Kāpēc dzīvesdraugs atteicās no sava nodoma? 29.06.2015
Astra jautā: Vismokošākā ir neziņa. Vienmēr esmu priekšroku devusi patiesībai, lai kāda arī tā būtu, jo saprotot lietas būtību ir vieglāk pieņemt notiekošo. Nonācu situācijā, kad dzīve, pāris minūšu laikā, sagriezās ar kājām gaisā. Pēc daudzu gadu kopdzīves abi ar dzīves draugu nolēmām sarakstīties, nevienam par to nesakot, jo man nesaprotamu iemeslu dēļ, jau sākotnēji biju nevēlama vīrieša ģimenes un radu lokā, lai
arī attiecības veidojām ar ģimeniskām nākotnes cerībām. Nezinu kādēļ, bet vīrietis, īsi pirms mūsu notikuma, pateica par mūsu nodomiem saviem bērniem. Mūsu mīlestības ceļš tika nokaisīts ar zaimojošiem vārdiem. Abi apsvērām domu atstāt māju saimniekošanā viņa pilngadīgajiem bērniem un meklēt sev pašiem jaunu dzīvesvietu, tomēr naida atmosfēra darīja savu un es aizgāju, bet vīrietis palika kur bijis….
Kādēļ tā – nesaprotu. Vai tā ir nodevība vai gļēvums vai kas cits? Vai bērni drīkst iejaukties pieaugušu cilvēku attiecībās un liegt otru iespēju būt laimīgiem, kur ir mīlestības un visatļautības robeža? Jo vairāk domāju, jo vairāk jautājumu uz kuriem nav atbildes. Ir sāpes un tukšuma sajūta. Esmu pateicīga saviem bērniem kas mani atbalsta un spēcina, lai arī tālumā, bet sirdī to jūtu. Kā būt?
Elvita Rudzāte atbild: Astra nav aprakstījusi par ko ir izcēlies naids, tāpēc man grūti noteikt neapgūto mācību. Vai bērni tēvam pārmeta vēlmi sareģistrēt attiecības vai baidījās zaudēt māju? Skaidrs ir viens, ka mīlestība nerada naidu. Naidu rada bailes kaut ko zaudēt, dusmas uz kaut ko, par kaut ko utt.
Kāpēc vīrietis negāja līdzi? Neesmu pārliecināta, ka vispār viņš tam bija gatavs. Vecumdienās nav viegli pamest mājas un doties uz īrētu dzīvokli vai māju. Manuprāt, tas ir tikai normāli, ka vīrietis par tik nozīmīgu dzīves lēmumu, informēja savus bērnus. Es neuzskatu vīrieti par gļēvuli vai nodevēju. Iespējams Astra strīda laikā parādīja kādu savu slēptu negatīvu īpašību, kas vīrietim lika aizdomāties, vai viņš vispār vēlas veidot kopdzīvi ar šo sievieti. Ja tomēr viņš tā rīkojās, lai nenaidotos ar saviem bērniem, arī tas ir saprotams, jo bērnu viedoklis vecākiem vienmēr ir svarīgs, īpaši tad, ja viņš ļoti mīl savus bērnus. Nekad nevajag uzstādīt ultimātu – es vai tavi bērni. Ultimāta uzstādītājs visticamāk būs zaudētājs.
Šādu situāciju spēj atrisināt tikai PIEDOŠANA. Astrai ir jāpiedod visiem, kas viņu ir sāpinājuši un jāvienojas par turpmāko dzīvi. Kamēr starp partneriem būs aizvainojums, risinājums diez vai kādam būs labvēlīgs. Tikai savstarpēja neizpratne rada strīdus. Droši vien vīrieša bērni citādāk uztvēra šo situāciju, iespējams ar bažām zaudēt tēva mājas. Tāpēc arī asi uz to reaģēja. To visu var nokārtot juridiski korekti, ka nevienam nav nekādas bažas. Savukārt Astrai ir jāatbrīvojas no savas lepnības un kauna. Cilvēks, kurš dusmās pamet partneri un dzīves vietu, parāda savu lepnību, kas ir redzamā daļa un kaunu, kas ir neredzamā daļa. Lepnība sabojā visas attiecības, tāpēc arī Astrai ir jācenšas izprast sava dzīves drauga bērnu reakcija un attieksme. Visi bērni novēl saviem vecākiem laimi, bet, ja jauno partneri nepieņem, tas nozīmē, ka bērni nejūt, ka attiecības veidojas uz mīlestības bāzes un iespējams viņiem ir aizdomas par aprēķinu. Tāpēc tikai īsta mīlestība un piedošana spēj šādas bažas kliedēt.