Sieviete jautā: Gribētu jautāt, cerams spēšu noformulēt skaidru jautājumu. Lieta tāda, ka saslimu, iesnas jau vairāk kā nedēļu, vai pat divas, jau apārstēju, palika tik tādas visu laiku caurspīdīgas, brīžam ciet deguns, pievienojas balss aizsmakums, vēlme izkrekšķināt, tad klepus tik strauji, ka jau trešā dienā kā skrāpe, kā zāģis. Daktere pēc visa stāstītā izrakstīja antibiotikas un vēl vis kaut ko darīju. Trokšņu nav, saka, tas kāds laringīta, faringita trahīts, jo vēl man mēle tā kā dedzina, kā pietūkusi šķiet pa brīdim, grūtāk norīt siekalas, nu jau dedzina arī traheja un pie saules pinuma, pakrūtē. Varbūt tas vēl no antibiotikām. Un vēl milzu nespēks.
Domāju, ka man iemesli arī skaidri, strīdi ar vīru, divas reizes bija tādas, ka sakliedzu, ļoti dusmojos, pirmajā pat sist gribējās no dusmām, diemžēl sanāk, ka tās dusmas manī krājas, es it kā mēģinu piedot, bet iespējams tikai iestāstu sev, ka piedodu. Strīdi par bērnu audzināšanu, par to, ka vai nu neiesaistās vispār, vai sabļauj tā, ka bērniem jāraud, tad es aizstāvu. Arī pateica vīrs, ka viņš viņus nekad nav audzinājis. Tagad laikam cenšas atgūt zaudēto. Jo nav respekta pret viņu, neņem īsti vērā, tikai kad sakliedz. Un nespēks varētu būt, ka man tiešām uz visu rokas nolaižas, jo gan mani nedzird, nekad nav saprasts, dzirdēts, ko teicu. Tā pati kārtība, sanāk, ka es visu laiku cīnos un man nav spēka to visu vienmēr savākt vienai, jo citiem tas nav svarīgi.
Tāpat tas ar darbu, mēģinu aiziet uz tādiem noteikta laika piedāvājumiem piepelnīties klāt. Un tad ņemu un saslimstu un tik daudz naudas aiziet par zālēm. Es nesaprotu vai man viss jāpalaiž, tā jau teicat, ka nevajag cīnīties, bet tad man visu laiku jādzīvo bardakā vai arī jākārto vienai, man tam nav spēka vairāk. Es nezinu kā lai piedodu vīram līdz sirds dziļumiem visādas naudas lietas, par kurām iepriekš stāstīju, to, ka nedzird mani, neinteresējas par mani, vai nu neaudzina bērnus vispār vai sakliedz. Nezinu vai man arī ir sajūta, ka es nemāku neko izmainīt. Kā lai atgūstu spēku? Kā lai pieņemu vīru kāds viņš ir? Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? Psiholoģe reiz teica, ka varbūt tāpēc, ka nevaru sakārtot dzīvi, tāpēc gribu kārtot māju perfektcionistiski.
Es ceru, ka kaut ko uztvērāt, sapratāt manu sāpi.
Elvita Rudzāte atbild: Sieviete pareizi ir sapratusi savas slimošanas cēloņus. Sievietes neapgūtā mācība ir vēlme pāraudzināt savu vīru un bērnus. Citu cilvēku pāraudzināšana ir vardarbība. Mēs nevaram un nedrīkstam citus cilvēkus pāraudzināt, mēs varam un drīkstam pāraudzināt tikai sevi.
Sievietei ir jāmācās ar mīlestību risināt sadzīves problēmas. Piemēram, māju vajag kārtot nevis tad, kad bērni nav mājās, bet tad kad viņi ir mājās, aicinot bērnus kopā ar mammu kārtot māju. Ja bērni atsakās kārtot māju, tad ar bērniem mierīgi ir jāpārrunā jautājums par pienākumiem, paskaidrojot piemērus no personiskās dzīves, kādas sekas piemeklētu ģimeni, ja mamma ar tēti nepildītu savus pienākumus. Bērniem jāliek aizdomāties par cēloņu-seku sakarībām.
Arī ar vīru problēmas nav jārisina kliedzot, bet mierīgi pārrunājot radušos problēmu arī caur cēloņu-seku prizmu.
Nav jādusmojas, ja tevi nedzird, bet jāpadomā kā citādi bez dusmām pievērst uzmanību radušajai problēmai.
Es domāju, ka iespējams sievietes ģimene ir nogurusi no sievietes prasībām, vēlmēm un tāpēc savā ziņā protestē pret visu, ko sieviete saka.
Dzīvē bieži ir tā, ka kaut kas nenotiek tā kā mēs vēlamies. Mums nav par to jādusmojas, bet jāpadomā, kāpēc nenotiek tā kā mēs to vēlamies? Ko mēs varam darīt savādāk?
Laimīgs cilvēks ir minimizējis savas vēlmes līdz minimumam. Nelaimīgs cilvēks audzē vēlmes lielākas un dusmojas, ka dzīve pret viņu tik netaisnīga. Dzīve ir absolūti taisnīga. Mēs saņemam to, ko esam pelnījuši.
Iesaku sievietei minimizēt savas vēlmes līdz minimumam un padomāt kā ar mīlestību risināt ikdienas sadzīviskās problēmas ģimenē. Viss ir iespējams, ja tikai ir vēlēšanās mainīt pašam sevi. Ar to arī jāsāk.
sending...
