Kā dzīvot mērķtiecīgi, atsakoties no vēlmēm? 20.02.2024

Mums ir nepieciešams sapņot par skaistu nākotni, bet nevajag sapni pārvērst par vēlmi. Atšķirība starp sapni un vēlmi ir tā, ka sapnim mēs neuzliekam nosacījumu, ka mums tas par katru cenu jāsasniedz. Piemēram, mēs sapņojam, ka jauki būtu dzīvot jūras krastā, bet mēs to neizvirzām kā obligātu nosacījumu. Ja mēs to izvirzām kā obligātu nosacījumu, tad mēs sākam sevi “izdzīt”, lai obligāti sapni īstenotu. Bet, ja mēs sapņojam, strādājam ar mīlestību, pieņemam dzīves piedāvātos izaicinājumus un iespējas, tad iespējams mēs arī kaut kad īstenosim savu sapni, bet, ja arī to neīstenosim, tad pasmaidīsim par savu jauko sapni.

Savukārt tie, kuri sevi “izdzen”, lai tikai apmierinātu savu vēlmi, tiklīdz mērķis ir sasniegts, laimes izjūtu sajūt ļoti īsu brīdi, dažreiz pat nesajūt un jūtas vīlušies, ka tik smagi ir strādājuši, lai apmierinātu savu vēlmi uz kuru tik mērķtiecīgi virzījās, bet beigās nav pat gandarījuma izjūtas. Problēma ir tā, ka apmierinot vienu vēlmi vietā piedzimst daudz jaunas vēlmes un atkal ir “jāskrien”, lai tās visas apmierinātu. Tā cilvēks kādu laiku skrien līdz saprot, ka dzīve ir kļuvusi bezjēdzīga.

Tie, kuri izvirza sev mērķi, bet tā sasniegšanu neizvirza par obligātu, tie mērķtiecīgi virzās sava mērķa īstenošanā, bet izvairās no sevis “izdzīšanas”. Piemēram, man bija sapnis izveidot Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku jau 2007. gadā, bet reāli šo ideju es varēju sākt īstenot tikai no 2010. gada un nevis tāpēc, ka es biju apmierinājusi savas iegribas, bet tāpēc, ka Dievs man palīdzēja šo ideju īstenot tanī brīdī, kad redzēja, ka es esmu tam gatava.

Man bija skaidrs mērķis – es vēlējos cilvēkiem palīdzēt atrisināt dzīves problēmas un uzlabot veselību kaut kā savādāk nekā ierasts, bet es pati neapzinājos kā tieši to izdarīt, man bija tikai apjausma. Es mierīgi turpināju iet garīgās attīstības ceļu, nevis tāpēc, lai sasniegtu mērķi, bet tāpēc, ka tas man ļoti patika, aizrāva un dzīve kļuva daudz krāsaināka un harmoniskāka. Tā apgūstot Lielo Skolotāju sniegto Mācību, es ar laiku arvien labāk izpratu kā palīdzēt cilvēkiem augt garā caur dabas skaistumu, mākslu un domu spēku. Dievs man iedeva tik daudz naudas, cik biju sapratusi un lēnām parks sāka attīstīties. Es turpinu sapņot un īstenot man uzticētos uzdevumus, pilnībā paļaujoties uz Dieva gribu un zinu, ka viss notiks tieši tā kā Viņš to vēlas. Es esmu Viņa rokās tikai instruments.

Ticība Dievam, paļaušanās uz To un uzticēšanās Viņam dod man spēku brīžos, kad kaut kas neizdodas kā iecerēts. Man ir skaidri mērķi, ko vēlos sasniegt, bet es neesmu tiem pieķērusies un zinu, ka dzīve ieviesīs manos mērķos korekcijas, ja tas būs nepieciešams. Galvenais ir tiekšanās uz priekšu. Tieši tiekšanās izvirzīto mērķu virzienā sagādā prieku un jo vairāk laiks iet, jo labāk saprotu ko kā darīt, lai īstenotu savu misiju.

Tie, kuri izvirza sev mērķi un vēlas to par katru cenu sasniegt, tie nespēs šo ceļu līdz mērķim iet ar mīlestību, jo vēlmes neļaus baudīt mīlestības jūtas, tās dzīs uz priekšu – ātrāk, ātrāk, ātrāk, neapzinoties, ka ātrāk var, bet vairāk nav spēka. Skrienot un sasniedzot mērķi nespēs izjust gandarījuma izjūtu. Tā arī ir galvenā atšķirība, kad mērķa pamatā ir kādas vēlmes apmierināšana, aizmirstot par mīlestību, vai tiekšanās uz mērķi ir interesants un izglītojošs process.

Tie, kuri neizvirza sev mērķus, tie kavē savu attīstību. Tāpēc es piekrītu, ka mērķi veicina attīstību, tikai to sasniegšanas veids var kavēt attīstību, ja tas netiek darīts ar mīlestību.

Pozitīva domāšana veicina mērķu sasniegšanu, tikai daži to saprot aplami. Viņi nevis izprot sliktā labo pusi, kas patiesībā ir pozitīva domāšana, bet sāk sevi mānīt, iestāstot sev, ka viss būs labi, neapzinoties sliktā sniegto mācību. Tāpēc ir cilvēki, kas ar pozitīvu domu īsteno savus sapņus un sasniedz izvirzītos mērķus, un ir cilvēki, kuriem tas neizdodas. Tie cilvēki, kuriem tas neizdodas, jo nepareizi izprot pozitīvo domāšanu, pēc laika var krist pat depresijā, jo viņus nomoka doma – kāpēc citiem sanāk, bet man nē?

Enerģiju mums dod Dievs. Ja mūsu mērķis ir saskaņā ar Dieva gribu, tad mēs saņemsim ļoti lielu palīdzību un enerģiju no Augstāko Spēku puses, lai varētu sasniegt mērķi. To es varu apliecināt pēc savas pieredzes. Bet, ja izvirzītais mērķis ir pretrunā Dieva gribai, tad gan būs jāpatērē ļoti daudz enerģijas mērķa sasniegšanā un tā sasniegšana radīs iztukšotības izjūtu un nesniegs gandarījuma izjūtu, bet vairos tikai lepnumu, kas ir negatīva īpašība. Ne velti čigāni, ja vēlējās citam novēlēt sliktu teica: “Kaut tu paliktu lepns!”

Es iesaku cilvēkiem izvirzīt mērķus un ar mīlestību ļauties dzīves plūsmai, ejot garīgās attīstības ceļu, darot ikvienu darbu ar mīlestību, mācoties no sliktā un, ieraugot sliktā pozitīvo pusi. Tad jūs sasniegsiet to, ko Dievs vēlas, un ticiet man, Viņš jums novēl daudz vairāk nekā jūs esat spējuši paši iedomāties un vēlēties.

Galvenais neapstājieties, lai kas notiek ārējā pasaulē un nepārdzīvojiet, ja jūsu ieguldītais darbs vienā mirklī tiek iznīcināts. Sāciet visu no sākuma, tiecieties uz priekšu, pārvarot dzīves piedāvātās grūtības, krājiet dārgumus Smalkajā plānā, jo šos dārgumus nespēs atņemt ne zaglis, ne ugunsgrēks, ne karš.

Autore: Elvita Rudzāte