Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Pasaka par Saivu 03.08.2024

Reiz trokšņainā lielpilsētā satikās divi studenti – Saiva un Saivis. Saiva bija slaida meitene ar gariem, blondiem matiem, zilām acīm, bet Saivis bija slaids jauneklis ar tumšiem, cirtainiem matiem, brūnām acīm. Abi iemīlējās no pirmā acu skatiena un sāka brīvajos brīžos satikties. Jaunieši satikās parkos, kinoteātros, kafejnīcās un citās sabiedriskās vietās apmēram pusgada garumā. Saiva savu draugu uz mājām neveda, jo jaunietes vecāki dzīvoja tālu no lielpilsētas, savukārt Saivis negribēja savu draudzeni rādīt vecākiem, lai tos nesatrauktu.

Viņi bija draudzējušies pusgadu, kad Saivis svinēja dzimšanas dienu. Viņš uzaicināja Saivu ciemos pie sevis uz mājām un beidzot iepazīstināja savu draudzeni ar vecākiem. Vecāki pret Saivu bija laipni un vakarā neiebilda, kad dēls lūdza, lai vecāki aizbrauc kaut kur ciemos, atstājot abus jauniešus vienatnē.

Saivis ieskatījās savai draudzenei acīs, klusējot sāka draudzeni skūpstīt un lēnām izģērbt. Tajā brīdī pēkšņi notika kas pavisam negaidīts – no grāmatu plaukta ar lielu troksni nokrita grāmata. Saivis pacēla grāmatu un izlasīja, ka tās autors ir Dievs, bet tās nosaukums – „Dievišķās pasaules likumi”. Saiva jautāja draugam: „Kas tā par grāmatu?” Saivis izbrīnīts paraustīja plecus, jo nekad agrāk nebija šādu grāmatu redzējis. Abi jaunieši ar interesi sāka grāmatu lasīt: „Mīļie bērni! Jūs lasāt šo grāmatu, jo šodien vēlaties kļūt pieauguši un uzņemties nopietnu atbildību. Šodien jūs vēlaties salaulāties. Vai esat nopietni pārdomājuši šo atbildīgo soli? Vai esat gatavi kopā pavadīt dzīvi, līdz nāve jūs šķirs?” Tālākais teksts pazuda, bija redzamas skaistas bildes un viens vienīgs teikums: „Tālāk grāmatā jūs varēsiet ielūkoties tikai tad, kad būsiet godīgi atbildējuši uz pirmajiem diviem jautājumiem.” Abi jaunieši bija pavisam apjukuši. Saiva vaicāja Saivim: „Ko nozīmē grāmatā rakstītais – šodien jūs vēlaties salaulāties?” Saivis paraustīja plecus un noteica: „Tā grāmata nav domāta mums. Ir tikai nejaušība, ka tā nokrita, bet mēs to atvērām. Beidz, mīļā, domāt par šīm muļķībām, ļausimies mūsu mīlestībai.” Saivis nolika grāmatu atpakaļ plauktā un turpināja Saivu skūpstīt un izģērbt.

Kad abi jaunieši bija pilnīgi kaili, grāmata „Dievišķās pasaules likumi” vēlreiz ar lielu troksni nokrita viņiem pie kājām. Abi jaunieši satrūkās. Saivis dusmodamies grāmatu iemeta istabas stūrī. Saiva mēģināja par notiekošo uzsākt sarunu, bet Saivis ar skūpstiem apklusināja viņu. Meitene nespēja pretoties mīļotā glāstiem un ļāvās kaislei. Abi izjuta patiešām lielu kaisli, viņi mīlējās visu nakti, tikai uz brīdi iekrītot miegā. Pēc tam viņi atkal ļāvās mīlas priekiem, mīlējās, līdz uzausa saule. Bija laiks celties, jo drīzumā mājās varēja pārrasties Saivja vecāki.

Kad abi jaunieši bija piecēlušies un saģērbušies, Saiva paņēma stūrī iemesto grāmatu un sāka lasīt: „Mani mīļie! Jūs esat izdarījuši izvēli. Mīliet viens otru, pieņemiet otra trūkumus un gaidiet savas ģimenes turpinājumu.” Saiva parādīja mīļotajam grāmatā rakstīto, bet Saivis pasmaidīja un noteica: „Ja tu šo grāmatu kaut reizi vēl paņemsi rokās, es to sadedzināšu. Beidz ietekmēties no šīm muļķībām.”

