Mācība par līdzcietību 02.08.2023

Krievijas -Ukrainas karā dzīvību zaudē abu pušu karavīri. Sabiedrībai ir pieejami video, kur ir redzams kā tiek ievainoti un nogalināti Ukrainas un Krievijas karavīri. Pavēro savas izjūtas, skatoties šo video, – vai tu izjūti līdzcietību ciešanās pret abu pušu karavīriem? Ja tava atbilde būs, ka spēj izjust līdzcietību ciešanās tikai pret Ukrainas karavīriem, jo viņi aizsargā valsti no uzbrucēja, tad tas nozīmē, ka vēl neesi sevī attīstījis šo cilvēcisko īpašību, jo līdzcietība nešķiro dzīvās būtnes.

Būt līdzcietīgam – tas nozīmē iedziļināties cita cilvēka sāpēs un ciešanās. Līdz brīdim, kamēr tu neiedziļināsies cita cilvēka ciešanās, tu nespēsi sajust to, ko viņš jūt. Ja nav līdzcietības sirdī, – zināšanas nepalīdz. Tur, kur ir līdzcietība, tur vienmēr seko konkrēta rīcība. Tālab tad, kad tev ir līdzcietība, un tu iedziļinies problēmā vai cita cilvēka sāpēs, – tu nevis vienkārši juti līdzi vārdos, bet rīkojies, lai palīdzētu šim cilvēkam. Ja tev nav iespējas palīdzēt, tu tik un tā rīkosies, – tu meklēsi tos, kuri šai situācijā var kaut ko izdarīt. Tie cilvēki, kuru sirdis ir līdzcietības pilnas, – tie vienmēr ir darbīgi un auglīgi.

Cilvēces vēsturē attiecības starp māti un bērnu visvairāk tuvas ir līdzcietībai. Mātes jūtas pret bērnu vairāk līdzinās līdzcietībai tāpēc, ka viņa uztver bērnu kā sevis daļu. Mīloša māte izjutīs līdzcietību arī pret sveša bērna ciešanām.

Krievijas-Ukrainas karā mūs pārsteidza Krievijas karavīru mātes, kas atbalstīja savu dēlu karošanu un ukraiņu nogalināšanu. Kur palikusi šo māšu līdzcietība? Kāpēc Putinam izdodas tik veiksmīgi pārliecināt savu tautu par uzbrukuma Ukrainai nepieciešamību? Tāpēc, ka lielākajai daļai Krievijas sabiedrības nepiemīt cilvēciskā īpašība LĪDZCIETĪBA.

Arī Lielais Skolotājs Gautama Buda bija spiests sadalīt savus mācekļus divās kategorijās. Pirmo kategoriju viņš nosauca arhati: apgaismotie, bet bez līdzcietības. Viņi ielikuši visu savu enerģiju meditācijā, bet nebija klausījuši, ko Buda teicis par līdzcietību. Otro kategoriju nosaucis bodhisatvi: apgaismotie ar līdzcietību. Viņi pieņēma Budas vēstījumu par līdzcietību un nesteidzās uz to krastu, vēlēdamies uzturēties šai pašā ar visām tā grūtībām. Lai palīdzētu cilvēkiem. Viņu kuģis bija pienācis, un kapteinis tiem teicis: „Nekavējiet velti laiku, jūs gaida tajā krastā, kuru jūs esat meklējuši visu savu dzīvi.” Bet viņi pārliecinājuši kapteini mazliet pagaidīt, lai paspētu dalīties savā priekā, savā gudrībā, gaismā un mīlestībā ar tiem ļaudīm, kuri meklējuši to pašu. Viņiem radusies pārliecības sajūta: „Jā, tas krasts pastāv, un kad tu esi nobriedis, kuģis piepeld un pārved tevi turp. Tajā krastā ir nemirstīgo patvērums, tur nav bēdu. Dzīve tur ir dziesma un deja – no mirkļa uz mirkli. Bet, pirms es pametu šo pasauli, ļaujiet man vismaz likt nojaust ļaudīm par to.”

