Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – otrais turpinājums 02.10.2023
Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – raksta sākums
Kā lai sakārtoju dzīvi un to bardaku? – pirmais turpinājums
Sieviete jautā: Es domāju, ka vīrs jau pirms mani satika, bija tāds konservatīvs un ar tādu savu protestu. Domāju, ka arī viņa alerģiskās iesnas par to liecina, tāpat arī viņa brālis ir vēl nezinu cik reižu vēl konservatīvāks, neizkustināms, kā pret sienu, akmeni, skapi…..vienīgais, kas nāk prātā, ka esmu vīru tādu jau pievilkusi savai dzīvei, lai šo mācību apgūtu, lai šo savu pieprasīšanu, valdonīgumu, pāraudzināt vēlmi un kontrolēt vēlmi sevī, lai to mainītu. Vai dzīve man nolikusi blakus cilvēku, kur tieši var sisties kā ods pret logu, lai es saprastu, ka nenotiks kā vēlos, viss ko ir izdevies pierunāt, tas ir ak Dievs cik daudz pūļu, sviedru un asaru, cik veidu attieksmē izmēģināts, lai kaut ko vispār sarunātu. Un tad šķiet vai tas ir godīgi, ja vīrs pasaka, ka viņš bērnus nekad nav audzinājis, būtībā atzīstot, ka es to daru viena.
Pajautāju viņam kādēļ tad tā, jo es nekad neesmu ļāvusi, ja viņš, ko bargāk pasaka utt., tad es jau par šķiršanos runāju un viņam to nevajagot. Bet tad es jautāju, bet kā tad tu savu baiļu vārdā biji gatavs ziedot tās savas attiecības ar bērniem un respektu utt. Atbildes nebija. Un jā es piekrītu, ka sākumā man šķita, ka tikai es labāk nomierināšu, izdarīšu utt. Bet par šķiršanos gan es runāju pēdējos gadus ne jau no paša sākuma, kad bērni bija mazi. Un tad nu es īsti nesaprotu, sanāk, ka viņam tik spēcīgas bailes no šķiršanās, ka bija gatavs pazaudēt sevi. Un tagad cenšas atgūt un atkal es aizstāvu bērnus. Vai arī tas viss ir taisnīgi, ka esot attiecībās audzinu viena?
Un par kartību, ne jau tikai daru viena, bet arī pieprasu jā….un tad es atkal nesaprotu, cik tālu man tas jāpalaiž, jo aicinot bērnus palīdzēt viņi jau ar uzreiz nemaz negrib, pirmais tāpat ir “nē”, ” vēlāk”, “es tagad negribu”, es arī patiesi pēdējos gadus sapratu, ka nedarīšu, kamēr citi neredz, darīsim kopā, bet tā iniciatore vienalga esmu es un es no tā visa vienalga esmu nogurusi, arī no aicināšanas. Kaut pēdējos gadus ir pārmaiņas arī vīrā, daudz daudz vairāk iesaistās, dara, palīdz un ir arī viņa iniciatīva. Un vienalga lielākā daļa audzināšanas un pienākums ir man. Bet tas laikam atkal ir taisnīgi, jo vīrs savukārt uzņemas lielāko atbildību par finansēm, rēķiniem utt. Noteikti viņš tur jūtas viens, mana atbildība ir mani rēķini un bērnus apģērbt, higiēnas preces utt., protams, arī daļa pārtikas, bet par dzīvesvietu un visus pamatrēķinus veic vīrs. Vai tas būtu tā kā viens pret viens?
