No depresijas līdz pašnāvībai 09.03.2024
Bieži pašnāvību veic cilvēki, kas slimo ar maniakālo depresiju jeb cieš no bipolāriem traucējumiem. Dievišķais likums nosaka, ka nedrīkst atņemt dzīvību ne citiem, ne sev. Tas nozīmē, ka ir jābūt kādam veidam, kā atturēt cilvēku no pašnāvnieciskām domām un rīcības.
Depresiju rada dažādu stresu buķete, bet pamatā tā ir neapmierinātība ar dzīvi. Maniakālās depresijas gadījumā neapmierinātība ar dzīvi ir sasniegusi augstāko pakāpi, t.i., tā ir pārvērtusies naidā, bet tas tiek slēpts, mēģinot ar rosību jeb aktivitāti aizbēgt no problēmas. Šo slimību ir iespējams ārstēt, izprotot slimības cēloni, kas to ir radījis. Tie noteikti būs kādi pārdzīvojumi, kuri ir palikuši neatrisināti un nolikti “plauktiņā”.
Garīgajā skatījumā bipolārie traucējumi norāda uz kardinalitāti (spēcīgām atšķirībām) starp jūtām un prātu, kas ir problēmas pamatcēlonis. Jūtas un domas kustās no balta uz melnu un atpakaļ. Tas nozīmē, ka cilvēka iekšējā pasaulē notiek ļoti straujas pārmaiņas. Cilvēkā ir ļoti augsti ideāli par dzīvi un tajā pašā laikā cilvēks ir liels pesimists. No vienas puses tas ir labi, varētu teikt, ka cilvēkam ir plašs redzeslauks, no otras puses tas rada problēmas pašam cilvēkam un viņa tuviniekiem.
Cilvēkam, kuram ir bipolārie traucējumi ir jāiemācās līdzsvarot sevi, atrodot vidusceļu. Viņam ir jāsaprot, ka nekas nestāv uz vietas, viss kustās. Jāsaprot, ka viss dzīvē mainās, ka labi un slikti brīži ir tikai mirklis un tie savstarpēji mijas.
Nervu sistēma pavājinās, ja cilvēks pārāk uzņem informāciju no ārpasaules. Ja ilgstoši nervu sistēmai ir pārslodze, tad cilvēks var saslimt ar šizofrēniju. Tāpēc cilvēkam ir svarīgi apgūt IZŠĶIRTSPĒJAS MĀCĪBU – izprast atšķirību starp laicīgo un mūžīgo. Vairāk uzmanības jāpievērš mūžīgām vērtībām un mazāka vērība jāpievērš laicīgām vērtībām.
Ļoti dziedinoša ir dziļa ticība Dievam un ļoti svarīgi ir izprast Lielo Skolotāju doto Mācību. Tikai tā cilvēks varēs nolīdzsvarot savu iekšējo pasauli. Tieši tas pats ir jādara slimnieka tuviniekiem, jo arī viņiem piemīt tās pašas problēmas, tikai maigākā un slēptākā formā, jo līdzīgs piesaista līdzīgu.
Maniakālās depresijas gadījumā cilvēks ir tik ļoti neapmierināts ar dzīvi, ka viņš vēlas no tā visa aizbēgt, bet tā kā viņš apzinās, ka no tā nevar aizbēgt, tad viņu vajā pašnāvnieciskas domas. Tāpēc ļoti svarīgi ir cilvēku informēt par to, kas ar viņu notiks, ja viņš veiks pašnāvību, jo tieši šī informācija var viņu atturēt no šīs kļūdainās rīcības.
Dievs visiem ir devis brīvu gribu un saprātu. Pašnāvību cilvēks veic, jo neredz jēgu dzīvot vai dzīve viņam ir kļuvusi par smagu. Tā ir bēgšana no problēmām, tikai cilvēks nezina, ka viņš nevar aizbēgt no problēmām, tāpēc šāda rīcība tiek uzskatīta par nesaprātīgu. Kad cilvēks veic pašnāvību, tā ir viņa brīva griba, viņš domā, ka dzīvē pēc pašnāvības beigsies uz visiem laikiem, bet viņš maldās – dzīve turpinās tikai pēc šādas kļūdas pieļaušanas tā ir ļoti grūta, vēl grūtāka nekā pirms pašnāvības.
