Taisnīgums un netaisnīgums 15.07.2023

Viena no svarīgākajām cilvēciskajām vērtībām ir taisnīgums. Daudzi neizprot šo jēdzienu un notiek pretrunīgas diskusijas.

Kas ir taisnīgi un kas netaisnīgi? Viss, kas dzīvē notiek ir absolūti taisnīgi, skatoties no visaugstākā punkta – no Dieva. Tikai Viņš zina, kāpēc notika tā kā notika, kāpēc cilvēcei bija nepieciešams piedzīvot tik daudz bēdu un tajā pašā laikā arī prieku.

Lai tiesneši nepārkāptu taisnīguma principu, viņiem, pieņemot lēmumus, ir jāvadās no spēkā esošiem likumiem. Taču ļoti bieži likumi tiek interpretēti atšķirīgi un izmantoti savtīgos nolūkos. Ja mēs atceramies Padomju Latvijas laikus, kad cietumā lika cilvēkus, kuri lētāk preci nopirka un dārgāk to pārdeva, kurus tajā laikā sauca par spekulantiem, tad mūsdienās šādus cilvēkus sauc par biznesmeņiem jeb tirdzniekiem un slavē par viņu veiksmīgajiem darījumiem. Rodas jautājums vai tiesneši Padomju Latvijas laikā rīkojās pareizi, piespriežot cietumsodu spekulantiem? Jā, pareizi, jo viņi nedrīkstēja neievērot likumu. Katrā teritorijā ir savi likumi, un ja tu vēlies dzīvot šajā teritorijā, tad šie likumi attiecas arī uz tevi neatkarīgi no tavas pārliecības. Kas notiks, ja cilvēki sāks neievērot likumus, sāksies nekārtības un anarhija, tāpēc likumi pastāv, lai spētu nodrošināt kārtību.

Katram cilvēkam ir jāievēro cilvēciskā vērtība taisnīgums. Ko nozīmē ikdienā būt taisnīgam? Mēs nespējam būt taisnīgi, ja mums nav atbalsta punkta. Ar atbalsta punktu es saprotu Dievišķos dzīves likumus vai Svētajās Grāmatās noteiktos baušļus, kuri stāv augstāk par konkrētā valstī pieņemto likumdošanu. Es esmu par to, ka valsts likumdošana ir jāievēro, bet ir situācijas, kad manī veidojas iekšējas pārdomas. Piemēram, mūsu valsts likumdošana atļauj zemniekiem, audzējot labību, izmantot ķimikālijas, kas iznīcina nezāles. Visiem ir skaidrs, ka arī labība sevī uzņem ķimikālijas, bet tā kā tas nav aizliegts, kamēr zinātnieki nav pierādījuši, cik kaitīga šāda labība ir cilvēka ķermenim, tikmēr šāda darba prakse turpināsies. Tāpēc zemniekus nedrīkst sodīt par to, ka viņi ne tikai ar ķimikālijām sabojā augus, bet arī iznīcina mūsu māti – Zemi un visu citu dzīvo radību. Piemēram, es ievēroju, ka ūdenskrātuvē, kurā agrāk bija ļoti daudz vardes, kopš blakus sāka audzēt labību ar modernajām metodēm, vardes pakāpeniski pazuda.

Bet tā kā Dievišķie likumi ir augstāki par cilvēku likumiem, tad pilnīgi skaidrs ir tas, ka Dievs ilgi nenoraudzīsies uz to, ka cilvēki ar ķimikālijām iznīcina dabas resursus. Zemei būs nepieciešama attīrīšanās, un Dievs to veiks dabiskā veidā, visticamāk caur dabas kataklizmu – vētru, plūdiem, zemestrīci, vulkānisko izvirdumu, sausumu u.tml.

Lai cilvēce apzinātos un izprastu pagātnē pieļautās kļūdas, Dievs cilvēkus pāraudzina, noliekot tos pretējā pusē, lai tas uz savas ādas izjūt kādreiz veikto savu pārkāpumu. Piemēram, ja esi kādu pazemojis, tad pēc laika piesaistīsi sev cilvēku, kas pazemos tevi vai tavus bērnus un mazbērnus un tev tas ļoti sāpēs. Tajā brīdī, kad cilvēks saņem Dieva sūtīto pārbaudījumu, ja viņš piedzīvo ciešanas, tad viņš uzskata, ka tas ir netaisnīgi. Viņš neredz cēloņu un seku sakarību, jo neatceras pats ar savu kļūdaino rīcību, kas radīja negatīvo enerģiju, kura atgriezās pie viņa šādu ciešanu veidā. To sauc par Dievišķo Karmas likumu jeb Cēloņu – Seku likumu – visu ko tu nodari cietiem, agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie tevis, bet daudz stiprākā formā, ja tu neko nedarīsi, lai nožēlotu savu pieļauto kļūdu un minimizētu karmas lielumu.

