Attīstība caur viedokļu dažādību 30.05.2023

Laiku pa laikam es dzirdu uz sevi adresētus izsaukumus – sektas vadītāja. Es parasti par tiem pasmaidu, jo zinu, ka cilvēkiem pat nav izpratnes par jēdzienu, kas ir sekta. Tomēr vārda “sekta” bezvārdu nozīme ir iegūlusies cilvēku apziņā kā kaut kas slikts, kā cilvēku apzināta mānīšana. Iespējams tieši tāpēc, ir cilvēki, kas uzskata, ka manis paustais viedoklis par dažādiem jautājumiem ir cilvēku mānīšana, jo tas tik ļoti atšķiras no vispār pieņemtās domāšanas.

Vikipēdijas enciklopēdijā jēdziens sekta ir skaidrots sekojoši: “Sekta (lat. sekta – domāšanas veids, mācība) ir:

• (antropoloģijā) labi organizēta, autoritāra un slēgta reliģiska kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas denominācijas;
• (teoloģijā) draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no valdošās Baznīcas un kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošajiem.

Sekta parasti rodas kā opozicionārs, “pareizāks” kādas jau esošas mācības traktējums. Izteikta tendence uz garīgu renesansi (revivalisms), kura ārējās pazīmes ir īpaša tikumiskā kodeksa un rituālu strikta ievērošana. Psiholoģiski lielāko tiesu saistīta ar savas izredzētības iztēlošanos. Bieži noved pie izolacionisma, norobežojoties no “nepareizi” domājošajiem”, pie fanātisma uzskatos. Lielākā daļā sektu balstās uz līdera/līderu harizmu, izredzētību, no Providences saņemtu svētību, neatzīst hierarhiju un klēra institūtus, dažkārt sludina mantas kopību. Sektas ģenēzes sākuma posmā uzsvērta visu tās locekļu vienlīdzība, brīvprātība, pievēršanās pirms uzņemšanas. Atsevišķi ņemot daudzas no šīm pazīmēm piemīt daudzām reliģijām, taču viss kopums raksturīgs sektām (kaut modificējas, atkarībā no sektas izcelsmes kultūrvides un tradīcijām).

Ja sekta izturējusi laika pārbaudi un kvantitatīvi pieaugusi (kritēriji nekur nav atrunāti, bet ir sociāli konvencionāli – vai nu sabiedrības vairums turpina to uzskatīt par sektu, jeb jau atzīst par konfesiju), tā var pārvērsties par denomināciju, konfesiju vai Baznīcu. Piemēram, kristietība radās m.ē. I gs. kā jūdaisma sekta, taču jau pēc pāris gadsimtiem bija tik ļoti izpletusies kvantitatīvi un atšķirības no jūdaisma jau bija tik ievērojamas, ka tā kļuva par Baznīcu, no kuras, savukārt, atšķēlās jaunas sektas (montanisti, ariāņi, gnostiķi, ebionīti, nestoriāņi u.c.). Eiropā XVI gs. no katoļu baznīcas atšķēlās protestantu sektas, ar laiku pārtopot par Baznīcām (piem., Evaņģēliski luteriskā Baznīca, t.s. luterāņi), no kuriem, savukārt, pa laikam atšķēlās un radās jaunas sektas (baptisti, septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, Mormoņi u.c.), no kurām pirmās divas Latvijā nu jau ir kļuvušas par “tradicionālām” Baznīcām.”

Interesants ir fakts, ka arī Lielo Skolotāju Mācība brīdina par sektantismu, fanātismu un māņticību. Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Tagad mums vajag virzīt modrību uz sektantisma un māņticības aprobežotības iznīcināšanu. Sektants sapņo iegūt varu, lai visu pakļautu savai sastingušai apziņai. Mazticīgais visvairāk baidās lai ar kādu nejaušu kustību neatgādinātu svešu parādību izpausmi un ļoti daudz domā par sevi. Māņticība un sektantisms ir ļoti zemas apziņas pazīmes, jo, kam svešs ir ietveres princips, tam jaunrades potenciāls ir niecīgs.

Ir nepieciešams visiem līdzekļiem atklāt māņticību un sektantismu. Nekautrējieties pakavēties pie šiem jautājumiem, līdz ar to izskaudīsit melus un bailes.”

