Padoms dvēseles miera atgūšanai 10.01.2024

Ilze jautā: Kad, pirms 7 gadiem devos jauniešu SAVA aicinājuma izziņas 7 dienās – klusumā, lūgšanās, dziedāšanā un citiem meklējošajiem līdzās, galvenais jautājums man bija: vai man no Dieva ir paredzēta un svētīta laulības dzīve vai arī dzīve vienatnē, īstenojot savus uzdevumus. Nedēļas gaitā, caur neparastu, kaut kādā neaprakstāmā ziņā siltu puisi (kurš ārstēja kakla skriemeļu traumu), jau satiekoties pie klostera ieejas durvīm, sajutu, sapratu, ka vīrs, vīrietis blakus ir svēta, skaista laime, patiesi. Ar tādu sirds uzstādījumu devos tālāk ikdienas gaitās, daudzās sabiedriskās aktivitātēs, bieži – skaistās labdarībās, kas dara laimīgu.

Pirms tam bija samērā neapzinātas attiecības (no manas puses) ar vīrieti (bez intīma kontakta) kurš visā, vārdos, darbos, rīcībā un solījumos absolūti mīlēja mani, es nejutu neko uz viņu (šobrīd atceros, ka daudz pārgudrību ar kurām bārstījos, nespēju pieņemt, ka viņš smēķē (kļūst nelabi no cigarešu dūmiem), izskatu, bieži nelaipnu attieksmi pret šo debesīgo cilvēku, pa vidu arī daudz skaista un laba dodot otram), viņa mīlestība bija patiesa, atklāta, strauja un droši vien es nobijos, drīzāk  – uz to brīdi ģimeni nebiju nobriedusi veidot, biju vairāk aizņemta ar saviem sirdsdarbiem  – dziedāšanu koros, darba aktivitātes, mācības, vingrošana un citi, kas priecēja un deva enerģiju. Diezgan nepatīkamā veidā es izlēmu attiecības pārtraukt, es jutu, ka viņam sāpēja, bet savādi, ka tajā brīdī es biju ļoti ledus pilna. Vēlāk gan lūdzu piedošanu, vairākkārt. Un viņš piedeva. Tikai laiks atver acis un sava pieredze palīdz redzēt.

Vēlāk, kādās mācībās, kursos blakus apsēdās kāds vīrietis, 2018 gadā, kurš vēlāk kļuva par manu vīru. Bija daudz vietu, kur apsēsties auditorijā un pie dažādām meitenēm un brīvas vietas, bet apsēdās blakus man. Viņš iemīlēja mani vizuāli un tikai. Jau pēc pirmās tikšanās reizes bija atsevišķas nepatīkamas situācijas, pēc kurām es jutos nelīdzsvarota, nemierīga, aizkaitināta. Sākās iesnas, klepus. Sajūta, ka nav kaut kas labi.

Viņš uz to satikšanās brīdi bija ar muguras traumu, veicot fizisku darbu dusmās pēc strīda ar tēvu, bija pilns ne to labāko sajūtu, domu un līdzsvara. Un tas, kā laika gaitā izgaismojās – viņš bija visnepriecīgākais un nepozitīvākais cilvēks, kuru pazīstu, bet vienlīdz sajūta, ka es īsti nevaru no viņa vairs attālināties. Lai gan arī iepazīšanās ar māti bija savādu sajūtu pilna,  māte skatās  no augšas, un neviens nav gana labs, un es nemaz ne laba viņas dēlam. Stiprā māte, kas visus dēlus un vīru ir nospiedusi uz ceļiem.

Enerģētiski neviegli blakus bija būt, un es necentos uz biežiem kontaktiem, bet cieņu izrādīju pie katras izdevības attālināti. Un tas, ko māte runā klātienē ir kardināli pretējs tam, ko domā, runā neklātienē. Gāja laiks un pieradu pie šī sava veida nemiera, bija dažas vai daudzas manu iekšējo sievieti, seksualitāti pazemojošas situācijas, pēc kurām es biju tik iekšēji sakauta, ka kājām nogāju kilometriem, lai tiktu no viņa prom, kamēr viņš nopakaļ neizpratnes pilns brauca ar auto, lūdzot, lai kāpju iekšā. Pēc tiem gadījumiem es biju absolūti skaidrībā ar to, ka tas jābeidz un nekavējoties. Bet es nesaprotu, kas un kādi apstākļi, sarunas, asaras mūs vienmēr atkal un atkal noturēja kopā. Tādos brīžos man gribējās zvanīt cilvēkam, kurš toreiz bija pilns mīlestības, lai lūgtu padomu, bet allaž, vai pēkšņi izlādējās telefons vai vēl kas atturošs, lai es nespētu piezvanīt.

