Kur ir tā robeža, kad dzīvot kopā jau ir bīstami un vai vispār ir jēga dvēseliski mocīties? 21.12.2015
Sieviete jautā: Ģimenē esmu saskārusies ar to, ka mans vīrs ļoti strauji un pēkšņi aizsvilstas dusmās kādā mūsu domstarpību vai pat sarunas brīdī. Šajos viņa psihošanas brīžos viņš kliedz, sit dūri uz galda vai iekausta, grūsta bērnus, ja domstarpības radušās viņu uzvedības dēļ. Savukārt man paziņo, ka šķiras no manis. Psihošanas brīdī es redzu, ka viņš nav viņš. Es no viņa ikdienā nebaidos, bet tomēr tajos brīžos viņa acis ir dēmoniskas un manuprāt tur iekšā tad darbojas pavisam cits cilvēks. Ir bijis gadījums, kad viņš pat mēģināja mani žņaugt un tas bija bērnu acu priekšā. Un tas viss tikai tāpēc, ka kāds – es vai bērni dažos jautājumos domājam savādāk. Psihošanas fāze cik pēkšņi sākusies, tik pēkšņi tā arī beidzas un viņš neīsteno savu šantāžu par šķiršanos.
Vakardien bija kārtējā situācija, kas vēl svaigā atmiņā. Vakardien bērni savā starpā kašķējās un es devos viņiem aizrādīt. Vīrs tobrīd bija piesnaudies un viņu bērnu skaļais kašķis pamodināja. Viņš dusmās iebrāzās un gatavojās sist dēlam, bet tad padzirdēja, ka meita uzsākusi kašķi, sagrāba viņu un grūda ārā pa durvīm dzenot dzīvot uz ielas. Es neizturēju un viņu apsaucu, lai nedara tā ar meitu un samīļoju meitu. Par ko viņš dēmoniski nobļāva, ka pirmdien šķiramies.
Es mīlu savu vīru, bet šādos brīžos mana dvēsele asiņo. Vēlos saglabāt ģimeni, bet nesaprotu kā. Kad viņam pāriet psihošana, viņš ir atkal tas pats cilvēks – mīļš un gādīgs. Tā kā situācijas atkārtojas arvien biežak, esmu lielā nedrošībā, jo kārtējā dusmu lēkmē viņš var nodarīt arī fisizki pāri savai ģimenei, kas būs neatgriezeniski. Apzinos, ka dzīvot ar viņu kā “ar jēlu olu” – kuš, kuš, nesakām tētim, lai tik ir mierīgs – arī nav reāli, jo tas būs nedabiski un vienkārši nav iespējams izdabāt ilgstoši. Esmu runājusi ar vīru par šo situāciju, kad viņš ir mierīgā noskaņojumā, un sapratu, ka pats viņš tajā saskata tikai to, ka redz mēs viņu izvedam un tad viņš sevi vairs nekontrolē.
Īstenībā darbā viņš ir superieturēts un ļoti galants, toties mājās nāk viss aizturētais ārā. Papildus ikdienas darbam, nedēļas nogalēs vīrs pa naktīm arī strādā kā muzikants kāzās un ballītēs – arī tas atņem viņam spēku. Arī savai mātei viņš taisa scēnas par to, ja viņa kaut ko neizdara viņam pa prātam – piemēram ēdienam par maz sāls. Kā man rīkoties, jo saprotu, ka nevaru mainīt viņu, bet varu mainīt tikai savu attieksmi. Saprotu, ka esmu atkarīga un man kā liels smagums ir doma par šķiršanos – dzīvojam kopā ar vīra vecākiem un viņa vecāku mājā. Lūdzu, pasaki, kur ir tā robeža, kad dzīvot kopā jau ir bīstami vai vispār ir jēga dvēseliski mocīties?
Elvita Rudzāte atbild: Es zinu, ka sieviete jau ilgstoši iet garīgās attīstības ceļu un tas nozīmē, ka viņas vibrācijas mainās, kļūst arvien gaišākas. Savukārt viņas vīrs vēlas visiem izpatikt, kas liek viņam būt nepatiesam un aptumšo viņa vibrācijas. Sievietes vīrs, spēlējot pa naktīm ballītēs, iztērē vēl to gaišumu, kas viņā ir, jo atrašanās vidē, kur tiek lietots alkohols, tas ir tāpat kā nosmērēties ar dubļiem. Tēlaini izsakoties sievietes vīrs kļūst arvien netīrāks, viņam apkārt ir tumsas enerģija, kas savukārt izsauc psihiskas novirzes, iespējams jau ir sākusies kāda psihiska slimība. Tā kā viņš ar sevi nestrādā, tad psihiskās novirzes padziļinās un kādā brīdī viņš patiešām var kļūt bīstams savai ģimenei.
Skolotāji māca, ka cilvēku ar zemām vibrācijām ļoti sadusmo cilvēks ar gaišām vibrācijām bez iemesla. Karš notiek starp vibrācijām, tāpēc no malas uzbrucēja uzvedība var šķist neadekvāta. Ja sieviete būtu ar tikpat zemām vibrācijām, tad abi pastrīdētos, bet neuztvertu to par īpašu problēmu, bet sauktu: “kas ķīvējas, tas mīlējas”. Tā kā sieviete iet garīgās attīstības ceļu, tad viņa ļoti spēcīgi izjūt diskomfortu, bet šādu pašu diskomfortu izjūt arī viņas vīrs.
Ko darīt? Es ieteiktu vīrietim pārtraukt spēlēt ballītēs pa naktīm un meklēt palīdzību pie psihoterapeita. Ja viņš atsakās to darīt, uzskatot, ka viņa psihošana ir normāla dusmu izpausme, tad sievietei ir jāsajūt ar sirdi kā rīkoties tālāk. Es iesaku sievietei pašai apmeklēt psihoterapeitu ar psihiatra izglītību, kurš pēc sievietes stāstītā varētu noteikt viņas vīra diagnozi un brīdināt par tālāko viņa uzvedību, ja viņš nemeklēs palīdzību pie ārstiem un pats nesāks strādāt ar sevi. Es iesaku sievietei ļoti lūgties par vīru, rakstīt vēstules Karmas Valdei, jo visticamāk sieviete izpērk savu karmu saistībā ar viņas uzvedību iepriekšējās dzīvēs. Ļoti svarīgi ir ģimenē harmonizēt vibrācijas, pašlaik tur notiek karš, bet tās harmonizēt var tikai ar piedošanu un mīlestību. Es iesaku sievietei pastāvīgi lūgt palīdzību Dievam un tajā brīdī, kad vīrs sāk psihot, lūgt palīgā Sargeņģeli Mihaēlu: ‘Visuvarenā Dieva Kunga vārdā, Erceņģeli Mihaēl, nāc man palīgā tūlīt!!!” Šo pašu lūgšanu pamācīt arī saviem bērniem, lai arī viņi zinātu kā rīkoties tēva psihošanas brīdī.
Šķirties var tikai tad, kad tu vari godīgi, uzliekot uz sirds roku teikt: “Es darīju visu, kas bija manos spēkos, lai saglabātu ģimeni. Mīļais, Dievs! Es nododu šo problēmu Tavās rokās, Tu labāk zināsi kā to risināt.”