Buda vienmēr teica saviem mācekļiem: „Esiet līdzcietīgi pēc katras meditācijas – nekavējoties. Meditācijas laikā pieaug mīlestība, piepildās sirds. Pēc ikvienas meditācijas paudiet līdzcietību pret visu pasauli: dalieties savā mīlestībā un ļaujiet savai enerģijai izplūst atmosfērā, lai šo enerģiju varētu izmantot citi cilvēki.”

Līdzcietība pēc savas būtības ir visaptveroša. Tāpēc, ja jūs nevarat izjust līdzcietību pret ikvienu cilvēku, piemēram, noziedznieku, tā nav līdzcietība. Līdzcietība nav atkarīga no atsevišķa cilvēka. Tā ir atkarīga no jūsu iekšējā stāvokļa. Esiet līdzcietīgi – bez ierunām, bez virziena, bez adresāta. Tad jūs kļūsiet par dziedējošu spēku šajā nelaimīgajā pasaulē.

Lai labāk izprastu jēdzienu LĪDZCIETĪBA, iedziļināsimies stāstā par Asangu. Asanga bija ievērojams indiešu zinātnieks, dzimis apmēram piecsimt gadus pēc Budas, kristietības ēras sākumā. Jaunībā Asanga devās uz Nālandas Universitāti, slaveno senās Indijas klosteri, pirmo īsto universitāti pasaulē. Lai arī Asanga bija kļuvis slavens zinātnieks, viņam joprojām bija saglabājušās šaubas attiecībā uz dažām zinātnēm. Viņš iztaujāja daudzus zinātniekus un apgaismotos meistarus, taču neviens no tiem nespēja kliedēt viņa šaubas. Tad viņš nolēma praktizēt Maitreijas, nākamā Budas vizualizāciju, cerēdams, ka, līdzko viņš ieraudzīs Maitreiju, tā atradīs atbildes uz saviem jautājumiem. Saņēmis iesvētījumus un pamācības, viņš devās uz kalnu Indijā un trīs gadus meditēja uz Maitreiju.

Asanga domāja, ka pēc trim gadiem viņam būs pietiekami daudz spēka, lai sastaptos ar Maitreiju un uzdotu viņam savus jautājumus, bet šajā laikā viņš nesaņēma nekādas zīmes. Pēc trim gadiem viņš bija noguris un zaudējis iedvesmu, un tāpēc pārtrauca savu nošķirtību. Nokāpis no kalna, viņš iegāja ciemā, kur bija sapulcējušies ļaudis, lai apbrīnotu vecu vīru, kas izgatavoja adatu, berzēdams lielu dzelzs nūju ar zīda drāniņu. Asangam bija grūti noticēt, ka kāds spēj izgatavot adatu, berzējot dzelzs nūju ar zīda gabaliņu, bet vecais vīrs apliecināja viņam, ka tas ir iespējams, parādot trīs jau gatavās adatas. Kad Asanga redzēja šādu milzīgas pacietības piemēru, viņš nolēma turpināt savu praksi un atgriezās vientulībā vēl uz trim gadiem.

Nākamo trīs gadu laikā viņš redzēja vairākus sapņus par Maitreiju, bet joprojām nevarēja redzēt Maitreiju. Pēc trim gadiem viņš jutās saguris, piekusis un nolēma iet projām. Nokāpdams no kalna, viņš ieraudzīja vietu, kur uz akmens pilēja ūdens. Tas pilēja ļoti lēni, viens piliens stundā, bet šis piliens bija izgrauzis klintī lielu robu. To redzēdams, Asanga atkal atguva vīrišķību un nolēma atgriezties vientulībā vēl uz trim gadiem.