Bija arī daudz skaista vai varbūt izdomāta vai piedzīvota, kas varbūt apmigloja, aizdarīja skaidrību par šīm attiecībām. Viņš nebija kristīts, un sajūta, ka svešāda ir viņa sirds, bet sākotnēji viņš dedzīgi mācījās, lai tiktu nokristīts un laulības varētu notikt, viņš arī juta, ka man Dievs ir svarīgs. Esmu katoliete. Te satikās divas pasaules, pretējas pasaules un sāpīgi tas bija, tagad atskatoties un jūtot visu detaļās un notikumos atsaucot atmiņā. Tā mēs baznīcā salaulājāmies. Bija daudz skaista un svētīta un laba, bet tas, ka patiesi mēs runājam, jūtam, mīlam dažādās valodās, tapa redzams ritot laikam. Piedzima dēls, un es sajutu, kā vīra iepriekšējais, tik vajadzīgais atbalsts, tuvums mazinās. Tā nav. Arī par pusīti viņš izrādīja minimālu interesi, visvairāk brīvā laika pavadot “telefonā”. Tas mani šausmināja.

Es jutos viena un pirmo reizi skaidri sajutu, ka esmu blakus cilvēkam, kuru esmu izvēlējusies, nevaru uzticēties, tas, ko es saku viņam izmisusi un piekususi, neko nenozīmē, ir vienaldzīgs un patiesībā arī es pati.

Nemanāmi, bet stipri sākās pēcdzemdību depresija divu gadu garumā, kad visa dzīve bija pazaudējusi krāsu un jēdzību nekur nespēju saskatīt. Es šajā laikā nebiju iedvesmojošākais cilvēks, vīram arī nebija priecīgi. Bet pateicoties sirds tiecībai, tiekot pāri vārdiskiem pārmetumiem par naudas izmešanu par visādiem niekiem, man izdevās sastapties ar homeopātu, viņam bija padoms arī man un 4 mēnešu laikā izdevās tikt pie spējas redzēt sauli, pamosties un būt priecīgai.

ATKAL!!! Tas likās tik brīnumaini un svētīti!

Ar vīru šajā laikā centāmies un arī izdevās pārdot dzīvokli un domāt, atrast lauku stūrīti, (izrādījās, ka tikai es par to sapņoju). No šī skaistā brīža pagāja nepilna nedēļa, kad, no vīra saņēmu, droši varu teikt, negaidītāko, pie zemes nogāzošāko un pamatus pazudinošāko ziņu, rakstisku, dramatiski draudošu par laulības šķiršanas pieprasīšanu. Fiziskās izjūtas bija tādas – tūlīt jāvemj un jādodas un tualeti ik pēc pusstundas. Viņam visu palīdzēja viņa draugs jurists, sastādīt juridiski korekti, biedējoši, bez cilvēcības, mīlestības un jebkādas ētikas. Tas viss jau izrādījās pusgadu iepriekš bija plānots, pamazām pazuda vērtīgākās mantas, visi viņa draugi, arī daži mūsu kopējie to bija zinājuši, slēpuši un piespēlējuši pēdējam cēlienam. Man atlika un es apzinājos, ka tas ir tukšums, kas plūst no viņa un kaut kāda savā ziņā akla rīcība, mantkārība un negriba uzņemties atbildību vairs ne par vienu un ne par ko. To es sajutu kā milzīgu nodevību, aizvainojumu un sāpinājumu, par ko iedomājusies raudu pie katras izdevības.