Cilvēkiem ir ļoti grūti izšķirt, vai viņi ir nonākuši Gaismas nesēja, fanātiķa vai tumsas spēku varā. Mācībā ir teikts: “Daudzi, patiešām, vēlētos iznīcināt katru derīgu pasākumu. Grūti pasacīt, kurš kaitīgāks – tumšie vai fanātiķi? Pēdējiem sirds bieži vien vēl nocietinātāka. Viņi piesavinājušies svešu mantojumu, sankcionējuši nežēlīgus draudus visai cilvēcei. Nebrīnieties, ka viņi piesavinās labākos simbolus, lai tos izkropļotu. Ne jau bez pamata fanātiķus nosaukuši par izkropļotājiem. Viena no viņu zīmīgākajām īpašībām ir daiļuma izjūtas trūkums. Viņi spējīgi nomelnot to visdaiļāko nevis aiz ļaunprātības, bet aiz daiļuma izjūtas trūkuma. Šāds pagrimums, protams, pielīdzināms vistumšākajam slānim, bet fanātiķu ir daudz, un viņi apgrūtina zinības ceļus.

Cilvēciskā apziņa, izņemot ļoti retus gadījumus, vienmēr nomirdinājusi visu, kam vien tā pieskārusies, un forma ir ņēmusi pārsvaru pār saturu. Arī tagad, vairāk kā jelkad, mēs redzam, kā šī forma aprij un paverdzina.

Ja baznīcas dogmas novecojušās, tad ir radušās citas, kuras tikpat varmācīgi tiek iekaltas masu apziņā. Grūti noraudzīties, kā cilvēce, sapņodama par brīvību, tās meklējumos ir  nodarbināta ar jaunu, vēl ciešāku važu izgudrošanu. Brīvība, šis paradīzes putns, dzied vienīgi tīrās sirdīs, kas atbrīvojušās no sava vienīgā cietumsarga, kura vārds ir – Patība.”

Citiem vārdiem sakot, ļoti svarīgi ir attīstīt tīras sirdis, kuras pašas spēs atšķirt Gaismas nesēju no tumsas spēkiem vai fanātiķiem. Bet kā to izdarīt? Tikai mācoties un pārbaudot gūto informāciju praksē, veicot zinātniskus pētījumus un atbrīvojoties no sava egoisma vai patības.

Piemēram, es būtu ļoti priecīga, ja Veselības ministrija atļautu sociālajam uzņēmumam “DVĒSELES MIERS” veikt zinātniskus pētījumus slimnīcās, salīdzinot ārstēšanās rezultātus slimniekiem, kuri izmanto tikai ārstu sniegto palīdzību ar slimniekiem, kuri ir sākuši strādāt ar sevi, izprotot savas slimības cēloni garīgajā skatījumā un mainot savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi. Es domāju, ka pētījumu rezultāti palīdzētu izprast politiķiem kādas izmaiņas nepieciešamas veselības nozarē, jo visi tikai raud, ka naudas par maz, bet neredz, ka naudu varētu ļoti daudz ekonomēt, ja slimnieki būtu līdzatbildīgi un strādātu ar sevi, lai uzlabotu savu veselību.

Ja Veselības ministrija ieguldītu naudu sabiedrības izglītošanā kā cilvēks var palīdzēt pats sev atveseļoties, tad nebūtu ik gadu jāraud par finanšu resursu trūkumu valsts veselības budžetā. Diemžēl pagaidām doma, ka Veselības ministrija varētu pievērst sabiedrības uzmanību cilvēka domāšanai, izklausās kā utopija. Lai šo situāciju novērstu, nepieciešami pierādījumi, kā domāšana ietekmē veselību, bet lai gūtu šādus pierādījumus, ir nepieciešami zinātniskie pētījumi.

Tas pats attiecas arī uz citām jomām, kā piemēram, varētu veikt pētījumu, salīdzinot uzvedību un mācīšanās rezultātus skolās, kur tiek pievērsta milzīga uzmanība tikumiskajai audzināšanai jeb garīguma izaugsmei, ar skolām, kur šis jautājums tiek apskatīts esošajā līmenī. Tikai pētījumu rezultāti liks cilvēkiem aizdomāties. Nekāda sludināšana nepalīdzēs.

