Kuņģa slimību cēloņi 27.10.2012

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Kuņģis medicīnas skatījumā

Kuņģis (latīņu val.: ventriculus) ir gremošanas trakta maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu. Kuņģis ir barības rezervuārs, kur barība atrodas pat vairākas stundas un tiek fizikāli un ķīmiski pārstrādāta: no turienes tā mazām porcijām tik aizvadīta uz divpadsmitpirkstu zarnu. Lielākā daļa kuņģa atrodas vēdera dobuma augšdaļā, kreisajā pusē tūlīt zem diafragmas, un tikai neliela daļa pa labi no ķermeņa viduslīnijas.

Kuņģa slimības parasti izpaužas ar sliktu dūšu un vemšanu. Pie kuņģa slimībām pacientiem ļoti bieži ir nepieciešamas izmaiņas uztura paradumos, dažiem arī ķirurģiskas operācijas. Viena no izplatītākajām kuņģa slimībām ir gastrīts, kas ir kuņģa iekaisums. Gastrīta pazīmes ir vemšana un atraugas. Smagākas kuņģa slimības ir kuņģa čūla un kuņģa vēzis.

Kuņģis garīgajā skatījumā

Kuņģis ir cilvēka personības kvalitāti raksturojošs orgāns. Kuņģis ir cilvēka vienatnes jeb uz ego vērsts orgāns. Tas nozīmē – tajā sakrājas viss, kas ir saistīts ar viņu kā personu, un tas nevar nekur pazust, pirms problēma nav atrisinājusies. Kuņģis simbolizē darba sākumu.  Kuņģis saslimst, ja cilvēks liek sev strādāt vai arī, ja cilvēkam ir bailes sākt darbu. Kas baidās sākt darbu, tā kuņģis ir spastisks. Kas nevēlas sākt darbu, tā kuņģis neizdala kuņģa sulu, bet, kas darbu un darīšanas sāk dusmojoties, tam vispirms rodas kuņģa gļotādas iekaisums – gastrīts. Ja dusmas pastiprinās, rodas kuņģa čūla. Ja dusmas pāraug ļaunprātīgā naidā, kuņģa čūla pārtop par vēzi.

Apskatīsim kuņģa saslimšanas procesu sīkāk: mutē notiek ēdiena sasmalcināšana un sakausēšana. Kuņģī notiek pārtikas sadalīšana barības vielās. Ja cilvēks ir apmierināts ar sevi, tad izdalās tieši tik daudz kuņģa sulas, cik nepieciešams ēdiena sagremošanai, bet, ja bailes būt vainīgam ir tā nospiestas, ka tās kļuvušas par apziņu, ka esmu vainīgs, kuņģa sula vai kuņģa skābe izdalās tikpat lielā mērā vairāk. Apziņa, ka esmu vainīgs, jau ir sevis vainošana. Kuņģa saslimšana rāda, ka cilvēks uzskata sevi par vainīgu darba darīšanā. Lai izpirktu savu vainu, viņš liek sev kaut ko darīt, un, jo vairāk viņš liek, jo smagāka slimība. Cilvēkam, kuram ir vainas apziņa, kārojas ēst kaut ko skābu, jo tas līdzsvaro vainas apziņu. No  brīža, kad viņš sāk sevi vainot, rodas pārlieku liela skābju izdalīšanās un gastrīts ar lieko skābju izdalīšanos. Vainas izjūtai pāraugot apvainojumā, kuņģī palielinās skābe neatkarīgi no tā, vai cilvēks vaino sevi vai citus. Atšķirība tikai tā, ka, vainojot sevi, cilvēks nopelna dziļāku un  sāpīgāku čūlu. Skābais ir vainas apziņa un skābe ir vainošanas enerģija. Pārāk liels skābes daudzums kuņģī ir pārlieka vainas apziņa. Tā ir nežēlība pret sevi, kas rada kuņģa čūlu. Kuņģa čūla veidojas, ja cilvēks liek sev pacelties pāri bailēm, liek sev  sākt darbu. Katru rītu atkārtojas viens un tas pats, līdz rezultāts ir kuņģa čūla. Čūla sāk asiņot, ja cilvēks sāk sevi piespiest kādam atmaksāt. Tas, kurš perina atriebību, šausmīgas kuņģa asiņošanas dēļ var nomirt, lai gan viņš vēl neko nav izdarījis.

Kuņģa vēzis simbolizē piespiešanu, t.i., kuņģa vēzis ir ļaunprātīgas dusmas uz sevi, ka par spīti maksimālām pūlēm, es netieku pie tā, kas man vajadzīgs. Augstprātīgs nopēlums pret ciešanu radītājiem un sevis piespiešana vīrišķīgi paciest šādu situāciju beigās rada kuņģa vēzi. Tātad – sevis piespiešana ar vainas apziņu un sevis piespiešana ar apvainojumiem ir divas dažādas lietas.

Sevis attaisnošana rada skābju trūkumu kuņģī. Atrofiskais gastrīts, kura gadījumā kuņģa skābes tiek vērtētas kā nulle un kura sekas ir B12 vitamīna trūkuma izraisīta mazasinība, ir nekļūdīgi pašpārliecināta cilvēka pazīme. Bez vainas vainīgais, kas liek sev pierādīt savu nevainību, iegūst ar skābju trūkumu saistīto atrofisko gastrītu.

Kas naidīgi izturas pret priekšniecību vai pavēlēm un tūlīt pat tām kaut vai domās pretojas, tā kuņģis nevar būt vesels. Nepatīkams darbs cilvēkam prasa piespiešanos. Piespiešanās ir mērķtiecīga ļaunprātība, t.i., cilvēks vēl sev ļaunu. Kas vēlas veco labo laiku atgriešanos vai protestē pret nākotni, tā kuņģis atvemj visu savu saturu.

Izstaipīts kuņģis veidojas no pārlieku lielas ēšanas, kuru veicina vēlme daudz iegūt. Vēlme daudz iegūt ir kā pavēlnieks, kas pavēl kuņģim izaugt lielākam, un kuņģis arī sāk augt. Vienlaikus tilpuma receptori sāk pieprasīt, lai kuņģis nebūtu pilns ar tukšumu. Tilpuma receptoru kairinātāji ir nevēlēšanās runāt pa tukšo un darīt tukšu darbu, nevēlēšanās izniekot laiku tukšām lietām. Ja cilvēkam ir šie divi stresi – vēlme daudz iegūt un nevēlēšanās darīt tukšu darbu, viņa kuņģis var ietilpināt neticami daudz ēdiena un dzēriena.

Tas, kurš vēlas daudz iegūt, sāk to pieprasīt arī no citiem, un citi sāk pret to protestēt. Šādi cilvēkā var būt protests pret izteikti lielām vēlmēm un nevēlēšanā darīt tukšu darbu, kura rezultātā viņam ir mazs, krampjaini savilcies kuņģis.

Kaskādes kuņģis liecina par bezcerību un trulu vienaldzību pret visu, kas nav saistīts ar sevi. Šāds stāvoklis ir augstākā patmīlība jeb egoisms. To sauc par pasīvu egoismu.

Noslīdējis kuņģis un atrofiskais gastrīts ir pasīvuma slimības. Tāda pasīvuma, kura gadījumā cilvēks var ārēji būt pilnīgi padevies. Bailes, ka es nebūšu vajadzīgs, padara cilvēku pasīvu.

Autore: Elvita Rudzāte