Kāpēc reliģijās atšķirīgi uztver sastapšanos ar šķēršļiem? 28.10.2015

Nora jautā: Esmu pievērsusies islamam un lūgšanu stundās lūdzu Allahu, bet nav šo lūgšanu latviski. Gribētu lūgties latviski. Islama ticībā tiek atzīts par labu tikai tas, kas padodas viegli, šķēršļi un pārbaudījumi pieprasa atteikties. Turpretī citās reliģijās šķēršļus uztver kā svētību. Kāpēc tā?

Valdis Svirskis atbild: Islāms ir semītu tautas – arābu vidū izveidojusies reliģiskā tradīcija, kuru pamatā izveidoja un noorganizēja pravietis Muhammāds un viņa tuvākie līdzgaitnieki, vēlāk  halīfi. Semītu otra ievērojamā tauta, kas mums Latvijā ir labāk pazīstama, ir ebreji jeb jūdi. Abu tautu saknes ir senajā Divupē jeb Babilonijā, kur saskaņā ar senajām rakstu liecībām dzīvoja un no kurienes vēlāk izceļoja apsolītās zemes meklējumos Ābrahāms (pārceļot arābu mēlē – Ibrahims) ar savas dzimtas cilti.  Vēsturiski ebreju ciltis gan kultūras, gan reliģijas ziņā noformējās vienotā tradīcijā vairāk kā pusotru tūkstoti gadu pirms izveidojās vienota arābu valsts ar pravieti priekšgalā. Saskaņā ar tradīciju abas tautas ir tuvākie radinieki, precīzāk pusbrāļi, tātad tēvs ir viens, vien mātes ir dažādas. Tādējādi abas šīs semītu tautas izmanto radniecīgas, semītu valodu saimei piederīgas valodas. To valodu radniecību  nosacīti, attāli varētu salīdzināt arī ar to kā balti, slāvi, ģermāņi, senindieši un senirāņi piederīgi indoeiropiešu/indoirāņu/ārju valodu saimei. (Interesanti ka pieckārtējo ikdienas lūgšana ritms islāmā ir ienācis tieši no Senirāņu reliģijas – Zorastrisma, ko dibinājis pravietis Zaratuštra, kas arī mācīja viena un vienīga Dieva Radītāja – Ormuzda  jeb Ahūra Mazdas pielūgsmi).  Tāpat senebreju un senarābu etnisko sakņu un valodas radniecību var minēt kā attālu analoģiju latviešu un lietuviešu valodu un tautu radniecībai.

Tā kā Latvijā, jau tālā senatnē ienāca jūdaisms un kristietība, tad senebreju valodā izmantoto Jahve/Jehova tulkoja kā Dievs/ Radītājs un otru apzīmējumu Elohīm kā Tas Kungs/ Kungs. Attiecīgi vārds Allāhs, kas bija izplatīts vārds arābu ciltīs arī pirms pravieša darbošanās, tikai tad viņš bija kā viens no vairākiem pielūgsmes adresātiem, līdzās Allāham pielūdza vēl trīs dievietes. Arī senlatviskajā tradīcijā līdzās Dievam min Laimu un Māru, taču dainās dažkārt figurē arī tikai viens Dievs.  Tulkojot Jēzus mācību izklāstu un Mozus mācību izklāstu uz latviešu valodu tika izmantoti vārdi Dievs un Kungs, kā Radītāja apzīmējumi. Dievs kā vārds, kas norāda uz vienīgo un visuaptverošo ir latviešu valodā un kultūra pieņemts apzīmētājs, kas pēc augstāk aprakstītā ir analogs tam, ko arābi min ar savas valodas vārdu – Allāhs, ar to saprotot vienīgo un visaptverošo visa sākumu un pamatu.

