Enerģijas smelšanās vai vampīrisms 13.06.2023

Katram cilvēkam ir personiska pieredze, ka parunājoties ar gaišu cilvēku, cilvēks jūtas iedvesmots un spēka pilns, lai īstenotu kādu savu ieceri. Neapzināti cilvēks ir smēlies no gaišā cilvēka enerģiju, lai spētu sākt īstenot savus plānus. Tas nav vampīrisms, jo gaišais cilvēks labprātīgi atdod daļu no savas enerģijas, lai palīdzētu cilvēkam dzīvē virzīties uz priekšu. Vampīrisma gadījumā vampīrs ar spēku atņem cilvēkam enerģiju, lai sevi piepildītu ar enerģiju, jo pats viņš neprot piekļūt Dievišķajai enerģijai. Vampīrs nedalās ar enerģiju, tāpēc ar vampīriem citi cilvēki nevēlas atrasties pastāvīgā kontaktā, jo visās attiecībās notiek enerģijas apmaiņa.

Enerģijas atdevējs var sajusties noguris, jo enerģijas apmaiņa nenotiek labprātīgi. Citiem vārdiem sakot, cilvēks parasti iekšēji jūt cik daudz enerģijas viņš var atdot, lai nenodarītu pāri savam ķermenim. Piemēram, asins donori nodod regulāri asinis tikai tādu devu, kas nekaitē viņa paša veselībai.

Enerģijas atdevējs atgūst enerģiju, jo viņam ir piekļuve Dievišķajam avotam. Vampīrs izjutīs arvien lielāku enerģijas trūkumu, pat enerģijas badu, kas liks šim cilvēkam vēl vairāk ciest.

Par vampīru kļūst cilvēks, kas apzināti vai neapzināti ar spēku nosūc no cita cilvēka enerģiju, neprasot tam atļauju. Ir divu veidu vampīri: 1) neapzināti nosūc enerģiju no cita cilvēka; 2) apzināti nosūc enerģiju no cita cilvēka. Visbīstamākie ir otrā veida vampīri, jo viņi manipulē ar cilvēku, lai gūtu sev labumu. Pirmā veida vampīri neapzināti mēģina sev palīdzēt, nosūcot no otra cilvēka enerģiju.

Kāpēc vampīram pietrūkst enerģijas? Tāpēc, ka viņš ir vērsts tikai uz sava labuma gūšanu ar ļoti augstu ego. Viņam pats svarīgākais, lai tikai labi ir viņam, viņš maz domā par to kā jūtas citi. Tāpēc Dievs liedz vampīram piekļuvi Dievišķajai enerģijai.

Ir vampīri, kas pat apgūst ezoteriku, lai uzlādētos no citiem cilvēkiem. Šādā gadījumā cilvēks vērtīgas zināšanas izmanto ļaunprātīgi. Visbiežāk sabiedrībā ir vampīri, kas neapzināti nosūc no otra enerģiju, jo nav izpratuši evolūcijas būtību.

Pasaulē evolūcija notiek pa spirāli uz augšu. Mēs šobrīd esam spirāles zemākajā punktā, tāpēc pasaulē notiek daudz visādu nebūšanu. Mēs nevaram pacelties augstākā attīstības punktā, ja cilvēces kolektīvais apziņas līmenis nepaplašināsies. Attīstība nevar notikt, ja cilvēce neattīstīsies garā, bet gara attīstība notiek pārvarot dažādas laicīgas (PĀREJOŠAS) grūtības. Nav nekā spēcīgāka par Dievu. Ja Dievs ir lēmis, ka pasaulei un Viņam ir nepārtraukti jāattīstās, tad tā tas arī notiks, bet visi tie, kas pretosies evolūcijai, ir lemti iznīcībai jeb evolūcijas turpināšanai no daudz zemāka punkta nekā ir sasnieguši tagad.

Piemēram, tie cilvēki, kuru sliktie darbi tiek atmaskoti, savā ziņā bauda Dieva žēlastību, jo viņiem ir iespēja izprast un nožēlot savas pieļautās kļūdas vēl šī iemiesojuma laikā. Ja viņi nožēlos savas kļūdas un turpmāk tās vairs neatkārtos, tad viņiem nebūs jāturpina evolūcija no zemāka punkta, bet viņi varēs izdarīt daudz laba cilvēcei un Dievam. Iedomājieties, cik daudz laba cilvēcei varētu izdarīt pasaulē atpazīstama personība, ja viņa publiski nožēlotu savas kļūdas un dalītos pieredzē par atvieglojuma izjūtu, ko izjuta brīdī, kad izprata un nožēloja savas kļūdas. Iespējams pieļauto kļūdu dēļ viņam nāksies sēdēt cietumā, bet tas ir ļoti maigs sods salīdzinājumā ar sodu, ja savas kļūdas neizpratīsi un nenožēlosi un turpināsi evolūciju no daudz zemāka punkta.