Atgādināšu, kas notiek pirms cilvēks nāk iemiesojumā un kas notiek pēc nāves. Cilvēks ir svētā trīsvienība – Gars, Dvēsele un Ķermenis. Smalkajā plānā uzturas Gars, tāpēc to sauc par Garu pasauli. Rodas jautājums, bet kur tad ir Dvēsele? Dvēsele ir Garā. Lai vieglāk būtu to izprast, iztēlojieties, ka Gars ieelpo gaisu un izelpo gaisu. Brīdī, kad cilvēks piedzimst fiziskajā plānā, Gars izelpo Dvēseli, veidojot ap cilvēku auru, kas ir cilvēka Dvēsele. Brīdī, kad cilvēks mirst, Gars ieelpo Dvēseli (saplūst ar to kopā) un dodas uz Smalko plānu. Gara un Dvēseles saplūšanas process ir sarežģītāks un mūsu prātam vēl grūti izprotams, bet pietiek ar to, ka mēs saprotam, ka notiek Gara un Dvēseles saplūšana. Savukārt fiziskais ķermenis tiek apglabāts Zemes klēpī, kur viņš lēnām satrūd un saplūst ar Zemi, kas ir Dievs.
Pašnāvības gadījumā arī cilvēka Gars saplūst kopā ar Dvēseli un atstāj fizisko ķermeni, kurš tiek apglabāts Zemes klēpī. Atšķirība ir tikai tā, ka Gars dodoties uz Smalko plānu, apstājas pirmā Smalkā plāna līmenī – Astrālajā plānā, jo tālāk šo Garu Augstākie Spēki nelaiž, jo cilvēks ir pieļāvis smagu kļūdu (atņēmis pats sev dzīvību), kuru pienācis laiks viņam izprast. Astrālajā plānā viņš redz visu savu iepriekšējo dzīvi, visas savas kļūdas, redz kā tās ietekmēja citu cilvēku dzīvi. Visu to redzot, Gars to visu ļoti pārdzīvo. Gars saprot, ka viņš veica pašnāvību, lai aizbēgtu no problēmām, bet patiesībā viņš tagad ir spiests visu laiku uz tām skatīties un ciest. Kristietībā to sauc par atrašanos ellē. Savā būtībā ciešanas, kuras izcieš Gars pēc pašnāvības ir elle. Tieši tāpēc kristietībā pašnāvība tiek uzskatīta par lielu grēku.
Pašnāvnieka Gars Astrālajā plānā uzturas 1-3 gadus, kas ir ciešanu pilni, un atkal nāk iemiesojumā, izvēloties citu fizisko ķermeni. Tikai nākamajā dzīvē cilvēkam ir jāsastopas ar vēl grūtākiem dzīves apstākļiem nekā iepriekšējā dzīvē, jo neapgūtās mācības no iepriekšējās dzīves ir jāapgūst jaunos, vēl grūtākos apstākļos. Līdzīgi notiek dzīvē, kad sieviete šķir laulību ar vīru, jo tas brīvdienās dzer aliņus, kas viņai nav pieņemami, un kā nākamo vīrieti izvēlas vīrieti, kas pēc laulībām sāk katru dienu lietot alkoholu. Sieviete atkal šķir attiecības un par nākamo vīru izvēlas vīrieti, kurš slepus lieto narkotikas. Sieviete atkal šķir attiecības, un par nākamo vīrieti izvēlas vīrieti, kas lieto alkoholu, narkotikas un pārliecina sievieti arī pašai sākt lietot narkotikas, iestāstot par to nekaitīgumu.