Dievs/ Allāhs ir viens un katrai tautai tas devis īpašu veidu kā to uzrunāt caur savu valodu, jo vien dzimtajā valodā paustajām lūgšanām var būt liels sirds spēks un vērtība. Pravietis Muhammāds norāda, ka reliģijas jautājumos nevar būt piespiešanas, lai gan vēsture parāda, ka tas tomēr tika ņemts vēra visai reti. Kāpēc ar piespiešanu nevar – tāpēc, ka piespiesta lūgšana ir sekla un neīsta, tā zaudē patiesumu. Cilvēki pūļiem nāk uz tempļiem un mošejām lūgties un garīgi nemainās, pie mazākā iemesla viegli nonāk teju līdz vardarbībai – tātad viņu lūgšanas ir formālas, neīstas, veiktas aiz pienākuma vai izrādīšanās citu priekšā, taču ne aiz patiesas mīlestības uz Dievu /Allāhu.

Reizēm cilvēks  reliģijas dēļ var gribēt mainīt savu tautisko piederību, savu nacionālo identitāti, jo sevišķi, ja abas identitātes ir radniecīgas, atrodas vienas valodu saimes ietvarā. Savukārt nomainīt identitāti atšķirīgu valodu saimju starpā ir ļoti sarežģīti, taču, ja ir sirds aicinājums un patiesa dvēseles vēlēšanās, nekas nav neiespējams un tu vari pieņemt valodu un paražas no tās tautas, uz kuru ved Dieva aicinājums. Taču, ja tas ir vien mīļā miera labad, pielāgošanās dēļ, sadzīves dēļ, tad tāda nomaiņa nekad tā īsti nenotiks, jo nebūs sirds un dvēseles atbalsta jeb Dieva gribas uz to.

Ticība uz Dievu un mīlestība uz Dievu ir paša Dieva dāvanas, savukārt reliģiskās tradīcijas ir tas, ko cilvēks no šīm dāvanām uztvēris, sapratis, tādēļ pat vienas reliģijas ietvaros ir tik daudz visādu pretrunīgu citātu un viedokļu.  Lai izvairīties no apjukuma un veidot saikni ar Radītāju sirdī, kas ir katra ticīga cilvēka svarīgākais uzdevums, visupirms sev jāpajautā, kas man ir svarīgāks – tuvība Dievam  vai tuvība cilvēka noteikumiem par Dievu. Dižākie islāma svētie, izcilie sūfiji  nešauboties teica – svarīgākais ir pirmais.

Vai Radītājs ticīgos prasa atteikties no dzimtās valodas un vienai tautai pārņemt otras tautas paražas? Protams, ka nē – sekot ticībai vienam Dievam ir viena lieta, bet pārņemt pavisam citas tautas paražas ir jau kaut kas pavisam cits. Tā kā jūs skaidri izjūtat sevi kā latvieti, tad ir saprotama jūsu sirds vēlēšanās skaitīt lūgšanas tieši latviešu valodā, kas ir tuvāka jūsu sirdij.
Par tulkojumu esību – vēlētos sacīt, ka svarīgākās lūgšanas, kas ir Korānā, ir tulkotas latviešu valodā. Ir divi tulkojumi:  Ulda Bērziņa, kuru izdevis apgāds Neputns  ( skat.  http://neputns.lv/book/korans/#.Vi81RmtmXdE )  un Imanta Kalniņa tulkojums, ko izdevis Medicīnas apgāds. Abi tulkojumi ir izpārdoti, taču pieļauju var atrast, kur lasītāji maina vai pārdot savas grāmatas interneta vietnēs.  Var iepazīsties ar abiem tulkojumiem un ņemot vērā, ka Ulda Bērziņa tulkojums ir prasmīgāks, tuvāks Korāna teksta valodai, lai arī mazliet grūtāk lasāms atdzejojuma dēļ – izvēlēties pēc sirds sajūtas, kuras tieši rindas jums ir vistuvākās. Kalniņa tulkojums rada daudz jautājumu, jo viņš ir profesionāls komponists, ne tulkotājs, atšķirībā no Ulda Bērziņa, kurš pie tulkojuma rediģēšanas, precizēšanas strādāja tostarp arī Turcijā un pārzin tulkošanai nepieciešamo semītu valodu materiālu ļoti labi.

