Uzticības aspekts ģimenē 24.04.2024
Arta jautā: Vēlos jautāt par uzticību attiecībās. Visbiežāk runājam un zinam, ko nozīmē neuzticība laulāto starpā, tomēr uzticība noteikti ir arī sadzīvē ikdienā, vērtībās, savstarpējā komunikācijā….Vai varētu lūgt komentēt šo UZTICĪBAS aspektu ģimenē plašāk?
Elvita Rudzāte atbild: Uzticība ir brīva un apzināta izvēle. Tā ir atbildības uzņemšanās. Piemēram, Valsts Prezidents dodot zvērestu sola uzticību valstij, laulātie sola uzticību viens otram, Saeimas deputāti sola uzticību saviem vēlētājiem utt.
Zvērestu došana ir rituāli, kas palīdz nostiprināt un apliecināt gatavību būt uzticamam. Ģimenē uzticību saprot kā vienu no mīlestības apliecinājuma formām, un reizē tā ir atbildība otra priekšā, paredzot atteikšanos no kārdinājumiem ārpus šīm attiecībām.
Savukārt neuzticības pamatā bieži var būt nepārliecinātība par sevi, kas mudina mainīt partnerus pašapziņas paaugstināšanai.
Bērns mācās uzticību no saviem tuvākajiem cilvēkiem – vecākiem vai māsām un brāļiem, vecvecākiem.
Svarīgi jau pašā bērnībā ir tas, vai bērns var uzticēties vecākiem? Vai viņi vienmēr bijuši klāt grūtā brīdī? Vai viņi nav mānījuši, melojuši…? Tā jau ir tā pirmā, cilvēciskā uzticība, kas veido mūsu pašu uzticības kanonus turpmāk. Ja mums ir labs piemērs uzticībai, tad mēs paši būsim labi piemēri tai.
Uzticību palīdz stiprināt ticība Dievam, Dievišķajiem likumiem, Augstākajiem Spēkiem un Smalkā plāna eksistencei. Cilvēks, kas tic, ka nekas nevar palikt nepamanīts, vairāk pārdomā savu rīcību un vārdus, jo viņš apzinās, ka ar saviem vārdiem un darbiem viņš uzņemas atbildību. Ja pieļaus kļūdu, tad tā atgriezīsies ar dubultu spēku. Tāpēc atbildība pašam pret savu dzīvi jeb likteni palīdz pārvarēt kārdinājumu situācijas, no kurām neviens nevar izvairīties.
Uzticība ir tad, kad ikviens ģimenes loceklis jūtas un var brīvi, atklāti izteikties, nebaidoties no tūlītēja emocionāla uzbrukuma, kritikas savā virzienā. Mēs bieži lietojam teicienu, ka klusēšana ir piekrišana, taču klusēšana nav piekrišana. Drīzāk tā nozīmē to, ka mēs nejūtamies droši izteikt savu viedokli.
Tātad, ja es uzdrīkstos izteikt droši savu viedokli, tas nozīmē, ka uzticos tam, kam es šo viedokli izsaku un nebaidos, ko par mani padomās, ja mans viedoklis atšķirsies no citiem viedokļiem.
Uzticība tiek zaudēta pēc nodevības piedzīvošanas. Tomēr arī nodevību katrs cilvēks uztver atbilstoši savai vērtību sistēmai. Tas, kas vienam ir nodevība, cita uztverē var nebūt nodevība. Jo augstākas vērtības, jo grūtāk būt uzticamiem tiem, kuri neseko tik augstām vērtībām. Piemēram, laulības pārkāpumus daudzi cilvēki mūsdienās neuzskata par kļūdu, jo viņu vērtību sistēmā stipra ģimene nav vērtība, jo viņiem citas vērtības ir daudz augstākas par ģimenes vērtību, piemēram, bauda, nauda, slava vai vara. Tāpēc patiesi uzticīgi ir tie, kuri izprot, kas ir mūžīgas – paliekošas vērtības un kas ir pārejošas – laicīgas vērtības, sekojot mūžīgajām vērtībām.