Lai mēs par sevi varētu teikt, ka esam taisnīgi, mums ir jāievēro Dievišķie likumi un jāattiecas pret visu, domājot līdzi kā šajā brīdī darbojas Dievišķais likums. Piemēram, tavs bērns skolā nodara pāri citam bērnam. Kā vecākiem šajā situācijā būtu jārīkojas taisnīgi? Vispirms jānoskaidro sava bērna viedoklis, kāpēc viņš tā rīkojās. Piemēram, bērns saka, ka viņš iesita otram bērnam tāpēc, ka tas viņu kaitināja, kas ir emocionālā vardarbība. Šajā situācijā vardarbība pret otru bērnu nav attaisnojama tikai ar to, ka otrs bērns tevi ir kaitinājis, jo Dievišķais likums māca: “Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru vaigu.” Šis teiciens savā būtībā nozīmē to, ka tu neatbildi ar vardarbību pret vardarbību, bet mēģini vardarbību likvidēt ar mīlestību. Tātad taisnīgi būtu tad, ja abi bērni saņemtu sodu, bet sodam ir jābūt samērīgam, nepārspīlētam, dodot iespēju abiem bērniem izprast vardarbības jēdzienu un sekas. Arī tas, ka par šo jautājumu tiktu diskutēts klases audzināšanas stundā, zināmā mērā jau būtu sods abiem bērniem, jo nevienam nav patīkami dzirdēt, ka tava rīcība nav bijusi pareiza. Bet svarīgi būtu nodrošināt, lai šī bērnu diskusija nepārvērstos par nosodījumu, bet gan par vardarbības izpratni un noslēgtos ar draudzīgu sarokošanos vai apskāvienu starp strīdā iesaistītajām pusēm. Skolotājam un vecākiem tas būtu milzīgs pārbaudījums, vai tu spēsi objektīvi novērtēt situāciju vai spēsi būt taisnīgs pret abām pusēm.

Tātad, lai mēs būtu taisnīgi, mums ir jāievēro Dievišķie likumi un katra situācija jāsalīdzina ar Dievišķo likumu. Apskatīsim citu piemēru. Oligarhs uzpērk vajadzīgos cilvēkus, lai Saeimā tiktu pieņemts viņa interesēm vajadzīgs likums, kuru pēc tam visai tautai ir jāievēro, vairojot oligarha mantu, bet daļai iedzīvotāju dzīvojot nabadzībā. Vai šāda situācija ir taisnīga un kā būtu jārīkojas cilvēkiem, kuri cieš no šī likuma? Dievišķais likums māca, ja tu saskaries ar netaisnību vai negodīgu rīcību, tas nozīmē, ka arī pats kādreiz vai pat tagad pret kādu esi izturējies netaisnīgi vai negodīgi. Vispirms tev ir jāpadomā pret ko tu pats esi netaisnīgs un negodīgs, jāmaina sava attieksme, kļūstot taisnīgam un godīgam, un tikai pēc tam ir jāmeklē iespējas, lai mainītu netaisnīgo likumu. Taisnīgums nozīmē to, ka tu pats ievēro Dievišķos likumus, pieņemot lēmumus attiecībā pret sevi un citiem, t.i., tu savu lēmumu salīdzini ar Dievišķajiem likumiem, kā tavs lēmums tiks traktēts no Dievišķo likumu puses.

Piemēram, tu esi organizācijas vadītājs, organizāciju ir piemeklējušas finansiālas grūtības un tev ir jāatlaiž darbinieki. Kā rīkoties taisnīgi šādā situācijā? Lai pārvarētu finansiālas problēmas, tu saglabā tos darbiniekus, kuri atbilst taviem kritērijiem. Dievišķie likumi nenosaka ar kādu darbinieku turpināt darbu, un kuru atlaist, tā ir pilnībā tava brīvā griba un izvēle. Dievišķie likumi nosaka, ka šim procesam ir jānotiek ar mīlestību, t.i., ar draudzīgu attieksmi izskaidrojot iemeslus – kāpēc esi izvēlējies darbu turpināt ar citiem kolēģiem, bet nevis ar šo kolēģi. Lai kādi būtu iemesli, visu nosaka cilvēka karma un dzīves misija. Ja cilvēkam ir pienācis laiks apgūt jaunas mācību stundas citā darba vietā, tad Dievs tevi ir izraudzījies par instrumentu, kas atlaiž no darba cilvēku, un viņš ir spiests meklēt citu darbu, kuru viņam piedāvās Dievs, lai cilvēks iegūtu jaunu pieredzi un apgūtu kādas jaunas mācības. Ja tu cilvēku atlaid no darba ar naidu, tad tajā brīdī tu pārkāp Dievišķo likumu, nodarot cilvēkam pāri, un tu vairs neesi taisnīgs.