Tad ieradās Saivja vecāki, visi kopā pabrokastoja, un jaunieši devās savās gaitās. Vēlāk Saivis aicināja draudzeni nākt dzīvot pie viņa. Vecākiem neesot iebildumu. Saiva piekrita, un abi sāka dzīvot kopā Saivja vecāku mājās. Kad Saiva ievaicājās mīļotajam, vai labāk nevajadzētu abiem attiecības reģistrēt oficiāli, Saivis tikai nosmējās: „Mīļā, kurš tagad precas? Visi mūsu draugi dzīvo kopā bez liekām problēmām, arī mums tādas nav nepieciešamas. Kad pienāks īstais brīdis, tad apprecēsimies.” Saiva neiebilda, jo ģimenē bija audzināta, ka vīrietim pieder gala vārds.

Saiva gaidīja mēnešreizes, bet tās aizkavējās. Abi sāka uztraukties. Tā kā mēnešreizes izpalika, Saiva aizgāja pie ārsta un uzzināja, ka ir stāvoklī. Saiva nesaprata – priecāties vai raudāt. No vienas puses viņa bija priecīga, ka gaida bērnu no Saivja, bet no otras puses – baidījās par Saivja reakciju. Pārnākot mājās, Saiva pavēstīja jauno ziņu. Saivis bija satriekts, viņš ilgi klusēja. Vēlāk izstāstīja savai mātei, ka abiem gaidāms bērniņš. Saivja māte pasauca Saivu un teica: „Mīļie bērni! Jūs vēl esat tikai bērni, pavisam nenobrieduši nopietnām attiecībām. Mēs ar tēti atļāvām jums dzīvot kopā nevis tāpēc, lai jūs apprecētos, bet lai jūs neslapstītos pa pavārtēm. Domājām, ka pratīsiet izsargāties no apaugļošanās, bet izrādās, ka šādu zināšanu jums pietrūkst.” Saiva iebilda: „Nav tiesa, mēs tiešām izsargājāmies. Es nezinu, kā tas tā varēja atgadīties.” Saivja māte turpināja: „Es iedošu naudu. Saiviņ, aizej pie ārsta, lai viņš uztaisa abortu.” Saiva lūdzoši skatījās Saivim acīs, bet Saivis novērsās un klusēja. Mamma nolika naudu uz galda Saivja istabā un klusējot aizgāja. Gan Saivja vecāki, gan abi jaunieši vairākas dienas klusēja. Nauda stāvēja Saivja istabā uz galda, neviens to nebija aizticis. Tad Saivis ierunājās: „Mīļā, es vēl neesmu nobriedis tēva un vīra lomai. Lūdzu, uztaisi abortu.” Saiva sāka raudāt, paņēma no galda Saivja mātes atstāto naudu un devās pie ārsta. Pa ceļam viņai vēl ienāca prātā doma, vai nelūgt palīdzību saviem vecākiem. Taču, negribēdama savus vecākus apgrūtināt, viņa nolēma tomēr iet pie ārsta.

Māsiņa ieveda Saivu ārstu istabā, uz brīdi atstādama viņu vienu. Te pēkšņi ar lielu troksni no grāmatu plaukta viņai pie kājām nokrita grāmata „Dievišķās pasaules likumi”. Saiva pacēla un atvēra grāmatu, kur bija rakstīts: „Mīļais bērns! Tu šobrīd esi nopietnas izvēles priekšā. Bērns ir Dieva lielākā dāvana. Vai tu vēlies no šīs dāvanas atteikties? Vai esi gatava uzņemties karmu, nogalinot savu bērnu?” Tālāk grāmatā sekoja bildes un teksts: „Tālāk varēsi lasīt, kad atbildēsi uz jautājumiem.”

Tajā brīdī ārstu istabā ienāca ārste un māsiņa. Ārste bija gados jauna sieviete, pajautāja Saivai, vai lēmums par abortu esot galīgs un, redzot Saivas nodurto galvu, teica: „Nebaidies, es šādas operācijas veicu katru dienu, un ir sievietes, kas pie manis nāk reizi pusgadā. Arī tev vēl būs citi bērniņi, kad būsi tiem nobriedusi.” Saiva padevās un ļāvās operācijai.