Uzticība pati par sevi ir ļoti nozīmīga vērtība, kuru pazaudējot, var pazaudēt visu.
Visiem nodevējiem ir briesmīgs liktenis. Visiem uzticīgajiem ir iespēja piedzīvot brīnumus, jo Dievs mīl uzticīgos un nekad neatstāj bez atbalsta grūtu dzīves brīžu laikā. Ja tevi nodod partneris, tad tava uzticība tiks atalgota ar citu partneri, kurš novērtēs tavu uzticību un to sargās kā lielu vērtību. Tikai neuztver šo uzticību kā pašsaprotamu līdzīgi kā zivs ūdeni, jo Dievs mēdz ne tikai dot, bet arī atņemt to, ko cilvēki nenovērtē.
Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts, ka nedrīkst akli uzticēties, ka nepieciešama arī kontrole un kritiskā domāšana. Tāpēc starp uzticēšanos un neuzticēšanos ir ļoti smalka līnija, kuru pārkāpjot, var piedzīvot ciešanas.
Piemēram, internetā ir ļoti daudz melīgas informācijas, kuru cilvēki pieņem kā patiesību, jo uzticas informācijas avotam. Ja cilvēks akli uzticas informācijas avotam, tad viņš neattīsta savu domāšanu, jo lai ko saka cilvēks, kam tu uzticies, svarīgi ir informāciju pārbaudīt, lai nebūtu vēlāk jāpiedzīvo vilšanās izjūta. Ikviens cilvēks var kaut kādu iemeslu dēļ kļūdīties.
Cits piemērs. Vīrs bieži nav mājās, sakot ka strādā. Ja sieva akli uzticas vīra vārdiem un vīrs to izmanto ļaunprātīgi, satiekoties ar citu sievieti, tad agrāk vai vēlāk patiesība atklāsies un sieva jutīsies ļoti vīlusies. Tāpēc gudrs ir tas cilvēks, kas vienmēr ir modrs. Tieši to arī māca Lielie Skolotāji – būt modriem. Citiem vārdiem sakot, Lielie Skolotāji nemāca neuzticēties, bet gan māca uzticēties, paliekot modriem.
Modrība un kritiskā domāšana ir tā, kas aizsargā sabiedrību no maldiem un nodevības. Ikviens cilvēks var nožēlot savas kļūdas un laboties. Tomēr neaizmirsīsim teicienu: “Tas, kas vienu reizi ir nodevis, to var izdarīt arī otrreiz.” Tieši tāpēc nedrīkst zaudēt modrību.
Piemēram, cilvēks, kas viegli ir izšķīris savu pirmo un otro laulību, tikpat viegli izšķirs arī savu trešo un ceturto laulību, lai kādi attaisnojumi nebūtu pieņemtajiem lēmumiem. Cilvēks var pēc otrās šķirtās laulības nākt pie prāta, nožēlot savas kļūdas un izveidot laimīgu trešo laulību, tāpēc neuzticēties cilvēkam nav pamata, tomēr zaudēt modrību būtu liels naivums, jo nav daudz cilvēku, kas patiešām nožēlo savas kļūdas un turpmāk tās vairs neatkārto.
Modrība nav neuzticēšanās. Modrība ir būt vērīgam un tieši šo īpašību Lielie Skolotāji aicina attīstīt, ejot garīgās izaugsmes ceļu. Ja būsi vērīgs, tad laicīgi sagatavosies nepatīkamajam un lai kas notiks, tev tik ļoti nesāpēs, jo tu jau tam biji sagatavojies. Ja nebūsi vērīgs, tad tevi var sagaidīt nepatīkami pārsteigumi, kas ļoti sāp.
Piemēram, Jēzus zināja, ka Jūda viņu nodos. Tāpēc viņš krustā sišanas brīdim bija labi sagatavojies un tas nebija Viņam pārsteigums. Tāpat Viņš zināja, ka Jūdam bija jāizdara šī smagā nodevība, lai vēl mūsdienās cilvēki atcerētos Jēzus sludināto mācību.