Dievs nav kaut kas atrauts no mums. Mēs visi esam daļiņas no Dieva un kopā veidojam veselumu. Taču, ja kāda daļiņa pretojas evolūcijai jeb nevēlas attīstīties garā, tad šī daļiņa mirst. Tas gan nav jāuztver burtiski, jo mēs zinām, ka visi mēs esam mirstīgi. Runa iet par Gara nāvi. Cilvēks var kādu laiku eksistēt fiziskā pasaulē arī būdams garīgi miris. Šādus cilvēkus sauc par dzīvajiem miroņiem, kas pārvietojas no punkta A uz punktu B kā gaļa, kam nav nekādu jūtu. Šāds cilvēks, kad beigs fiziskās eksistences dzīvi, savu evolūciju sāks no paša sākuma vai no daudz zemāka evolūcijas punkta, piemēram, minerāļa.

Līdzībās runājot, mēs zinām, ka mūsu organisms ik dienas atjaunojas – vecā āda nolobās, vietā rodas jauna āda, tāpat tas attiecas uz citām ķermeņa šūnām, kuras pašas atjaunojas, lai cilvēks varētu turpināt dzīvi. Tieši tāpat tas ir skatoties daudz lielākos mērogos – cilvēki, kas negrib augt garā, pasaulei nav vajadzīgi, tāpēc viņiem šis iemiesojums var būt pēdējais kā cilvēkam, jo evolūcija būs jāsāk no sākuma vai jāturpina no daudz zemāka punkta, lai netraucētu kopējai pasaules evolūcijai.

Vislabāk to saprot onkoloģiskie slimnieki. Viņi zina, ka viņu ķermenī ir slimas šūnas, kuras ārsti parasti cenšas izgriezt ārā vai apstarot, lai cilvēks varētu turpināt dzīvi. Tieši tāpat Dievam nākas atbrīvoties no sava organisma slimajām daļiņām – gariem, kas nevēlas attīstīties. Tomēr Dievs ir ļoti žēlsirdīgs. Viņš dod iespēju slimajai Dieva daļiņai nākt pie prāta jeb augt garā un tas notiek caur dažādiem dzīves pārbaudījumiem ar kuriem cilvēks sastopas jeb dzīves grūtībām. Ja cilvēks mācās no savām grūtajām dzīves situācijām, tad viņš pats atgriež dzīvību savam Garam un viņam nav jābaidās no iznīcības jeb evolūcijas turpināšanas no zemāka punkta. Tāpēc katrs cilvēks izdara izvēli kādā virzienā virzīt savu uzmanības vektoru – uz Reālo Dievišķo Pasauli vai uz ilūziju, ko vairums cilvēku uzskata par realitāti.

Tie, kas ilggadīgi lasa manas atbildes uz jautājumiem Domātājs.lv, ir pamanījuši, ka es bieži savās atbildēs aicinu cilvēkus atgriezties ticībā pie Dieva. Sniedzot palīdzību cilvēkiem, skaidrojot problēmas ar prātu, esmu nonākusi pie atziņas, ka tomēr bez atgriešanās pie Dieva, nav iespējams atveseļoties no smagām slimībām un atrisināt ļoti grūtas dzīves situācijas jeb citiem vārdiem sakot, nav iespējams virzīties evolūcijā uz priekšu. Daudzi cilvēki neizprot, ko nozīmē atgriešanās pie Dieva. Tāpēc arī ar viņiem  var manipulēt dažādas sektas. Taču arī tas ir pārbaudījums, kas cilvēkam ir jāpiedzīvo, lai beidzot nonāktu pats pie sapratnes, ko nozīmē atgriezties pie Dieva.

Dievišķās enerģijas plūsma ir aizvērta tiem, kas visas savas iespējas ir izsmēluši. Tomēr arī pret viņiem Dievs ir žēlsirdīgs. Var tikai apbrīnot Dieva žēlsirdību, cik daudz Viņš ir gatavs piedot, ja tikai redz, ka cilvēks ir gatavs mācīties un augt garā.

Autore: Elvita Rudzāte