Kāpēc es ticu Dievam jeb kā Viņš man ir palīdzējis? – Ivetas pieredze 26.06.2015
Jau kādu laiku apmeklēju Jūsu mājaslapu. Esmu uzzinājusi daudz interesanta un noderīga. Liels paldies mājaslapas veidotājiem par to! Nezinu kāpēc, bet mani uzrunā tieši Elvitas loģiskie un pamatotie garīgo likumu skaidrojumi.
„Esmu pārliecināta, ka Dievs mūs uzrunā neskaitāmos veidos, lai tik mēs sadzirdētu. Taču savas ierobežotās uztveres spēju dēļ, mēs – cilvēki, daudzas no mums dotajām zīmēm nepamanām…
Sevi nevaru saukt, nedz par taisnprātīgu, nedz īsti tikumīgu cilvēku. Drīzāk jau esmu grēciniece daudzās jomās, un tomēr, lai kā man dzīvē gājis, pašos grūtākajos brīžos esmu jutusi Augstāko spēku klātbūtni un palīdzību.
Viena no pirmajām reizēm, kad Dievs deva ātru un nepārprotamu atbildi uz manu jautājumu par savu eksistenci, bija ap 2000. gadu.
Toreiz biju iesaistījusies kādā uztura bagātinātāju programmā. Mums bija izveidojusies jauka dāmu kompānija, kurā runājām ne tikai par mārketingu, bet arī par ikdienišķām un ne tik ikdienišķām lietām. Reiz, pēc kādas tikšanās, dodoties cauri Rīgas stacijas tunelim, domās kavējos pie nupat notikušās sarunas par Augstākajiem spēkiem. Pie sevis nodomāju, ka ja Dievs ir, lai dod man kādu zīmi.
Pa ceļam mani uzrunāja krišnaītu meitene, piedāvājot iegādāties kādu suvenīru (šķiet tas bija kāds bukletiņš vai grāmatiņa par kādu svēto). Nepievērsu viņai īpašu uzmanību, tikai noraidoši pakratīju ar galvu uz viņas piedāvājumu un skrēju tālāk uz vilcienu.
Pienāca mans vilciens, iekāpu vagonā. Uz pretējā sola iekārtojās divi jaunieši, kas gandrīz pusi ceļa dedzīgi sprieda par ugunsrituālu un tamlīdzīgām lietām. Viņi bija ģērbušies dabiska auduma gaišās drēbēs, kaklā iekarinātas rotas ar kaut kādiem simboliem. Tad pienāca viņu stacija un viņi izkāpa.
Vilciens lēnām tukšojās, cilvēki izkāpa. Tukšajā vietā man pretī apsēdās sieviete, ar lakatu ap galvu. Viņa lasīja kādu grāmatu. Mani piesaistīja viņas gaišā seja un skaidrais skatiens. Viņa nebija lietojusi kosmētiku un ģērbusies ļoti vienkārši. Viņa laikam pamanīja manu skatienu un atrāvusies no grāmatas uzrunāja : ”Ģevuška, vi čto to hoteli u menja sprasitj. Sprašivajete. Ja bibliju čitaju” ( Meitenīt, jūs kaut ko gribējāt man jautāt. Jautājiet. Es lasu Bībeli (krievu val.)) Tas bija tik pēkšņi, ka nespēju neko sakarīgu viņai atbildēt. Tikai noraidoši papurināju galvu. Manī kā zibens spēriens uzplaiksnīja atklāsme, ka viss kas notika pa ceļam uz staciju un vēlāk vilcienā, patiesībā bija Dieva atbilde uz manu jautājumu. No brīža, kad iekšēji uzdevu savu jautājumu par Dieva eksistenci, visu ceļu satiku dažādu reliģiju pārstāvjus. Tas bija tik neizskaidrojami, tik brīnumaini, ka tā nevarēja būt sagadīšanās.
Priekš sevis toreiz sapratu, ka ceļi pie Viņa ir dažādi (dažādu ticību pārstāvji, ko sastapu ceļā), bet gala mērķis viens…Izvēle ir katra paša ziņā.
sending...