Mēs pagājušā augustā izšķīrāmies. Pēc neparastas tikšanās ar kādu cilvēku, kurš redz visu ainu, laiku un situācijas, izvēles cilvēkā, uzsvēra, ka būtiskākais šķiršanās iemesls, ir tas, viens no mums izvēlējās saņemt konkrētās vakcīnas, bet otra sirds to kategoriski noraidīja. Tā viela dvēseli pārveido par svešādu un vairs nesakritīgu ar otru. Īsi pēc tam man sākās veģetatīvā distonija, trauksme, kas dzīves kvalitāti nolika vēl neredzētos zemumos. Esmu sapratusi vienu un būtisko, draudzības laikā, laulības laikā ar šo cilvēku, es biju novērsusies no Dieva vaiga vispār, no spēka un dzīvas mīlestības.  Cenšos meklēt veidus kā sev palīdzēt, dziedāt, gleznot, lasīt vēstījumus, skatīties komēdijas, rakstīt, doties dabā.

Vai es biju apmaldījusies, nogājusi no ceļa vai izgāju pa īsto, vajadzīgo. Mīļā ārste mani visādi iedrošināja, bet uzrakstīja arī medikamentu, piekodinot, ka tas nav antidepresants. Dažas pus tabletītes iedzēru, bet tās iedarbojas nekontrolējami, miegainība, zombija sajūta, nekonegriba, strauja aizmigšana.

Jāteic, ka šajā dzīvē vīrieši – visi – gan pamatskolā, vidusskolā un dzīvē šķērsgriezumā (izņemot vienu iepriekšminēto) ir radījuši sāpēs, ar vārdiem, nerīcībām, aizvainojumu mani ievainojuši. Un es esmu ļāvusi. Un tas liek aizdomāties.

Šonakt redzēju sapni. Bija gara rinda glāžu- caurspīdīgas šampanieša un divas blakus es biju iedauzījusi, sākumā domāju, ka vienu, tad izrādījās, ka divas. Pasākumā bija arī cilvēks, kurš bija vīrs. Pasākums, dejas, vēl kaut kas mistisks notika lielajā zālē un tad es sajutu, ka man ir jādodas prom, ejot jau prom es izlēmu, ka vēlos uzņemties šo atbildību, vēlos samaksāt par saplēstajām glāzēm, (tās bija ieplēstas tikai pašā augšā, mazliet, vienā vietā, abu glāžu saskarsmes vietā) atgriezos kāpņu augšgalā,  sameklēju trauku pārzini, sievieti un teicu, ka samaksāšu viņai, cik no manis prasīs. Nav palicis atmiņā, ka vilktu ārā naudu, pietika ar to, ka es atzinos.

Piedodiet par kādām gramatikas nepilnībām tekstā, es jūtu nelielu neskaidrību apziņā. Pateicos par uzklausīšanu. Varbūt kāds padoms, doma, vai redzīgs ieteikums. Pateicīga.

Elvita Rudzāte atbild: Partnerattiecībās vīrs sievai un sieva vīram ir skolotāji. Tas, kas vīram kaitina sievā, tās ir vīra neapgūtās mācības. Tas, kas sievai kaitina vīrā, tās ir sievas neapgūtās mācības. Visās attiecībās mūs kopā saved Dievs neatkarīgi no tā vai mēs ticam, vai neticam Dievam. Svarīgi Ilzei izprast, kāpēc Dievs viņu saveda kopā ar bijušo vīru, kādas mācības neapzināti vīrs Ilzei spoguļoja.

Vakcīnas noteikti nav pie vainas attiecību izjukšanā. Attiecības izjūk tikai un vienīgi no savstarpējas neizpratnes un savu neapgūto mācību neizpratnes.

Ilzei daudz ir neapgūtā un nesaprastā, tāpēc pienācis laiks mācīties, lai atgrieztu dvēselē mieru un iespējams izveidotu atkal jaunu ģimeni, ja tāda būs Dieva griba. Iespējams, ka Ilzes sapnis simboliski arī norādīja, ka Ilze ir gatava mācīties un tas dod cerību, ka Ilzei viss izdosies un būs vēl daudz skaistu brīžu priekšā.

Lai palīdzētu Ilzei atgūt dvēselē mieru, iesaku Ilzei piedalīties “DVĒSELES MIERS” programmās (programmu sarakstu skatīt šeit).

Tuvākās programmas:

1. Sevis dziedināšanas programma “Garīgā prakse – mana ikdiena” (skatīt šeit).

2. Psihosociālā rehabilitācijas programmā “PRETĪ GAISMAI” (skatīt šeit).