Operācijas laikā Saiva narkozes miegā redzēja sapni, ka viņa rokās tur tumšmatainu zīdaini, bet te pēkšņi atnāk sieviete ar gariem melniem matiem, baltā garā kleitā un izņem viņai to no rokām. Saiva mēģina sievieti aizturēt, bet sieviete neatskatoties aiziet, rokās turot raudošo bērnu. No pārdzīvotā Saiva atmodās un redzēja, ka guļ balti krāsotā palātā. Saiva nogulēja veselu dienu, gaidot, ka viņu apmeklēs Saivis, bet viņš nenāca. Gultā guļot, Saiva pārdomāja visu savu dzīvi, bet īpaši atcerējās katru mirkli, kuru kopā pavadīja ar Saivi. Saiva raudot ar sevi sarunājās: „Kāpēc Saivis bija tik gļēvs un pakļāvās mātes spiedienam? Vai viņš mani mīl? Vai viņš mani izmantoja tikai seksuālo vēlmju apmierināšanai? Jā, droši vien viņš mani tikai izmantoja. Nē, tā nevar būt. Mēs bijām tik laimīgi. Varbūt tiešām viņš tikai nobijās, bet vai es varēšu viņam uzticēties turpmāk? Vai es vēlos sev līdzās vīrieti, kurš pats nespēj pieņemt drosmīgus lēmumus? Ja Saivis man lūgs piedošanu, tad es viņam piedošu, bet, ja nē, tad es no viņa aiziešu.”

Iznākot no slimnīcas, Saiva jutās kā salauzta, gan fiziski, gan garīgi. Viņa devās uz Saivja mājām. Saivis nejautāja un neteica Saivai neviena vārda. Viņa klusējot gaidīja, vai tiešām Saivis nelūgs viņai piedošanu. Saivis klusēja. Saivja un Saivas attiecībās bija kaut kas pārlūzis, to juta abi jaunieši. Tāpēc Saiva salika savas mantas somā un atgriezās studentu kopmītnēs, kur dzīvoja pirms iepazīšanās ar Saivi. Saivis tikai klusējot noraudzījās, kā Saiva pamet viņa vecāku mājas.

Saiva ilgi pārdzīvoja notikušo un gaidīja, kad Saivis pie viņas atnāks, lūdzot piedošanu, bet Saivis nerādījās. Draudzenes Saivu mierināja, lai nepārdzīvojot, ka atradīšot daudz labāku draugu par Saivi. Tā kā Saiva bija ļoti skaista sieviete, tad viņai patiešām bija liela piekrišana no pretējā dzimuma puses, un Saiva, lai aizmirstu Saivi, pēc trīs mēnešu ciešanām uzsāka jaunas attiecības ar Artūru. Artūrs bija jau beidzis augstskolu un viens pats dzīvoja īrētā dzīvoklī. Pēc trīs mēnešu draudzības ar Artūru, viņš uzaicināja Saivu ciemos pie sevis. Saiva piekrita. Tuvības brīdī pēkšņi no grāmatu plaukta ar lielu troksni nokrita grāmata. Artūrs tai nepievērsa uzmanību, bet Saiva atrāvās no Artūra un pacēla grāmatu. Saivai no pārsteiguma iepletās acis, jo tā bija tā pati grāmata, kas krita Saivja mājās un ārstes istabā. Saiva atvēra grāmatu, un tur bija rakstīts: „Mana mīļā! Pirmo reizi tu nobijies no atbildības. Vai esi gatava tagad uzņemties atbildību un laulāties? Šī laulība būs smagāka, jo par pieļautām kļūdām ir jāmaksā.” Saiva izbijusies aizvēra grāmatu un sāka Artūru izvaicāt, cik viņa nolūki esot nopietni. Artūrs tikai skūpstīja Saivu un neko neteica. Saiva nespēja pretoties Artūra maigajiem glāstiem un ļāvās kaislei. Nākamajā dienā Artūrs uzaicināja Saivu dzīvot pie sevis, un Saiva piekrita. Pirmie kopdzīves mēneši bija kaisles pārpilni, bet tad lēnām kaisle noplaka, intīmās attiecības kļuva arvien retākas, Artūrs arvien biežāk aizkavējās darbā, un Saiva sāka satraukties par abu kopdzīvi. Kad Saiva ierunājās par oficiālu laulības reģistrēšanu, Artūrs neko neatbildēja.

