Gunta jautā: Man bieži ir sajūta, ka daži notikumi, kas notiek, tiek risināti tikai dvēseļu komunikāciju līmenī. Varbūt es dzīvoju kāda ilūziju mākonī, taču duālās sajūtas mani nepamet arī tad, kad ieraugu cilvēku…es vispirms sajūtu viņa dvēseli un tikai tad redzu viņa darbus. Kā sadzīvot un vai sadzīvot ar to, ka šie darbi atšķiras no tā, kāda ir patiesībā cilvēka dvēsele? Bet varbūt arī tā ir mana ilūzija?
Elvita Rudzāte atbild: Visumā viss ir duāls. Ir balts un melns, labs un slikts līdz brīdim, kamēr šī dualitāte pazūd. Jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāk redz dualitāti jeb redz visu pušu nozīmīgumu.
Cilvēks dvēselē var būt ļoti sirsnīgs un mīlošs, bet savas sāpīgās pieredzes dēļ, var savu mīlestību nevienam neizrādīt, ārēji izskatīties auksts un pat rupjš. Šādi cilvēki aizsargā savu mīlošo dvēseli no cilvēkiem, jo viņi tiem neuzticas. Šāda cilvēka dvēselē ir gan ļoti labais (sirsnība, mīlestība), gan ļoti sliktais (aukstums, rupjība).
Var būt cilvēks, kas ārēji ir laipns un sirsnīgs, bet domās kaļ atriebības plānus, kurus pat īsteno.
Katrā cilvēkā ir 49% sliktais un 51% labais. Piemēram, cilvēks, kas cīnās par dabas aizsardzību, var naidīgi izturēties pret tiem, kas to piesārņo. Tas, ka viņš cīnās par dabas aizsardzību, ir labi, bet tas, ka viņš naidīgi izturas pret tās piesārņotājiem, ir slikti. Samazinot savu slikto, samazinās arī labais, jo proporcija saglabājas. Cilvēks turpina darīt visu, kas ir viņa spēkos (bez cīņas), lai aizsargātu dabu, bet dara to ar mīlestību, neizjūtot naidu pret tās piesārņotājiem. Viņa darbs pārvēršas Dievišķajā enerģijā, kas nemanāmi ietekmē dabas piesārņotājus, kas sāk aizdomāties par savas rīcības sekām un pēc laika atsakoties no dabas piesārņošanas.
Pavērojiet Tibetas garīgo līderi Dalailamu kā viņš komentē slikto. Viņš to dara mierīgi un bez agresijas, jo viņam ir augsts apziņas līmenis, bet tā kā viņš ir iemiesojumā, tad tie cilvēki, kas ar viņu ir ciešākā kontaktā, noteikti viņā ir pamanījuši arī viņa slikto. Tur nav nekā nosodāma, tā cilvēks ir veidots. Tajā pašā laikā viņa labais plūst dabiski, viņš nevienam necenšas pierādīt, ka viņš ir labs un negaida uzslavas. Viņš mierīgi pilda savu misiju tik labi cik viņš var.
Cilvēki nespēj noticēt tam, ja mēs atbrīvojam savu slikto, tad samazinās arī “vēlme būt labam”. Vēlme būt labam nenozīmē, ka cilvēks ir labs Dievišķā izpratnē. Vēlme būt labam ir iemācīta gudrība, ka jābūt ir labam un jādara labi darbi, bet cilvēks to dara aiz pienākuma nevis tāpēc, ka jūt šādu nepieciešamību sirdī. Tā arī ir atšķirība starp “sirdī izjustu labo” no “pienākuma labā”.
Tomēr ir labi, ja cilvēks sāk veikt labus darbus kaut vai aiz pienākuma, jo tas ir ceļa sākums, un nevajag viņam pārmest viņa slikto, jo kā jau teicu, tā ir Dieva radīta proporcija (49% sliktais un 51% labais). Vēlāk viņš sapratīs, ka daudz labākus rezultātus viņš sasniegs, veicot labus darbus jau kalpošanas līmenī. Tie cilvēki, kas savā apziņā ir sasnieguši tādu līmeni, ka ir gatavi kalpot sabiedrībai, uzvedas atšķirīgi no cilvēkiem, kuri dara labus darbus sabiedrības labā, gaidot no sabiedrības atzinību un novērtējumu. Cilvēks, kas kalpo, savu darbu dara klusi, bet visi to pamana. Brīdī, kad viņu cenšas slavināt, viņš jūtas neērti, jo viņaprāt viņš pilda tikai savu misiju. Cilvēks, kam ir svarīga ārējā atzinība, vēl nav sasniedzis sapratni kā vislabāk palīdzēt, bet kā jau teicu, tas ir ceļa sākums un par to priecājieties, ka viņš vēlas palīdzēt un arī palīdz.