Kompleksiem pa pēdām 20.07.2015

Iespējams, ka jāpiekrīt viedoklim – jo vairāk tevi neapmierina tava dzīve vai esošā situācija, jo vairāk tu centies to mainīt vai, kad sasniedz zināmu brieduma pakāpi – mainīt savu attieksmi pret to, lai saskatītu it kā netīkamās situācijas ieguvumus.

Kopš sevi atceros, samērā regulāri esmu ņēmusies ar mazvērtības kompleksiem, bailēm, dusmām – pret sevi, vecākiem, brāli, skolas biedriem, kaimiņiem… Iespējams, tas ir bijis pamudinājums meklēt iespējas, kā justies labāk, kā dzīvot apmierinātāk un laimīgāk tajos apstākļos, kādos esmu. Sākumā atbildes meklēju psiholoģijā, pēc tam, un vēl joprojām – ezotērikā un dzīves padziļinātā izpratnē. Interesanti ar savu pašreizējo dzīves pieredzi paanalizēt – kas ir bijuši tie stresi, kas veidojuši manus ne visai veselīgos priekšstatus par sevi un dzīves kārtību.

Bailes mani nemīl

Manu vecāku attiecības jau kopš laika gala bijušas pietiekami sarežģītas. Kopš bērnības atceros daudzus strīdus un pārmetumus no abām pusēm, tāda īsta mīļuma un ģimeniskuma trūkumu. Jau agri vecāki dzīvoja katrs savā istabā dzīvoklī. Tāpēc vēl joprojām izjūtu vieglu neticību, skaudību un milzīgas alkas, kad viesojos kādā ģimenē, kur tiešām valda īsti mājīga un atsaucīga atmosfēra. Taisnības labad jāsaka, ka mani vecāki daudzkārt ir bijuši arī tiešām labi, rūpīgi un gādīgi, nodrošinot man gluži pieņemamu dzīvi un iztikšanu, palīdzot iegūt izglītību un arī vēl joprojām palīdzot un atbalstot dažādos veidos.

Tāpat mani mocīja pārliecība, ka manu jaunāko brāli tēvs mīl vairāk. Iespējams, ka to varētu uztvert kā bērna iedomu, ja vien… reiz rokoties pa vecāsmātes skapi atradu mātes vēstules kopiju tēvam, kurā cita starpā bija teikts – tev gan vajadzētu zināt, ka bērna dzimumu ģenētiski nosaka tēvs, ja reiz rakstīji, ka nebrauksi pakaļ uz slimnīcu, ja piedzims meita. Tas man iekoda līdz kaulam. Es nezinu, vai tas bija kāds strīdā izmests nenopietns teiciens vai tiešām mana tēva pārliecība, bet – vēl joprojām man liekas nedabiski, ka pieaudzis vīrietis kaut ko tādu varētu teikt, gaidot savu pirmdzimto.

Mammai šī laulība nebija viegla, tāpēc arī no viņas bieži nejutu tādu patiesu sirsnību, bet gan mūžam nogurušas sievietes atgaiņāšanos.

Vecāki ir pirmie, kas savam bērnam var nostiprināt pārliecību, ka viņš ir mīlēts, lielisks, visu varošs. Taču es lēnām krāju bailes mani nemīl: es neesmu pietiekami laba, jo mani vecāki bieži ir saīguši un neizrāda savu mīlestību viens pret otru un mani… es – tādā izskatā, raksturā un dzimumā īsti neesmu mīlestības vērta.

Sekas? Mēģinājumi aizpildīt tukšumu ar uzmanības piesaistīšanu, centieni izpelnīties labu attieksmi. Vienmēr labi mācījos, lai atbilstu visiem kritērijiem, ko izvirza skola un skolotāji, baidījos skaļi paust savu viedokli. Un es pat nezinu, vai situācija bija tiešām tik dramatiska, kā es aprakstu, bet es kā bērns toreiz to tā izjutu. Radās skaudības iedīgļi par to, ka citam ir tas, kas nav man, jo tas, kas ir man, nav īsti vērtīgs. Greizsirdība, ka kādam tiek vairāk mīlestības, uzmanības, nekā man, tātad mani šis nejauši sastaptais puisi mīlētu mazāk nekā manu draudzeni, jo uz viņu viņš skatās ilgāk u.tml. Citu uzmanība un viedoklis dod sajūtu, ka esmu svarīga un mīlestības vērta, taču tajā pat laikā arvien vairāk apzinos, cik mānīgs un nestabils ir šāds uzstādījums.

Savukārt no šīm sajūtām rodas vēlme kaut kādā mērā un savās vai arī, vēl labāk, vairāku cilvēku acīs, radīt kaut kādu iespaidu par perfekciju – ja es būšu perfekta, mani mīlēs, mani pamanīs un novērtēs, tā mans ego iegūs mīlestību un atzinību, ko tik ļoti kāro.