Bet nav arī tā ka pilnīgi visu, nav tā, ka mana atbildība būtu tikai bērnu audzināšana, ārstēšana. Vai tas ir godīgi? Vai arī es dēļ savas zemās pašapziņas un arī “bailēm mani nemīl” atstāju sevi otrā plānā un atļauju sev tādā ziņā darīt pāri. Atstājot vienu, pārgurušu, man pie veselības problēmām, ārsti bieži jautā vai bijusi pārslodze. Bet mans darbs nav fiziski smags, bet mana pārslodze ir emocionāla, stress, atbildība par bērniem, tas, ka viss jāatceras, jāārstē, viss, kas jāsazvana utt. Tas viss ir uz mani. Izlasīju to rakstu, kur kāda sieviete izsaka viedokli par manu vēstuli, ka maska vispirms jāuzliek sev un tikai tad pārējiem. Ar to noteikti man ir problēmas un tur lūk arī aizvainojums pret vīru. Un vēl es tā domāju, jūs sakāt viss ir taisnīgi, jā droši vien, bet kā saka, ka pret mums taču izturas tā kā paši pret sevi izturamies, atļaujam pret sevi izturēties, ka citi atspoguļo.
Elvita Rudzāte atbild:
Ģimenes dzīvē nedrīkst mērīt, kurš iegulda vairāk laiku, naudu un citus resursus. Ģimenes dzīvē viss ir viens veselums. Sievietei tieši tāpēc ir problēmas attiecībās ar vīru un bērniem, ka viņa visu laiku mēra, cik daudz viņa ir ieguldījusi, un cik daudz ģimenes locekļi ir ieguldījuši. Tikai tad, kad sieviete iemācīsies būt par devēju jeb dos ģimenei to labāko ko spēj neko negaidot pretim, tikai tad viņa būs laimīga.
Jāņa viedoklis:
Lasot rakstus (https://domatajs.lv/ka-lai-sakartoju-dzivi-un-to-bardaku/) un (https://domatajs.lv/ka-lai-sakartoju-dzivi-un-to-bardaku-pirmais-turpinajums/) atminējos, ka reiz saskāros ar līdzīgu situāciju. Kādam cilvēkam ir līdzīga situācija, prātā nāca domas, jau labu laiku iepriekš, kādus divus gadus atpakaļ, un, ja jau domas neliek mieru laiku pa laikam, tad kaut kas ir jādara. Un uzrakstīju, kā sava veida vēstuli, vēstījumu. Vēstījums pedantiskiem, perfekcionistiem ārējās pasaules [mājas, istabas, apkārtnes utt.] kārtotājiem. Vēstījums nāca no Augšas, to uzreiz var just, varbūt kādam noder. Samērā bieži nākas saņemt šo to interesantu un atzīmēt.
“Ja Tevi tracina ārējās pasaules bardaks (nekārtība), tad tas nozīmē to, ka Tevī pašā ir bardaks. Kāda joma dzīvē nav sakārtota. Šī joma vēlas tikt sakārtota. Iekšējās pasaules nekārtība tracina, kaitina, derdzas apmēram tādā pašā mērā kā ārējās pasaules nekārtība. Ja ne vairāk. Lai arī uz kurieni dotos, vienmēr ārējās pasaules nekārtība tracinās, kaitinās, tādējādi netieši atgādinot par iekšējās pasaules nekārtību. Nekārtība rādīsies visur – laukā, mežā, darbā, mājās, uz ielas utt. Tajā dienā tad kad tiks sakārtota iekšējā pasaule, iespējams, kāda dzīves joma, sfēra utt., ārējās pasaules nekārtība pārstās tracināt. Nekārtība būs, bet tā vairs netraucēs, netracinās. Tu vari aiziet no visa un visiem, paslēpties, bet nevari paslēpties pats no sevīm. Iekšējā pasaule vienmēr ir ar mums kopā, lai arī cik tālā ceļojumā dotos. Ceļojumā vienmēr ņemam līdzi paši sevi. Iesaku mazāk par kaut ko pārdzīvot, nervozēt, tas viss patērē ļoti daudz garīgā un fiziskā spēka, bet labuma nekāda. 2023. gada marts.“
Lasot vārdus rakstā https://domatajs.lv/ka-lai-sakartoju-dzivi-un-to-bardaku-pirmais-turpinajums/
“Nav ne jausmas, kā tas varētu būt, kad būšu atbrīvojusies no savām vēlmēm un vajadzībām, bet zinu, kā ir, kad ir pilnīga apātija un negribas pilnīgi neko. Taču šobrīd man šķiet, ka galvenā problēma ir nevis faktā, ka ir vēlmes, bet problēma sākas tieši tajā brīdī, kad mūsu vēlmes un vajadzības nepiepildās, un tas ir tas lūzuma punkts, kas aicina attīstīties un meklēt jaunus ceļus un pieejas.” Sajūta ir tāda brīva un nepiespiesta, pacilāta, kad vēlmes ir aizvāktas un netraucē. Ir iespējams tikt vaļā no vēlmēm, iegribām, kaprīzēm, gaidām. Ne tikai teorētiski, bet arī praktiski.
