Ko mēs varam mācīties no nievājošiem komentāriem sociālajos tīklos pret Latviju un Lietuvu Pasaules kausa basketbolā laikā? 07.09.2023
Justīne jautā: Manī pārdomas radīja komentāri sociālajos tīklos pēc mūsu basketbola izlases Pasaules kausa spēlēm, kur īpaši amerikāņi rakstīja komentārus gan par lietuviešiem, gan latviešiem, ka mēs esam nenozīmīgas valstis gan kā tādas, gan basketbolā. Es par šo runāju ar savu draudzeni un viņa teica, ka tas ir viņu kultūrā – būt uzpūtīgiem un lepoties ar savu “gudrību”. Tātad tā ir augstprātība.
Ļoti bieži amerikāņi saka – mēs esam labākā valsts pasaulē. Tad manī rodas jautājums – kāpēc tad mana amerikāņu paziņa cīnījās, lai paliktu dzīvot Eiropā? Ir radies tāds iespaids, ka viņiem patīk dzīvot savā burbulī un neko ārpus tā neredzēt.. Ko no šādas attieksmes mēs varam mācīties?
Elvita Rudzāte atbild: Man kaut kā secen ir pagājusi informācija, ka amerikāņi būtu noniecinājuši latviešus un lietuviešus. Es esmu lasījusi apbrīnas komentārus no citām valstīm, ka tik mazas valstis kā Latvija, Lietuva un Slovēnija, rāda tik labu spēli Pasaules kausā basketbolā.
Ja Justīnes sniegtā informācija atbilst patiesībai, tad tas tikai nozīmē, ka tiem amerikāņiem, kas noniecinājuši latviešus un lietuviešus, nav reāla pašizpratne un viņi neizprot, ka neviens cilvēks uz pasaules nav labāks vai sliktāks par viņiem. Katrs cilvēks ir individualitāte.
Diemžēl arī mēs neesam labāki par amerikāņiem, kas noniecināja latviešus un lietuviešus. Esmu dzirdējusi nievājošas piezīmes par Krievijas iedzīvotājiem Ukrainas-Krievijas kara dēļ. Protams, šis karš ir liela nelaime un Krievijas uzbrukums nav nekādā mērā attaisnojams, bet tikai tāpēc, ka Krievijas līderi ir izdarījuši nepareizas izvēles un nozombējuši ar dezinformāciju Krievijas iedzīvotājus, mums nav tiesības noniecināt visu Krievijas tautu, jo nevar zināt kādas nepatiesības pēc laika var atklāties mūsu valstī, kurām mēs esam ticējuši.
Lasot Justīnes komentāru, tas man norezonēja ar Latvijas politiķu, ekonomistu un citu cienījamu cilvēku komentāriem par izglītības rezultātiem, salīdzinot Rīgas labās skolas ar skolām reģionos, apzināti vai neapzināti noniecinot skolas un pedagogus reģionos. Diemžēl viņi neņem vērā, ka Rīgas labajās skolās (ne visas Rīgas skolas uzrāda augstus rezultātus) sabrauc labākie bērni no visas Latvijas. Piemēram, RTU inženierzinātņu vidusskolā piesakās labākie bērni no visas Latvijas, tāpēc salīdzināt labāko bērnu rezultātus ar pārējiem nav korekti. Kāpēc netiek ņemts vērā, ka arī no reģionu skolām uz Rīgu sabrauc bērni ar augstiem izglītības rezultātiem? Tāpat par pedagogiem nevar teikt, ka Rīgā strādā labākie pedagogi. Es gribētu redzēt kā šie labākie pedagogi strādātu ar bērniem, kas nav motivēti mācīties, kam mācības sagādā grūtības?
Sabiedrība vēlas lepoties ar sasniegumiem, jo tas tiek kultivēts jau izglītības sistēmā, bērniem jau pirmsskolā ir jāattīsta kompetence lepoties ar saviem sasniegumiem. Lepnība ir slikta īpašība no kuras nepieciešams tikt vaļā, jo tā rada pārākuma pār citiem izjūtu un lielu kauna izjūtu, ja kaut kas neizdodas kā iecerēts, kas savukārt pārsniedzot kritisko robežu, rada nopietnas veselības problēmas. Lepnība un kauns veido vienu veselumu – 50% lepnība un 50% kauns; viena puse ir redzama, bet otra puse ir slēpta. Piemēram, Dāvis Bertāns pēc neveiksmīgā pēdējā metiena raudāja, viņš bija izmisumā un sodīja pats sevi, ka tik izšķirošā brīdī nespēja iemest tik svarīgo metienu. Viņš nebija priecīgs par tik labo Latvijas spēli kādu tā rādīja pret Vācijas komandu, jo izjuta kauna izjūtu par savu pēdējo neveiksmīgo metienu.
Dāvja pēdējais metiens nevarēja būt sekmīgs, jo šoreiz Latvijas sabiedrības kolektīvais apziņas līmenis nepalīdzēja izšķirošā brīdī, jo jau pirms Latvijas -Vācijas spēles internetā, plašsaziņas līdzekļos un politiskās diskusijās tika diskutēts par brīvdienu, kura Latvijas iedzīvotājiem pienāktos, ja Latvijas basketbola izlase pasaules čempionātā iegūtu medaļu. Rezultātu nosaka Dievs neatkarīgi no tā, vai cilvēki tic vai netic Dievam. Šoreiz Dievs Latvijas vīriešu basketbolistu izlasei nepalīdzēja, jo Latvijas iedzīvotāji kļuva savtīgi savā domāšanā – vēlējās iegūt brīvdienu, kas viņiem patiesībā nepienācās.
Tas bija brīnišķīgi, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju juta līdzi basketbolistu sniegumam, bet savtīgums, kas izlīda ārā, atņēma līdzjutēju radītajai pozitīvajai enerģijai to daļu, lai Latvijas basketbola izlase spētu Vācijas komandu uzvarēt.
Mums jāmāca bērniem un arī pieaugušajiem nevis lepoties ar saviem sasniegumiem, bet priecāties par sasniegumiem.
Mēģiniet sajust, kā jūs jūtaties, ja dzirdat:
- Variants: Es lepojos ar basketbolistu sasniegumiem pasaules čempionātā!
- Variants: Es priecājos par basketbolistu sasniegumiem pasaules čempionātā!
Vai jūtat atšķirību?
Mums jāmāca bērniem un arī pieaugušajiem reāla pašizpratne – apzināties savas stiprās puses un arī savus trūkumus, cenšoties no trūkumiem atbrīvoties. Ja esi sevi pacēlis augstāk par citiem, tad nāksies krist no pjedestāla un piedzīvot lielu vilšanās izjūtu. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kas sevi ir pazeminājuši un dzīvo nepamatotos kompleksos.
Lai mūs neviena cita tauta nepaverdzinātu, nepazemotu un nenoniecinātu, nepieciešams celt Latvijas sabiedrības kolektīvo apziņas līmeni, kas ir galvenā atslēga Latvijas veiksmīgai attīstībai visās jomās, jo paverdzināt, pazemot un noniecināt var tikai to, kurš pats ir vergs un noniecina sevi.