Tā turpinājās Artūra un Saivas kopdzīve, kura abiem jauniešiem vairs nešķita interesanta, līdz Saiva uzzināja, ka Artūram ir mīļākā. Kamēr Artūrs bija darbā, Saiva salika savas mantas somā un atgriezās kopmītnēs, gaidot, ka Artūrs viņai skries pakaļ un lūgs piedošanu. Artūrs nerādījās. Saiva atkal ļoti pārdzīvoja un, lai sirsniņai būtu vieglāk, kopā ar draudzenēm devās uz naktsklubu. Saiva apskurba no lielās vīriešu uzmanības, vairāki vīrieši vienlaicīgi centās iegūt Saivas uzmanību. Saiva ļāvās puisim, kurš ārēji līdzinājās Saivim un kura vārds bija Laimonis. Pēc jautrās ballītēs naktsklubā, Laimonis uzaicināja Saivu pie sevis uz mājām. Saiva bija stipri iedzērusi, tāpēc ļāvās gadījuma sakaram ar Laimoni. Vēl vairākas reizes pēc tam viņa satikās ar Laimoni, bet tad saprata, ka Laimonim tādas kā Saiva ir vairākas, un pārtrauca ar Laimoni tikties.

Saiva bija pilnībā vīlusies vīriešos, viņa ļāvās gadījuma sakariem, vairs neticot mīlestībai. Tā pagāja desmit gadi. Saiva sāka domāt par savas ģimenes dibināšanas nepieciešamību. Viņa pārtrauca gadījuma sakarus un sāka meklēt vīrieti, kuram varētu uzticēties, kurš nepieviltu viņu kā Saivis, Artūrs, Laimonis un pārējie vīrieši. Savas draudzenes viesībās, Saiva iepazinās ar Mareku. Mareks bija kluss vīrietis. Nevienai viņš neizrādīja uzmanību, tomēr Saiva redzēja, ka Mareks nav vienaldzīgs pret viņas daiļumu. Vairākas nedēļas pēc viesībām Saiva nejauši uz ielas satika Mareku, un abi sāka sarunu. Ejot pa ielu, viņi pārrunāja daudzus interesantus jautājumus. Tikai pēc trīs stundu pastaigas Mareks vaicāja Saivai: „Man bija interesanti ar tevi aprunāties. Vai esi ar mieru vēl kādu reizi ar mani satikties?” Saiva piekrita. Tā sākās Saivas un Mareka draudzība, kura ilga divus gadus bez intīmām attiecībām. Tad Mareks Saivu bildināja un Saiva bildinājumu pieņēma, kaut arī sirdī Mareku uzskatīja par labu draugu, nevis mīļoto. Kad Saiva pirmo reizi ļāvās intīmām attiecībām ar Mareku, no Mareka grāmatu plaukta atkal ar lielu troksni nokrita grāmata. Saiva atrāvās no Mareka un pacēla grāmatu. Tā atkal bija grāmata „Dievišķās pasaules likumi”. Mareks sauca, lai Saiva atgriežas gultā, bet Saiva atvēra grāmatu un sāka lasīt: „Mana mīļā! Tu esi pieņēmusi bildinājumu. Vai esi gatava dzīvot laulībā bez mīlestības? Atceries, mans bērns, ka tu esi pieļāvusi ļoti daudz smagu kļūdu, kuras tev būs jāizpērk kā karma šīs laulības laikā. Jebkuru kļūdu var izpirkt tikai ar mīlestību un piedošanu. Vai esi piedevusi pāridarītājiem, vai varēsi iemīlēt savu vīru?” Saiva aizvēra grāmatu un domās noteica: „Es precēšos ar Mareku, jo redzu, ka viņš man būs labs vīrs un viņš mani mīl. Vai es viņu varēšu iemīlēt, nezinu…”

Saivas un Mareka laulība izskatījās laimīga tikai ārēji, jo Saiva Mareku nemīlēja. Saiva nespēja Marekam sniegt mīļumu intīmo attiecību laikā, jo saprata, ka pa īstam ir mīlējusi tikai vienu vīrieti – Saivi. Mareks neko nepārmeta savai sievai, klusējot pieņēma laulības dzīvi tādu, kāda tā bija. Saivai un Marekam grūtās dzemdībās piedzima divas meitas, kurām pieaugot, atkārtojās Saivas liktenis.

 

Autore: Elvita Rudzāte