Un tagad paskatīsimies uz vēlmēm, iegribām, kaprīzēm un gaidām tīri no enerģētiskā skatpunkta jeb sajūtām. Nav nozīmes kādas, cik lielas un pret ko ir kādas gaidas, vēlmju izmēri, iegribas utt., tām visām ir samērā zema frekvence.
Sajūta. Mēģini sajust kā jūties kad domā par kādas vēlmes piepildīšanu. Vai jūties pacilāts vai nospiests. Piezemēts. Ja vēlme ir no prāta, ego vai sabiedrības uzspiesta, tad to nebūs tik viegli realizēt. Lai piepildītu, apmierinātu kādu vēlmi, ir kaut kas arī jādara fiziskajā plānā. Vai darīšana fiziskajā plānā padodas viegli vai grūti?
Pamēģiniet realizēt gaidas, vēlmes sēžot dīvānā.. tas prasa zināmu piepūli un vai tas ir tā vērts? Tā vietā vieglāk pasēdēt vēl kādu brīdi un padomāt – kā es jutīšos tajā brīdī kad šī vēlme būs piepildīta?
Apmierināta, realizēta? Vai jutīšos laimīgāks par kādu kripatu, noskaņojums labāks, priecīgāks un visādi citādi piepildītāks?
Iedomājies, ka viss ko gribi, ir rokas stiepiena attālumā. Viss, ko var vien vēlēties. Iedomājies ka tev viss jau ir ko vēlies. Vai noskaņojums palika labāks uz ilgu laiku? Vēlmēm ir tāda īpatnība – tās dod tādu kā sava veida apmierinājuma, laimes sajūtu. Bet īslaicīgi. Kā atkarību izraisoša viela. Vajag vēl. Gan jau ka kādam ir gadījies šo piedzīvot un sajust uz savas ādas kā tas ir.
Pašlaik uz planētas ir tāda situācija, ka arvien grūtāk ir realizēt ego vēlmes, gaidas un kaprīzes. Tas prasa papildus enerģiju, spēku, piepūli. Lielāku spēku, resursu, pieejamo līdzekļu patēriņu nekā pirms gadiem desmit. Vai esat novērojuši savās un citu dzīvēs šādu pasākumu? Reiz kāds cilvēks internetā izstāstīja savas domas un tagad man ir skaidrs kāpēc man tas ir tik grūti- piecelties un realizēt konkrētu vēlmi. Sajūtas man jau sen bija tādas, bet kādam izdevās sajūtas ietērpt vārdos. Un tad vēl simt un vienu vēlmi realizēt. Un tad vēl nebeidzamā šķēršļu josla, lai konkrētu vēlmi, gaidu, kaprīzi piepildītu, bonusā nāk klāt īgnuma, piktuma sajūta, kad kaut kas neiet tā kā iecerēts. Un ja galu gala sanāk to vēlmi piepildīt, tad rodas tā sajūta, ko varētu ietērpt vārdos – un vai tas bija tā vērts?
Tik daudz pūļu, īgnuma, šķēršļu, enerģijas iztērēts lai iegūtu- čiku? Tad kas tieši mūs vada- vēlmes, sajūtas un emocijas, vai veselais saprāts? Tieši no sajūtām un emocijām rodas vēlmes. Egoistiskās vēlmes.
