Kāpēc manī rodas pārlieku liela līdzjušana? 20.11.2015

Margarita jautā: Jau diezgan ilgu laiku nespēju rast atbildi uz jautājumu, kāpēc manī rodas pārlieku liela līdzjušana, varbūt pat līdzatkarība (nemācēšu precīzi noformulēt savas sajūtas) bēgļu piedzīvotajā, it īpaši par bērnu pārdzīvojumiem visā notiekošajā, ļoti jutīgi uztveru dažādas ziņas par bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, par bērniem kara postītajās zemēs. Rodas dažādas domas par to, kā viņi fiziski un emocionāli ir
jutušies šajos briesmīgajos notikumos. Sajūta, ka šāda informācija mani pati atrod caur dažādām briesmīgām ziņām un fotogrāfijām.

Noteikti, ka šī ir kāda mana negatīvā īpašība, ar kuru man jāstrādā..bet netieku līdz galam skaidrībā.. Kāda mācība man ir jāapgūst? Vai Jūs varētu ieteikt lūgšanu, kas palīdzētu veicināt mieru pasaulē?

Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka Margaritas zemapziņā ir saglabājusies informācija no iepriekšējām dzīvēm pārdzīvotā. Visticamāk viņa ļoti ir cietusi kā bērns, tāpēc tik ļoti jūt līdzi bērniem, kuri cieš. Tas svarīgākais, ko Margarita nesaprot ir tas, ka dzīve ir spēle, kurā mēs katrs spēlējam savu lomu. Režisors ir Dievs, kas piespēlē mums situācijas un citus aktierus, lai mēs labāk apgūtu savas mācības.

Tas ir līdzīgi, kad jūs noskatāties kādu ļoti emocionālu un skaistu filmu, kur, piemēram, filmas beigās kāds no partneriem iet bojā, un otrs aiz ciešanām, zaudējot partneri, mirst sāpēs. Jūs pārdzīvojat par filmā redzēto, raudat līdz un nespējat nomierināties, bet tad ejot pa ielu, jūs satiekat filmā redzētos aktierus, kuri mierīgi un smaidīgi pastaigājas, jo nu jau viņi ir pavisam citā dzīvē, viņi vairs nespēlē vecās lomas, viņi spēle jau citas lomas.

Tas ir labi, ka Margarita izjūt līdzjūtību pret visiem tiem cilvēkiem, kuri sastopas ar ciešanām, bet nevajag aizmirst par šo dzīves spēli un sev iedalītajām lomām. Viss, kas dzīvē notiek, ir absolūti taisnīgi. Sliktais kaut kādā mērā nav nemaz slikts, jo bez sliktā nenotiek  attīstība. Tā ir ikviena sliktā labā puse. Mācieties sliktajā ieraudzīt labo pusi. Vienmēr visā sliktajā ir kaut kas arī labs – to nosaka Dievišķais Polaritātes likums.

Margaritai ir jāmācās uz dzīvi paraudzīties it kā no malas, jāiejūtas skatītāja lomā, kas skatās izrādi “Dzīve 21.gadsimtā”. Skatoties šo izrādi, viņai ir jāizdara kādi secinājumi, jākļūst dzīves gudrākai, tad aktieri nebūs veltīgi tērējuši savu laiku un izrāde būs Margaritai devusi kādu labumu. Lai šādi raudzītos uz dzīvi, ir jābūt diezgan augstam apziņas līmenim, bet es domāju, ka Margarita šādai dzīves uztverei jau ir gatava.

Katrā ziņā es iesaku Margaritai padomāt kā viņa var palīdzēt bērniem, iespējams, ka caur šīm smagajām situācijām Dievs viņai dod zīmes, ka viņai savs darbs ir jāsaista ar bērniem.

Attiecībā par lūgšanām, to patiešām ir daudz un visas tās var palīdzēt saglabāt mieru pasaulē. Es ieteiktu viņai pašai sajust ar sirdi, kura no lūgšanām vairāk uzrunā tieši viņu un to arī veltīt Dievam, lai harmonizētu situāciju pasaulē.