Atgriežoties pie jautājuma par sektām rodas jautājums, vai sekta vēlēsies piedalīties pētījumā, lai pierādītu, ka sektas sludinātais nav māņticība un cilvēku maldināšana? Es domāju, ka nē. Un iespējams tas arī varētu būt viens no instrumentiem kā varētu sabiedrībai palīdzēt izšķirt kādu organizāciju vai līderi tā atbalsta un seko.

Jebkurā gadījumā, katrs no mums pats ir atbildīgs par savām izvēlēm, un katram pašam ir jāattīsta dzīves gudrība tādā līmenī, lai ar tevi nevarētu manipulēt ne sektas, ne šarlatāni, ne fanātiķi, ne plašsaziņas līdzekļi un citi sabiedriskās domas ietekmēšanas veidi. Ja esi apmānīts, tas liecina, ka vēl neesi attīrījis savu sirdi un attīstījis sirdsgudrību tādā līmenī, lai pats ar sirdi sajustu, ka esi nonācis viltvāržu rokās.

Tanī pat laikā viedokļu dažādība ir ļoti svarīga, lai notiktu attīstība, jo katrā viedoklī ir daļa patiesības. Tieši tāpēc sektu līderi gūst panākumus, jo viņu paustajā arī ir daļa patiesības. Problēma ir tā, ka ne visi spēj nodalīt patiesību no nepatiesības, tāpēc bieži notic arī nepatiesībai. Tāpēc tik svarīgi ir ieklausīties dažādos viedokļos un padomāt, kāpēc ir atšķirības starp viedokļiem? Ja visas puses būtu gatavas uzklausīt atšķirīgos viedokļus, tad visas puses vieglāk nonāktu pie patiesības un augtu garā.

Šis laikmets atšķiras no iepriekšējiem laikmetiem tieši ar to, ka šajā laikmetā cilvēcei ir jāizprot dažādības vērtība. Diemžēl sabiedrība dažādību interpretē ļoti zemā līmenī, tāpēc rodas dusmas starp dažādu viedokļu paudējiem.

Piemēram, jautājums vai viendzimuma partneri var veidot ģimeni? Par šo jautājumu ir plašas diskusijas un dažādi viedokļi, bet problēma tā, ka cilvēce nav atbildējusi uz pašu svarīgāko jautājumu, ko sabiedrība darīs brīdī, kad iedzīvotāju skaits strauji samazināsies ne tikai tāpēc, ka viendzimuma partneri nevar radīt bērnus, bet arī tāpēc, ka pat tie, kas būs gatavi radīt bērnus, nespēs tos radīt, jo neauglības problēma izplatīsies arvien straujāk. Tāpēc arī dažādībā ir jāizprot dzīves pamats, kas ir Dievišķie likumi, jo atsakoties no Dievišķajiem likumiem, cilvēce iznīcinās pati sevi.

Paužot dažādos viedokļus svarīgi ir apzināties cēloņu un seku sakarību, jo tikai tās apzināšanās palīdzēs cilvēcei augt garā un mainīties pozitīvā virzienā. Citiem vārdiem sakot, dažādība ir ļoti svarīga, bet nedrīkst dažādības vārdā iznīcināt cilvēci.

Tikai cilvēces domāšanas attīstība var glābt cilvēci no pašiznīcināšanās, kas jau ir sākusies. Izglītības iestādēs domāšanas attīstībai būtu jāpievērš liela uzmanība, jo domājošs cilvēks pat ja pieļaus kļūdu, ātri to sapratīs un darīs visu, lai kļūdu labotu. Lai attīstītu domāšanu, jāiepazīst dažādība uzskatos un jāmeklē patiesība, apgūstot Dievišķo zinātni. Kādam tas var izklausīties utopiski, bet tā vairs nav utopija. Sabiedrības kolektīvais apziņas līmenis ir gatavs iepazīt dažādo. Tāpēc tik svarīgi to darīt pareizi, lai dažādības iepazīšana nenomaldinātu no ceļa.

Autore: Elvita Rudzāte