Emocijas un sajūtas vada mani, nosaka manu rīcību, domas, darbus un nevis saprāts. Veselais saprāts – es esmu saimnieks savā dzīvē un arī pār emocijām un sajūtām. Prātā nāk Gudrības Vārda doma, kad esam zirgus palaiduši savā vaļā lai iet kur grib. Un zirgi arī tā dara- te padzeras, te ceļmalā paplūc zāli, te vēl kaut ko izdomā darīt, jo jātnieks, arī kučieris nezin ko darīt. Zirgi ir jātur grožos. Zirgi – mūsu domas un jūtas.
Vēl viena svarīga lieta – kā atšķirt ego vēlmes no dvēseles vēlmēm. Dvēseles vēlmes realizēt ir vieglāk, jo tad nāk talkā visa pasaule un sadodas rokās. Zīmes, vīzijas, sakritības. Arī tad, ja ar prātu nesaproti kas notiek un kāpēc. Kad sanāk piepildīt dvēseles vēlmes, tad laimes un prieka sajūta paliek ilgi un vispār apmierinātība ar dzīvi ir lielāka.
Tiek dots spēks, varēšana, gribēšana, zināšana. Dedzība. Pēc kalpošanas Dievam, sabiedrībai, misijas veikšana, dievišķo uzdevumu pildīšana- jā tas arī prasa spēku un visu pārējo, bet atšķirībā no ego vēlmēm nav tā saburzītā papīra un izspiestā citrona sajūta. Es degu, bet neizdegu. Neiestājas izdegšanas sindroms. Jo tiek dota papildu enerģija, resursi no Dieva, viss notiek viegli. Un piepildot, apmierinot dvēseles vēlmes un vajadzības, ir citas sajūtas, tādas kas dod prieku un laimi, ne spēku izsīkumu un apātiju.
Realizējot ego vēlmes, gaidas un kaprīzes, rodas tāda sajūta, ka tieku atvienots no dvēseles, saikne tiek pārrauta. Un sajutos īgns un neapmierināts, neatkarīgi vai vēlme ir vai nav realizēta. Īsto traģēdiju nācās piedzīvot, tad kad pēc kārtējās vēlmes apmierināšanas tā laimes sajūta kaut kā neatnāca un ja arī atnāca, tad tā ātri izgaisa, liekot skriet tālāk pēc simt nākamajām vēlmēm..
Varbūt labākai saprašanai vārdu salikuma “dvēseles vēlmes“ derētu likt vārdus “dvēseles vajadzības”.
Anda, es ieteiktu Tev realizēt dvēseles vajadzības. Tās ir tās vajadzības, vēlmes, intereses, kas nedziest laika gaitā. Varbūt ir kāda nerimstoša interese, ar prātu grūti izskaidrot, par konkrētām lietām un jomām.
Zīmēt, gleznot, spēlēt kādu mūzikas instrumentu, rakstīt kādu dzeju, literāru darbu utt. Vai varbūt kāda nerimstoša interese par vēsturi, teātri, fiziku vai botāniku. Kāds talants, kas nemitīgi pieprasa realizāciju. To nevar no malas pateikt, bet tur slēpjas dvēseles misija, uzdevumi. Mēģini realizēt dvēseles vajadzības, mēģini sajust, kā tas ir – realizēt dvēseles vajadzības un ego vēlmes un gaidas. Izšķirtspēja – kas ir kas. Sajūtas pateiks priekšā un ego vēlmes, kaprīzes, gaidas, kaut kā pieprasīšana no ārējās pasaules jau automātiski pēc noklusējuma pazudīs no Tavas dzīves. Jo sāk darboties citi likumi. Varbūt pēdējā laikā ir dzirdēti vārdi par augstajām vibrācijām un frekvencēm, kas izspiež zemās frekvences. Vismaz man ir kaut aptuvens priekštats kas ir kas iz praktiskās dzīves visam tam ejot cauri.
Prātā nāk stāstiņš, kad cilvēks sāk veikt ko dievišķu utt, visi debesu pulki ceļas un nāk palīgos.