Ja esat pievērsusies islāmam, meklējot Dievatziņu, nevis dēļ tā, ka vēlējāties mainīt latvisko identitāti ar semītu/arābu, tad lūgšanu stundās jūs arvien lūdzat Dievu, vienīgo un visu aptverošo  Radītāju un visa noteicēju, kas arābiem, viņu mēlē ir Allāh. Šad un tad reliģisko uzskatu pieņemšana jaucās ar kādas tautas paražām un dzīvesveidu un tad pagrūti saprast kur ir ticības jautājumi, bet kur ir ar to pēc būtības nesaistītas lietas. Pasaulē ir daudzas zemes, kuras ir pieņēmušas islāmu un reize nav pieņēmušas arābu dzīves modeli, ģērbšanās tradīcijas utt., jo tas nav gluži viens un tas pats. Tā arī šajā gadījumā, jūsu valodas izjūta un latviskā identitāte, jūsu sirds un dvēsele mudina jūs uzrunāt Dievu savā dzimtajā mēlē,  ievērojot vispārējas prakses rekomendācijas, kas ir arābu islāmā jeb kā varētu teikt latviski – arābu dievbijībā.

Islāma arābu reliģija, tāpat kā citas reliģijas aptver sevī vairākus izpratnes līmeņus, kurus pārstāv cilvēki ar atšķirīgu izglītības un kultūras līmeni, tādēļ vienas un tās pašas reliģijas ietvaros mēs varam sastapties gan ar māņticībām, gan ar politiķu vai garīdznieku interesēs pieveidotiem skaidrojumiem, gan ar svēto un garīgo cilvēku, patiesu sūfiju skaidrojumiem, kuri ar savu dzīvi ir apliecinājuši, ka mīlestība uz Dievu un dalīšanās ar to ar līdzcilvēkiem, neatkarīgi no viņu ticības, ir vissvarīgākais katra cilvēka dzīvē.
Tādēļ  aplūkojot  apgalvojumu, ka “Islāma ticībā tiek atzīts par labu tikai tas, kas padodas viegli, bet šķēršļi un pārbaudījumi pieprasa atteikties. Turpretī citās reliģijās šķēršļus uztver kā svētību.” vajadzētu palūkoties no plašāka skatu punkta.

Dievs visās reliģijās mudina cilvēku iekšēji pilnveidoties tikumiskās īpašībās: pacietībā, piedošanā, līdzcietībā, labestībā utt un protams, arābu dievbijība nav izņēmums. Nav nevienas reliģijas, kura nemācītu cilvēku attiekties ar rūpēm un mīlestību pret Radītāju un radību, pret visu dzīvo  un neļauties saviem trūkumiem; atšķirības ir vien niansēs un sekundārajos akcentos, ko nedrīkstētu padarīt par galveno. Galvenais par ko ticīgam cilvēkam ir jārūpējas – mācīties ikdienas sajust sirdī, atpazīt un ar prieku pieņem Dieva vadību. Dažkārt Dievs pieļauj pārbaudījumus, lai mācītu, dažkārt uzliek šķēršļus, lai atturētu. Bet kā lai atpazīst, kad šķēršļi ir jāpieņem un kad tie ir jāpārvar;  kad Dievs vēlās, lai mēs atsakāmies un kad, lai nepadodamies. Jo tiešām  ir brīži, kad mums jāizkopj sevī pazemība un pacietība, ir kad sirds dedzība un čaklums.

Lai arī islāmā un arī citās reliģijās ir vairāk pazīstams kāds viens vai otrs viedoklis šajā sakarā, tomēr tie neizsmeļ un neatceļ augstāk minēto, kas saka mums tikai vienu: ik katram cilvēkam pēc savas sirds, savas labās gribas, pēc savas sirdsapziņas lūdzoties un meditējot ir dzīves laikā jākopj spēja atpazīt Dieva/Radītāja gribu sava sirdī un dvēselē, kas izpaužas caur klusumu, tīrību, mieru, prieku un nesavtīgu mīlestību, kura nedala savējos un svešos, īstajos un grēciniekos, bet mēģina vienmēr un visur rast pamudinājumu sevī un ikvienā mums apkārt tiekties uz Labo, kas ir viens no Dieva jeb semītu/ebreju/arābu mēlē – Illu / Elohim / Allāh vārdiem.