Pasaka par Lapsu, kas sadzirdēja Sirdsapziņu 10.02.2024

Pasaulē bija pavisam nemierīgi laiki. Lauva strīdējās ar Tīģeri, Leopardu un Panteru par teritoriju pārdali, jo visi nebija apmierināti ar barības pieejamību. Šajā strīdā piedalījās arī Vilks, bet tā kā tas nāca ar citu ticību, tad brīžiem ar viņa viedokli neviens nerēķinājās. Vilks par to apvainojās un nolēma veidot savu savienību ar Lapsām un citiem meža zvēriem, kas dzīvoja Vilka kaimiņos. Visam šim strīdam aiz muguras stāvēja Lācis, kas nemanāmi bīdīja savas intereses caur visiem zvēriem, jo vēlējās iegūt varu pār visu pasauli.

Vilku valdnieks nosūtīja Vilku pārstāvi uz kaimiņvalsti Latviju, lai vienotos ar Lapsām par apvienošanos vienā savienībā pret Lauvām, Tīģeriem, Leopardiem un Panterām. Tikšanās bija slepena, par to zināja tikai Lapsu valdība, tomēr nevienam neienāca prātā, ka šo tikšanos krūmos noklausījās Zaķis. Zaķis bija bailīgs, bet tajā pašā laikā viņš tik ļoti mīlēja Latvijas kāpostus, ka bija gatavs arī varoņdarbiem, lai tikai aizsargātu Latvijas kāpostu laukus.

Tikšanās laikā Vilks centās izskaidrot radušos situāciju pasaulē un pārliecināt Lapsu valdības pārstāvjus par nepieciešamajām pārmaiņām Latvijā. Vilks solīja turpmāk ar Lapsām vairs nekad nestrīdēties un godīgi sadalīt laupījumu, ja tikai Lapsas būs gatavas atdot savu varu Vilkiem. Vilks apsolīja Lapsām, ka arī turpmāk viņi varēs komandēt Zaķus, kuri bija daudz lielākā skaitā kā Lapsas, bet tā kā Zaķi tik ļoti mīlēja Latvijas kāpostus, tad kopīgi bija jāpadomā kā pārliecināt Zaķus, ka viņiem dzīve Vilku virsvadībā būs labāka nekā līdz šim iedibinātā kārtība un sadarbība ar Lauvām, Tīģeriem, Leopardiem un Panterām.

Lapsas uzklausīja Vilka piedāvājumu un atgriezās pie savām ģimenēm, lai apspriestu Vilka solījumus. Apspriežot ģimenē Vilka solījumus, bērni pajautāja vecākiem jautājumu: “Ko Dievs teiks, ja Zaķi tiks nodoti Vilku rokās bez viņu piekrišanas?” Lapsa paskatījās uz saviem bērniem un teica: “Kāpēc jūs domājat, ka Dievs eksistē? Barību jums dodam mēs, jo paši to izaudzējām, mājokli mēs darinājām paši savām rokām, siltumu sagādājām paši savām rokām, kur jūs redzat Dievu?” Lapsēni jautāja: “Vai barība būtu izaugusi bez Saules un Ūdens? Vai materiāli mājas celtniecībai būtu pagatavoti bez Zemes, Saules un Ūdens? Kas nosaka Saules siltumu un Ūdens daudzumu, kas baro Zemi un audzē mežus?” Lapsa aizdomājās, jo nespēja atbildēt uz savu bērnu jautājumiem.

Bērni turpināja vecākus iztaujāt: “Kas ir Tas, kas man katru dienu saka iet vai neiet ārpus migas? Kas ir Tas, kas man saka, ka tēvs un māmiņa jāgodā? Kas ir Tas, kas ar mani runā pirms es domāju darīt vai nedarīt palaidnības? Kas ar mani runā?” Lapsa klusēja, jo atcerējās, ka sarunas laikā ar Vilku, sadzirdēja balsi, kas teica, ka piekrītot Vilku vilinošajam piedāvājumam, tiks nodota dzimtene un Zaķi par kuriem Lapsa it kā rūpējās, tos audzējot brīvdabā un būrīšos.

Lapsa domāja, vai uzticēties Vilkam? Brīdī, kad Lapsa sev uzdeva šo jautājumu, kāda balss Lapsai teica: “Padomā, vai drīkst uzticēties kādam, kas savu panāk ar viltu un meliem? Vai tu maz zini, ka aiz Vilku muguras stāv Lācis, kuram nerūp ne tava valsts, ne tās iedzīvotāji, kam rūp tikai vara pār pasauli? Vai tu zini, ka šī dzīve nav pēdējā, ka tev būs jāatskaitās par savu rīcību Dieva priekšā?” Lapsa iesaucās: “Bet kur tad tas Dievs ir? Kāpēc es viņu neredzu un nejūtu?”

Balss ierunājās: “Es esmu Dievs un mājoju tavā sirdī. Cilvēki mani sauc par Sirdsapziņu. Manas mājas ir ikvienas dzīvas radības sirdī. Pat, ja Manī neieklausīsies, Es palikšu tavā sirdī, bet pēc kļūdaina lēmuma pieņemšanas, Es sākšu runāt arvien skaļāk un tu vairs nevarēsi nekur atrast mieru –  ne savās mājās, ne savā tronī, kuru tev piedāvāja Vilks, nekur tev nebūs miera, jo Es bļaušu ikdienas arvien skaļāk līdz brīdim, kad tu sajuksi prātā vai lūgsi Man piedošanu un nožēlosi savas pieļautās kļūdas. Tu esi nonācis ļoti nopietnas izvēles priekšā – klausīt Mani vai turpināt domāt, ka Dieva nav. Es tev pateicu, kas tevi sagaida, ja Mani neklausīsi, bet Es tev esmu devis brīvo gribu un saprātu, lai tu pats varētu pieņemt lēmumu tādu kādu vēlies. Tikai atceries, ka saprātu Es tev devu tieši tāpēc, lai tu par savām izvēlēm uzņemtos atbildību. Ja tu neuzņemsies atbildību, tad Es tev atņemšu saprātu un tu varēsi dzīvot kā vēlies, jo tanī brīdī Es tevi pametīšu un tu nonāksi pie krāsns, kur tiek sadedzināti visi tie, kas zaudējuši saprātu, lai dotu viņiem iespēju sākt atkal visu no sākuma.

Padomā par Maniem vārdiem un rūpīgi apsver savu lēmumu. Vēl nav par vēlu, tu vari situāciju mainīt pat, ja Vilki uzbruks ar varu un atņems tev un taviem bērniem dzīvību. Tādā situācijā Es tev teikšu priekšā ko un kā darīt, lai tu nezaudētu Mani. Es tev došu padomus un neatstāšu tevi arī nāves brīdī, jo nāve neeksistē, tā ir tikai robežstabiņš pārejai uz nākamo dzīvi jaunā kvalitātē vai sadegšanai krāsnī, lai sāktu visu no sākuma. Tev ir pienācis laiks izdarīt izvēli, jo Vilki gaida tavu lēmumu un neatkarīgi no tā īstenos savu gribu, ja tikai Zaķi viņus neapturēs ar savu DROSMI, kas it kā Zaķiem nav raksturīga, bet tā viņiem atmodīsies brīdī, kad briesmas būs pavisam tuvu. Viņi sadzirdēs Manu balsi un to paklausīs, jo viņi tik ļoti mīl savu DZIMTENI.”

Autore: Elvita Rudzāte