Studējot piedošanas mācību un ezotēriku, vēlme pēc perfekcijas modificējās uz vēl vienu apakštipu – tagad būšu vienmēr laba, tā atbrīvojoties no sāpēm un visa iespējamā sliktā savā dzīvē. Ideja ir patiešām vērtīga – piedot un nedusmoties, lai beidzot beigtu vilkt līdzi visus aizvainojumus, tā kļūstot laimīga ar sevi un dzīvi, izvairoties no jaunas sliktās karmas kaut kad nākotnē. Es ļoti apsveicu savu vēlmi neradīt jaunas aizvainojuma un dusmu situācijas, bet tas nevar notikt automātiski – zinu, ka manī mīt bailes mani nemīl, tātad vairs nekad nedusmošos un neapvainošos. Jo arī šai idejai pamatā ir bailes – ja nebūšu laba, Dievs mani sodīs ar sliktiem notikumiem nākotnē.

Un vēl tas noved pie kārtējā grāvja – vainas apziņas – jo tāpat ik pa brīdim sadusmojos un apvainojos, bet tagad vēl jūtos vainīga, ka manī ir šīs emocijas, lai gan zinu, cik ārdošas tās ir. Te atkal darbojas vēlme būt perfektai un sevis – ar visām vājībām un klupieniem nepieņemšana.

No otras puses – šīm sajūtām, ko apzinos (skaudība, mazdūšība, patmīlība u.c.) ir ļoti labs terapeitisks efekts – es skaidri apzinos, ka galīgi neesmu perfekta. Un tas palīdz kļūt mazāk piekasīgai pret sevi, apkārtējo pasauli un citu cilvēku īpatnībām. Pieļaut, ka arī cits var būt nošņurcis, resns, iedzēris, dusmīgs, netolerants, tieši tāpēc, ka viņam arī aiz muguras un varbūt vēl tālākās dzīvēs ir bijuši notikumi, kas viņam liek šodien tādam būt. Tai skaitā – arī mani vecāki ir cilvēki, kuriem ir sava pieredze, savas bailes, sāpēs un dusmas, kas viņiem ir likušas būt tādiem, kādi viņi bija un ir. Es nevaru apgalvot, ka līdz galam esmu izpratusi viņu uzvedības cēloņus vai pilnīgi piedevusi viņiem, bet varbūt – kādreiz?

Kā aizpildīt mīlestības trūkumu?

Cauri visiem saviem meklējumiem, esmu nonākusi pie pāris atziņām, kas tiešām palīdz justies labāk un varbūt pat vairāk izprast dzīvi.

• Beigt justies kā upurim un kaktiņā gaidošam nabadziņam, kas var dzīvot un elpot tikai no citu izrādītas uzmanības un labajiem vārdiem. Pašai būt tai, kas spēj pateikt labus vārdus, izrādīt interesi, uzdot jautājumus. Brīnumaini – šādā veidā tu pats kļūsti par savas dzīves saimnieku, jo neesi atkarīgs no citu žēlastības. Protams, atkal jau analizēju, vai te pamatā nav vēlme iepatikties, izpatikt, bet galu galā – pozitīva saskarsme vairo vairāk labās enerģijas, nekā vienkārši nekā nedarīšana.
• Mācīties būt patiesai. Oriģinālai, tieši tādai, kāda es esmu. Just, to ko jūtu, reaģēt tā, kā reaģēju. Atmest bailes būt pārāk nopietnai, pārāk aizrautīgai, pārāk noslēgtai, pārāk draudzīgai, pārāk slinkai, pārāk centīgai – jo tā noteikti liksies kādam no septiņiem miljardiem šīs zemeslodes iedzīvotāju. Es taču nekas neiztapšu katram no viņiem! Labāk mēģināšu būt pati.
• Mācos sadzīvot ar ideju, ka vēlme piedzīvot labus notikumus ir tikai mana ego izpausme. Mācos visus negludumus, strīdus, bailes uztvert kā upe, kas skrien pāri milzīgiem akmeņiem, nevis apstājas pie tiem. Un varbūt beigās izrādās, ka tie sliktie notikumi ir tikai mācības un varbūt pat – izdevības.
• Uzticēties Dieva plānam savā dzīvē. Uzticēties, ka Visums ļoti labi zina, kur un kā man jānokļūst un man nav jābūt pirmrindniecei, kam tas ir jāuzmin pirmajai.
• Pateicība. Par vismaz vienu lielisku lietu katru dienu. Un vienmēr par to, ka esmu vesela, varu sevi nodrošināt, dzīvoju miera apstākļos, varu runāt, redzēt, ceļot ….
• Klausīt savai intuīcijai. Kad man bērnībā teica, ka es jau tikai sadomājos, ka mani vecāki nevar sadzīvot un citiem ir vēl sliktāk, tad pēc 30 gadiem, kad piedalījos viņu šķiršanās procesā, ieraudzīju visu to gadiem krāto žulti – es sapratu, ka jutu pilnīgi pareizi. Un tāpēc mācos ieklausīties savā intuīcijā un uzticēties tai.
• Necerēt, ka citiem būtu jābūt tādiem, kādus viņus vēlos redzēt un dzirdēt es. Citi nav nākuši pasaulē, lai izpatiktu man. Un gluži tāpat mans pienākums nav izpatikt citiem.
• Citu cilvēku attieksme pret mani bieži vien ne tik daudz liecina par mani, bet par viņu pašu – kompleksiem, bailēm, sāpēm. Mācos neuztvert visu tik personīgi. Mācos izturēties ar lielāku saudzību pret savu un citu mācību ceļu šajā nebūt ne vieglajā pasaulē. Un lai cik nebūtu banāli – izturies tā, kā gribētu, lai citi izturas pret tevi.