Piemēram, tu esi personāla vadītājs. Tev valdes priekšsēdētājs liek atlaist no darba tavuprāt ļoti labu darbinieku politisku iemeslu dēļ. Tev ir jāizpilda augstākstāvošās vadības pavēle vai pašam jāatstāj darbs. Tā kā tā nav tava vaina, ka notiek politiskās cīņas, tu vari veikt šo uzdevumu, izturoties ar cieņu pret atlaižamo darbinieku un cenšoties palīdzēt viņam atrast jaunu darba vietu. Šajā gadījumā tu rīkojies taisnīgi. Bet, ja tu šo uzdevumu veic vienaldzīgi, nepalīdzot kolēģim atrast  citu darbu, tad tava izturēšanās pret kolēģi ir netaisnīga un agrāk vai vēlāk pašam nāksies saskarties ar netaisnīgumu. Pastāv liela varbūtība, ka personāla vadītājs, kad pats zaudēs darbu, var saskarties ar grūtībām atrast sev piemērotu jaunu darbu.

Cits piemērs, bērns ir savandījis savu istabu un to nesakārto. Tu viņam aizrādi, bet viņš tevi neklausa un istabu nekārto. Tu viņu par to sodi, neatļaujot viņam nākt līdzi ciemos pie draugu ģimenes, kur viņam parasti ļoti patīk ciemoties. Vai tas tavuprāt ir taisnīgs sods? Ja tu neesi noskaidrojis, kāpēc bērns nekārto istabu un tevi neklausa, tad ikviens soda mērs būs netaisnīgs. Ja bērns neklausa savus vecākus, tas nozīmē, ka bērns jūtas nemīlēts un tādā veidā pauž savu protestu pret esošo situāciju. Ja viņš saņem sodu, tad viņa pārliecība, ka vecāki viņu nemīl tikai pieaug. Vai tas ir taisnīgi, ka bērns nesaņem mīlestību no vecākiem? Ikviens sods bērnu ļoti sāpina un aizver viņu. Viņš vairs neuzticas vecākiem un arī pārējai pasaulei, izņemot tos, kas viņu ļoti labi saprot, bet dažkārt tie ir tādi paši “bēdu brāļi” un tad jau visi kopā sāk veikt palaidnības, lai iegūtu dzīvē prieku, neņemot galvā sabiedrības nosodījumu. Vai tas ir taisnīgi, ka sabiedrībai ir jācieš no palaidņiem? Jā, tas ir taisnīgi, jo sabiedrība neievērojot Dievišķos likumus, nemācot tos bērniem, pati ir nopelnījusi šādu bērnu uzvedību.

Taisnīgums sākas ar pašu indivīdu un caur piemēru tiek nodots tālāk apkārtējai sabiedrībai. Zemākais vienmēr mācās no augstākā. Bērni mācās no vecākiem un skolotājiem, padotie mācās no saviem priekšniekiem. Kāds ir paraugs, tādas ir sekas. Tāpēc iedziļinieties Dievišķajos likumos un dzīves mācībās, lai jums vieglāk būtu pieņemt un būt taisnīgiem savos lēmumos.

Saskaņā ar Dievišķo Taisnīguma likumu, netaisnīgums nepastāv, jo visam sliktajam ir cēlonis. Tā kā liela daļa cilvēces netic cilvēku pārdzimšanai no dzīves uz dzīvi, tad viņi netic, ka ciešanas, kas tiek piedzīvotas šajā dzīvē, var būt saistītas ar pieļautām kļūdām iepriekšējās dzīvēs. Tāpēc tik daudzi cilvēki  ciešanu laikā zaudē garīgo līdzsvaru un jūtas ļoti nelaimīgi. Tie, kas zina par Dievišķo Taisnīguma likumu, jebkuru negatīvu situāciju pieņem ar pazemību un cenšas izprast cēloņu-seku sakarību, lai nožēlotu savas kļūdas un turpmāk tās neatkārtotu. Viņi neuzskata, ka dzīve ir netaisnīga, jo labi apzinās, ka viss, kas ar viņiem notiek, ir absolūti taisnīgi.

Dzīvi par netaisnīgu uzskata tikai tie, kas neizprot pasaules kārtību jeb Dievišķos dzīves likumus. Tie, kas izprot Dievišķos likumus, pat visgrūtākajās situācijās neizjūt ciešanas. Dievs visiem ir devis brīvo gribu mācīties vai ciest. Mēs nevaram piespiest citus mācīties izprast dzīvi, bet mēs varam izdarīt izvēli mācīties paši un šāda izvēle mūs pasargās no ciešanām.

Autore: Elvita Rudzāte