Šajā reizē viņš redzēja labus sapņus un citas zīmes, bet tomēr aizvien vēl nespēja skaidri ieraudzīt Maitreiju un uzdot viņam savus jautājumus. Viņš atkal gāja projām. Kāpdams lejā no kalna, viņš pamanīja nelielu caurumu klintī. Vietu ap caurumu bija nopulējis putns, ar saviem spārniem trīdamies gar akmeni. Redzētais lika Asangam atkal pieņemt lēmumu atgriezties alā vēl uz trim gadiem. Tomēr arī pēc šī trīs gadu perioda viņš tik un tā nevarēja redzēt Maitreiju. Pēc divpadsmit gadiem viņš nebija atradis atbildes, tāpēc viņš atmeta savu nošķirtību un kāpa lejā pa nogāzi.

Ceļā viņš pamanīja vecu suni netālu no ciema. Kad tas ierējās, Asanga ieraudzīja, ka suņa ķermeņa apakšējā daļa ir savainota un pārklāta ar blusām un tārpiem. Pienācis tuvāk, viņš redzēja, ka suns briesmīgi cieš, un sajuta pret viņu lielu līdzcietību. Viņš atcerējās visus nostāstus par to, kā Buda Šakjamuni atdeva sevi dzīvajām būtnēm, un saprata, ka ir pienācis laiks atdot savu ķermeni šim sunim un kukaiņiem.

Viņš aizgāja uz ciemu un nopirka nazi. Ar šo nazi viņš nogrieza gabalu no sava gurna, domādams pēc tam noņemt tārpus no suņa un pārlikt tos uz savas miesas. Bet tad viņš iedomājās, ka, ņemot kukaiņus ar pirkstiem, tie varētu nomirt, jo bija ļoti trausli. Tad viņš nolēma noņemt kukaiņus ar mēli. Viņam negribējās skatīties uz to, ko viņš darīs, tāpēc aizvēra acis un tuvināja mēli sunim. Taču viņa mēle pieskārās zemei. Viņš mēģināja vairākas reizes, bet viņa mēle vienmēr pieskārās zemei. Beidzot viņš atvēra acis un ieraudzīja, ka vecais suns ir izgaisis un viņa vietā bija Buda Maitreija.

Viņš bija ļoti priecīgs, ieraudzīdams Budu Maitreiju, Bet vienlaikus arī nedaudz apjucis. Asanga tika praktizējis tik daudz gadu, bet tikai tad, kad viņš ieraudzīja veco suni, viņam parādījās Maitreija. Asanga sāka raudāt un jautāja Maitreijam, kāpēc viņš neparādījās agrāk. „Tā nebija, ka man nebūtu līdzcietības pret tevi. No pirmās dienas, kad tu ienāci alā, es vienmēr biju ar tevi. Bet līdz pat šai dienai aptumsums aizsedza tavas acis. Tagad tu mani redzi tādēļ, ka tevī bija liela līdzcietība pret suni. Šī līdzcietība izklīdināja tavu aptumsumu tādā mērā, ka tu vari mani redzēt”. Pēc tam Maitreija pats personīgi mācīja Asangam tekstus, kas pazīstami kā Piecas Maitreijas mācības un kas ir ļoti svarīgi teksti Tibetas tradīcijā.

Asangas un Maitreijas kontakts radās no līdzcietības. Tikai, pateicoties līdzcietībai, Asangas apziņas tumsība izklīda. Šī iemesla dēļ Guru Padmasambhava mācīja, ka bez līdzcietības dharmas praktizēšana nenesīs augļus, un bez līdzcietības jūsu prakse patiesībā būs satrūdējusi.

Tāpēc centīsimies atvērties līdzcietībai – izjūtot mīlestības jūtas pret ikvienu cilvēku un dzīvu radību. Tas nav viegls uzdevums, bet svarīgi ir apzināties, ka patiesi līdzcietīgi mēs būsim tikai tad, kad spēsim mīlēt arī savus ienaidniekus.

Autore: Elvita Rudzāte