Ja sieviete būtu sapratusi savas mācības ar pirmo vīru, kurš brīvdienās dzēra aliņus, tad viņai nebūtu jānonāk pašai līdz dziļai atkarībai. Tieši tāpat ir pašnāvniekiem, ja viņi būtu izpratuši savas kļūdas un neapgūtās mācības iemiesojuma laikā, tad pašnāvība nebūtu jāveic un nebūtu jāpārdzimst vēl smagākos apstākļos.
Ja cilvēks veic pašnāvību, tad cilvēka Garam tiek atņemta iespēja turpināt apgūt praktiskās mācības. Dzīvē tas būtu līdzīgi, ka cilvēks ir izmācījies par ārstu (dzīves gudrību teorija tiek apgūta Smalkajā plānā pie augstāk attīstītiem gariem), viņš tiek nosūtīts praksē uz slimnīcu (iemiesojas fiziskajā ķermenī), viņš sāk strādāt, viņam prakse sagādā grūtības (pārdzīvo Dvēsele) un viņš aizbēg no prakses vietas tā arī nekļūstot par ārstu ( neceļ savu Apziņas līmeni). Skolotājs viņu bēgšanas brīdī noķer aiz rokas, sarāj (ciešanas Astrālajā plānā) un liek atgriezties slimnīcā (gars nāk atkal iemiesojumā), tikai tagad viņš sūta uz slimnīcu, kur cilvēkiem tiek veiktas smagas operācijas ļoti necilvēcīgos apstākļos.
Ja cilvēks veic pašnāvību, viņa Gars ļoti daudz cieš, gan atrodoties Astrālajā plānā, gan atrodoties fiziskajā plānā. Tie ir gadījumi, kad sakām, kāpēc bērniņam nav tā paveicies ar vecākiem, kāpēc viņam tā jācieš vecāku vai sabiedrības dēļ? Savukārt ķermenis pašnāvības brīdī jūtas kā jauna, darboties spējīga manta, kas priekšlaicīgi izmesta mēslainē. Ķermenis ir cilvēka labākais un uzticamākais draugs, jo tieši viņš ar slimību mēģina cilvēku vest pie prāta, atgādinot par Dievu un Viņa doto Mācību. Nogalinot fizisko ķermeni ir jāsaprot, ka tiek nogalināts vienīgais īstais, patiesais un uzticamais draugs, kas bija gatavs kalpot tik ilgi, līdz Dievs sauks Garu pie Sevis.
Man reiz bija tikšanās ar ļoti ticīgu sievieti, kura slimoja ar maniakālo depresiju. Viņa mani uzklausīja, bet vienalga nespēja piedot saviem pāridarītājiem, turpināja turēt sevī naidu un, lai aizmirstos, lietoja ļoti stipras nervu zāles, jo tik daudz viņa saprata, ka atņemt dzīvību sev nedrīkst. Man viņas bija ļoti žēl, bet arī es nespēju viņai palīdzēt, jo viņa uzskatīja, ka manas zināšanas ir pretrunā ar kristietībā mācīto. Viņa neticēja reinkarnācijai un karmai, jo kristietībā to uzskata par ķecerību.
Cik skumji, ka kristiešu līderi nav gatavi atzīt vēsturē pieļauto kļūdu, kad kristietība izņēma ārā no Bībeles informāciju par reinkarnāciju un karmu. Reinkarnācijas doktorīnu atcēla 553. gadā pēc Kristus Otrais Konstantinopoles Koncils. Šis fakts noteikti ir saglabājies Vatikānā slepenajos dokumentos. Kristietība atgūtu sekotājus, ja tikai atzītu šo faktu un izskaidrotu saviem sekotājiem kāpēc vēsturē notika tā kā notika. Nav jākaunas atzīt kļūdas, jo neviens nespēj dzīvi nodzīvot bez kļūdām. Svarīgākais mūsdienās ir atgriezt ticībā cilvēkus pie Dieva. Tikai ticība Dievam spēs novērst nelaimes, kas šobrīd pasaulē notiek un vēl notiks.
Autore: Elvita Rudzāte