Vai vēža slimnieks drīkst “ieiet” veselo cilvēku dzīvē ar savu klātbūtni? 05.09.2015

Olga jautā: Esmu vēža  slimniece, dzīvoju mazpilsētā, kurā visi viens otru pazīst. Pirms slimības strādāju skolā, piedalījos dažādos pasākumos, bija noteikts draugu un paziņu loks. Savā laikā, kamēr nebija šī diagnoze, uzskatīju, ka labāk izvairīties no tik smagas diagnozes cilvēkiem (manā paziņu lokā,  par laimi, šādu slimnieku nebija).Vai vēža slimnieks drīkst “ieiet” veselo cilvēku dzīvē ar savu klātbūtni, pasākumu apmeklēšanu u.t.l., jeb jāzin “sava vieta”?

Elvita Rudzāte atbild: Vēzis nav lipīga slimība un to nevar nodot cilvēkiem ar kuriem kontaktējas. Vēzis rodas no nepareizas attieksmes pret dzīvi vai nepareizas domāšanas, kuru nepieciešams izprast, apgūstot neapgūtās mācības, mainot attieksmi pret dzīvi un atbrīvojot savus stresus. Izolējoties no sabiedrības, protams, ir laiks padomāt, lūgt piedošanu par savām pieļautajām kļūdām, piedod pāridarījumus, piedod pašam sev, kas ir ļoti svarīgi, lai atveseļotos no vēža, bet nepieciešams arī būt sabiedrībā, lai uzņemtu pozitīvas emocijas. Prieks ir vislabākās zāles.

Nevajag domāt, ja cilvēks saslimis ar vēzi, tad viņam jāmirst. Piekrītu, vēzis ir ļoti smaga un grūta mācību stunda, bet arī to var apgūt, ja tikai cilvēks ir gatavs sākt strādāt ar sevi un mainīt savu domāšanu. Mediķi izdarīs visu, kas ir viņu spēkos, bet ar to nav pietiekami, lai cilvēks atveseļotos, cilvēkam pašam ir jāstrādā ar sevi. No vēža var izveseļoties, viss ir tikai paša slimnieka rokās!

Olgai radās jautājums: “Vai vēža slimnieks drīkst “ieiet” veselo cilvēku dzīvē ar savu klātbūtni?” Pats jautājums jau pasaka, ka Olga kaunas no savas slimības. Ja cilvēkā ir kauns, tas nozīmē, ka viņā ir arī lepnība, bet lepnība rada audzējus. Tāpēc vispirms Olgai ir jāatbrīvo sava lepnība (vēlme par kaut ko lepoties sabiedrības acīs), tad pazudīs arī kauns.

Vēzis jāuztver kā liels kalns, kuru pa akmentiņam nepieciešams aiznest uz skaistu vietu, kur katrs aiznestais akmentiņš pildīs sabiedrībai vajadzīgu funkciju. Mums visiem savs kalns jāpārnēsā uz citu vietu, mums visiem ir jākļūst dzīves gudrākiem. Mums tikai katram ir savas mācības, tā ir vienīgā atšķirība, bet mēs visi esam līdzvērtīgi, nav neviena, kas būtu labāks par mums, un nav neviena, kas būtu sliktāks par mums.

Mēs esam piedzimuši, lai garīgi attīstītos, bet mācāmies mēs caur slikto. Arī vēzis ir skolotājs, kas piespiež cilvēku mācīties, ja viņš vēlas dzīvot. Tie vēža slimnieki, kuri izprata savas neapgūtās mācības un atveseļojās, ir pateicīgi slimībai, ka tā viņiem ir palīdzējusi ieraudzīt dzīvi pavisam citās krāsās, ka tā ir palīdzējusi cilvēkam sākt iet garīgās attīstības ceļu. Daudzi no viņiem atzīst, ka, ja nebūtu slimības, būtu dzīvojuši nezinādami, ka dzīvē ir iespējams slikto transformēt labajā. Daudzas vēža slimnieces sievietes, pateicoties slimībai, ir sakārtojušas savas attiecības ar vīru un bērniem. Vai tas nav milzīgs ieguvums? Ar to es gribu teikt, ka nepieciešams ieraudzīt slimības sniegto labo iespēju. Nav pasaulē nekā pilnīgi slikta vai laba, visam ir sava pretējā puse. Vai tāpēc vien nav vērts dzīvot, lai ieraudzītu dzīves krāsainību un daudzveidību?