Reiz dzīvoja skaista meitene vārdā Roze. Jau no bērnības visi viņu apbrīnoja. Viņa bija tik daiļa un maiga. Kad meitene pieauga, precinieki brauca pie viņas ciemos, bet meitene visus atraidīja. Meitene gaidīja savu sapņu princi, bet neviens no preciniekiem neatbilda viņas izsapņotajam princim.
Kādā vasaras dienā, kad meitene pastaigājās gar jūras krastu, viņa ievēroja divus jaunus, izskatīgus puišus, kuri peldējās jūrā. Kad puiši iznāca krastā, arī viņi ievēroja daiļo meiteni un uzsāka ar to sarunu. Kā vēlāk izrādījās, viens no puišiem bija bagāts, bet otram piederēja tikai tas, kas mugurā. Bagāto puisi sauca par Vari, bet otru puisi sauca par Dairi. Varis sāka meiteni apdāvināt ar dažādām dāvanām, dziedāja skaistas dziesmas un dzejoja dzejoļus, kas meiteni samulsināja. Meitene juta, ka Varis viņā ir iemīlējies un viņa uzmanība viņu tik ļoti sildīja, ka meitene pieņēma Vara bildinājumu.
Savukārt Dairis tikai noraudzījās, kā viņa draugs apbūra Rozi. Arī Dairis mēģināja iekarot citu skaistu jaunavu uzmanību un tas viņam izdevās, bet viņam neviena no meitenēm nešķita tik pievilcīga kā Roze un tāpēc viņš klusībā sāka apskaust savu draugu. Viņš sāka apsvērt kāpēc draugam dzīvē tā veicas – bagāti vecāki, veiksmīgs darbā un iekarojis tik daiļas meitenes sirdi. Viņš domāja: „Vai tiešām es neesmu nekā vērts?” un viņš lēnām sāka izrādīt uzmanību Rozei.
Roze sākumā samulsa no Daira uzmanības, bet viņš bija tik maigs, tik pacietīgs, tik uzmanīgs, ka Roze arvien biežāk sāka paskatīties uz Daira pusi par to neko nesakot savam vīram Varim. Varis bija tik ļoti aizņemts darbā, ka nemanīja sievas skumjās, aizdomājušās acis. Varis sen vairs sievai nedziedāja un nedzejoja. Viņš turpināja mājās nest dāvanas, bet sievai tās vairs nešķita svarīgas. Savukārt Dairis dziedāja un dzejoja dziesmas tikai Rozei. Roze iemīlējās Dairī un vēlējās būt kopā ar viņu.
Kādu dienu Roze neizturēja un atzinās vīram par savām jūtām pret Dairi. Varis tik ļoti sadusmojās, ka izdzina Rozi no mājām. Roze devās pie Daira, bet Dairis mājās nebija viens – viņš bija uzaicinājis pie sevis jaunu meiteni, kuru mēģināja savaldzināt. Roze ieraudzīja jauno meiteni un raudādama aizbēga uz mežu. Tur Roze aiz dziļām sērām nomira un tajā vietā izauga Mežrozīte, kura vēl šobaltudien priecē cilvēku acis, bet kurai neviens nespēj piedurties un viņu noplūkt viņas daudzo, mazo un dzēlīgo adatiņu dēļ.
Sokrata tautskola aicina piedalīties dzīves izpratnes skolotājas Elvitas Rudzātes vadītā apziņas līmeņa paplašināšanas 22. seminārā “KĀ IZKĻŪT NO REINKARNĀCIJAS RATA?”, 2024.gada 23. decembris, plkst.19.00, attālināti, ZOOM platformā. Mēs dzīvojam ļoti skaudrā pārmaiņu laikā, kad Zivs laikmets negrib Lasīt vairāk …