Kā sasniegt mērķus? 11.08.2015
Lilita jautā: Es nesen biju uz vienu semināru, kurā mācīja cilvēkiem savus sapņus un dzīves vēlmes attēlot uz savas sapņu kartes. Katram bija jāizvēlas un jāizgriež bildes no dažādiem žurnāliem, kuras atbilstu katra cilvēka sapņiem svarīgākajās jomās – mājas dzīvē, darbā, ģimenē, attiecībās ar draugiem utml. Uz sapņu kartēm parasti tika attēlotas skaistas un saticīgas ģimenes bildes pasakainā mājā, interesanti ceļojumi, attēli no veiksmīgas uzņēmējdarbības vides utml. Šī sapņu karte ir domāta nolikšanai cilvēkam viegli redzamā vietā, lai ikdienas atgādinātu par šī cilvēka vēlmēm un vērtībām. Tika paskaidrots, ka jo vairāk cilvēks pozitīvi domā par to, ko viņš vēlas sasniegt, jo ātrāk viņš to sasniegs. Ātrums ir, protams, atkarīgs no cilvēka enerģijas līmeņa kopumā. Tika norādīts, ka ja cilvēkam, nav skaidrs, ko viņš vēlas sasniegt, tad viņš arī neko nevienā jomā nesasniegs. Pašā pamatā ir mērķu konkrētums, pozitīvā domāšana un enerģija. Kāds ir Jūsu viedoklis šajā jomā?
Elvita Rudzāte atbild: Es piekrītu, ka nepieciešams sapņot par skaistu nākotni, bet nevajag sapni pārvērst par vēlmi. Jo atšķirība starp sapni un vēlmi ir tā, ka sapnim mēs neuzliekam nosacījumu, ka mums tas par katru cenu jāsasniedz. Piemēram, mēs sapņojam, ka jauki būtu dzīvot jūras krastā, bet mēs to neizvirzām kā obligātu nosacījumu. Ja mēs to izvirzām kā obligātu nosacījumu, tad mēs sākam sevi “izdzīt”, lai obligāti sapni īstenotu. Bet, ja mēs sapņojam, strādājam ar mīlestību, pieņemam dzīves piedāvātos izaicinājumus, tad iespējams mēs arī kaut kad īstenosim savu sapni, bet, ja arī neīstenosim, tad pasmaidīsim par savu jauko sapni.
Savukārt tie, kuri sevi “izdzen”, lai tikai apmierinātu savu vēlmi, to sasniedzot laimes izjūtu sajūt ļoti īsu brīdi, dažreiz pat nesajūt un jūtas vīlušies, ka tik smagi ir strādājuši, lai apmierinātu savu vēlmi, bet beigās nav pat gandarījuma izjūtas. Apmierinot vienu vēlmi vietā piedzimst daudz jaunas vēlmes un atkal ir “jāskrien”, lai tās visas apmierinātu. Tā cilvēks kādu laiku skrien līdz saprot, ka dzīve ir kļuvusi bezjēdzīga.
Tie, kuri izvirza sev mērķi, bet tā sasniegšanu neizvirza par obligātu, tie mērķtiecīgi virzās sava mērķa īstenošanā, bet izvairās no sevis “izdzīšanas”. Piemēram, man bija sapnis izveidot Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku jau 2007.gadā, bet reāli šo ideju es varēju sākt īstenot tikai no 2010.gada un nevis tāpēc, ka es biju apmierinājusi savas iegribas, bet tāpēc, ka Dievs man palīdzēja šo ideju īstenot tanī brīdī, kad redzēja, ka es esmu tam gatava. Man bija skaidrs mērķis – es vēlējos cilvēkiem palīdzēt atrisināt dzīves problēmas un uzlabot veselību kaut kā savādāk nekā ierasts, bet es pati neapzinājos kā tieši to izdarīt, man bija tikai apjausma. Es mierīgi turpināju iet garīgās attīstības ceļu, nevis tāpēc, lai sasniegtu mērķi, bet tāpēc, ka tas man ļoti patika, aizrāva un dzīve kļuva daudz krāsaināka un harmoniskāka. Tā apgūstot Skolotāju sniegto Mācību, es ar laiku arvien labāk izpratu kā palīdzēt cilvēkiem caur skaisto, neuzbāzīgi un ar mīlestību. Dievs man iedeva tik daudz naudas, cik biju sapratusi un lēnām parks sāka attīstīties. Es turpinu sapņot kā attīstīt parku, bet es pilnībā paļaujos uz Dieva gribu un zinu, ka viss notiks tieši tā kā Viņš to vēlas. Es esmu Viņa rokās tikai instruments. Mans mērķis ir saglabājies – palīdzēt cilvēkiem atrisināt dzīves problēmas un uzlabot veselību, bet tagad tas ir kļuvis vēl skaidrāks – palīdzēt cilvēkiem atgriezties pie Dieva, un to izdarīt bez spiediena, dogmām, bet ļaujot cilvēkiem pašiem atklāt Dievu un ieraudzīt iespējas dzīvot harmonijā un laimē.
Tie, kuri izvirza sev mērķi un vēlas to obligāti sasniegt, tie nespēs šo ceļu līdz mērķim iet ar mīlestību, tāpēc sasniedzot mērķi nespēs izjust gandarījuma izjūtu. Tā arī ir galvenā atšķirība, kad mēs mērķu sasniegšanu cenšamies panākt ar vai bez mīlestības.
Tie, kuri neizvirza sev mērķus, tie kavē savu attīstību. Tāpēc es piekrītu, ka mērķi veicina attīstību, tikai to sasniegšanas veids var kavēt attīstību, ja tas netiek darīts ar mīlestību.
Attiecībā par pozitīvo domāšanu es arī piekrītu, ka tas veicina mērķu sasniegšanu, tikai daži to saprot aplami. Viņi nevis izprot sliktā labo pusi, kas patiesībā ir pozitīvā domāšana, bet sāk sevi mānīt, iestāstot sev, ka viss būs labi, neapzinoties sliktā sniegto mācību. Tāpēc ir cilvēki, kas ar pozitīvu domu īsteno savus sapņus, un ir cilvēki, kuriem tas neizdodas. Tie cilvēki, kuriem tas neizdodas, jo nepareizi izprot pozitīvo domāšanu, pēc laika var krist pat depresijā, jo viņus nomoka doma kāpēc citiem sanāk, bet man nē.
Enerģiju mums dod Dievs. Ja mūsu mērķis ir saskaņā ar Dieva gribu, tad mēs saņemsim ļoti lielu palīdzību un enerģiju no Augstāko spēku puses, lai varētu sasniegt mērķi. To es varu apliecināt pēc savas pieredzes. Bet, ja izvirzītais mērķis ir pretrunā Dieva gribai, tad gan būs jāpatērē ļoti daudz enerģijas mērķa sasniegšanā un tā sasniegšana radīs iztukšotības izjūtu un nesniegs gandarījuma izjūtu, bet vairos tikai lepnumu, kas ir negatīva īpašība. Ne velti čigāni, ja vēlējās citam novēlēt sliktu teica: “Kaut tu lepns paliktu!”
Kopsavilkumā, es iesaku cilvēkiem izvirzīt mērķus un ar mīlestību ļauties dzīves plūsmai, ejot garīgās attīstības ceļu, darot ikvienu darbu ar mīlestību, mācoties no sliktā un, ieraugot sliktā pozitīvo pusi. Tad jūs sasniegsiet to, ko Dievs vēlas, un ticiet man, Viņš jums novēl daudz vairāk nekā jūs esat spējuši paši iedomāties un vēlēties.