Pieredzes stāsts par attiecībām ar mammu 27.02.2024
Mans stāsts ir mans ceļš, viņš man ir garš un vēl turpinās. Es gribu dalīties ar to, lai jūs nebaidītos iet un kārtot dzīves eksāmenus ar Ticību un Pazemību sirdī.
Es netieku galā ar mammu – savu attieksmi pret mammu. Man grūti pieņemt viņu tāda kāda viņa ir. Es sāku mācīties pie Elvitas Domātājos, jo meklēju palīdzību, lai atrisinātu savu problēmu. Šajos 9 gados, kamēr mācījos Domātājos, gāja kā pa kalniem – gan augšā, gan lejā.
Viss sākās ar problēmām manā ģimenē, mamma atbalstīja manu vīru, kaut arī problēmu cēlonis bija viņš. Es nespēju saprast, kā var aizstāvēt ne savu bērnu. Bija izteikti nepatīkami vārdi, spriedumi. Bija mirkļi, ka es nevarēju uzturēties ar mammu vienā telpā. Mani kaitināja viss ko viņa darīja un teica.
Savu izpratnes ceļu es sāku ar to, ka centos izprast, kāpēc mamma mani varbūt nemīl. Es piedzimu laikā, kad meitene no laukiem pilsētā nevarēja palikt ar bērnu bez vīra, un viņai ir nācies apprecēties ar manu tēvu, jo bija stāvoklī. Varbūt dzīves plāni bija citi, bet mana piedzimšana tos izjauca. Mammai ir daudz gadu un es neesmu par šo tēmu runājusi. Esmu mēģinājusi izstāstīt, kā es jūtos, bet mammas atbildes manī radīja pārdomas, ka viņa mani nesaprot un, ka viņa pati ir pilna ar savām problēmām.
Centos pieņemt, ka man “jāmaksā” par to, ka esmu piedzimusi neplānoti.
Centos pieņemt, ka es pati esmu izvēlējusies savu mammu. Tas ir ļoti grūti.
Centos būt pateicīga par to, ka mani “neabortēja”, bet ļāva piedzimt.
Centos uz mammu skatīties kā savu spoguli un veidot attiecības ar saviem bērniem savādāk.
Centos pieņemt, ka katrs cilvēks ir skolotājs, bet ģimenes loceklis – karma.
Mammai ir ļoti labs kontakts ar maniem bērniem, mazbērniem. Varētu domāt tie ir divi cilvēki, viens kas runā un rūpējas par maniem bērniem, un otrs cilvēks kas runā ar mani un rīkojas attiecībā pret mani.
Ir uzrakstītas un nodedzinātas vairāki desmiti vēstules. Skaitītas lūgšanas. Nodedzinātas sveces ar kurām ir runāts un izraudāts. Un daudz lasīts: Gudrības Vārda – vēstījumi, rozāriji, lūgšanas, tad sākās Dzīvās Ētikas grāmatas. Tur izlasītā informācija liek uz dzīves notikumiem paskatīties no cita redzes punkta. Palīdz nolaisties “bedres dibenā”. Apziņa mainās, bet tas man nenotiek ātri.
2020.g. maijs, es ar mammu sarunājos, mēs varam pārrunāt ģimenes lietas. Es viņas klātbūtnē jūtos mierīgi. Es nezinu, vai esmu atrisinājusi savu uzdevumu, laiks rādīs…
2024.g. Uz šo brīdi viss ir sakārtojies un problēma (es tā ļoti ceru) ir atrisinājusies. Manam dēlam bija diezgan smaga depresija. Sarunājoties ar dēlu, es dzirdēju sevi un savas prasības mammai. Dēls no manis gaidīja to, ko viņš gribēja saņemt. Es devu to, kas man bija – ticība, lūgšanas. Un tad man “atvērās” acis. Es no savas mammas gaidīju to, ko man gribējās, bet viņa dalījās ar to, kas bija viņai (bet man gribējās pavisam citu).
Cilvēciskās vēlmes, mūsu iedomātās ilūzijas (gaidas), kuras neīstenojas un mēs dusmojamies uz tiem, par neīstenotām ilūzijām.
Vēlmes, vēlmes, vēlmes….Tikai mēs paši esam savas dzīves veidotāji ar Dieva klātbūtni.
sending...
