Kas ir Dievs? 05.08.2024

Šis jautājums man vienmēr ir sagādājis grūtības, jo zinu, ka sabiedrībā valda ļoti atšķirīgi uzskati un skaidrojumi par Dievu, un tāpēc šo jautājumu uzskatu par ļoti delikātu. Es centīšos paskaidrot, kā es saprotu Dievu, bet es neuzstāju, ka jums būtu jāpiekrīt tieši manam skaidrojumam.

Pirms runāšu par Dievu, jums droši vien būs interesanti uzzināt, kāda ir mana attieksme pret Dievu un reliģijām. Es esmu ļoti ticīga, es ticu Dievam un Augstāko Spēku eksistencei, bet es neesmu pievienojusies nevienai no reliģijām. Es atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijā daudzi cilvēki pievērsās Dievam, jo aizliegums beidzot bija noņemts. Arī mans tēvs un brālis sāka apmeklēt luterāņu baznīcu un aicināja mani līdzi, bet es izjutu iekšēju, sev neizprotamu pretestību pret baznīcu. Man patika ieiet baznīcās, es vienmēr to darīju gan ārvalstīs, gan Latvijā.

Es vienmēr esmu izturējusies ar cieņu pret jebkuras reliģijas pārstāvi, taču pati nepievienojos nevienai no reliģijām. Kāpēc? Sākumā es ļoti pārdzīvoju savu iekšējo pretestību. Man pat bija bail nonākt ellē, bet es sev neko nevarēju izdarīt. Es meklēju atbildi uz šo jautājumu, un tad – 2002.gada janvārī – , kad piedalījos Vilmas Lūles pēdējā seminārā, es saņēmu atbildi uz šo jautājumu. Es beidzot sapratu, kas ir Dievs; es sapratu to, ka neesmu ateiste, kā līdz šim biju domājusi par sevi, bet gan – ka esmu ticīga; sapratu, ka pievienošanās kādai no reliģijām nav obligāta, lai cilvēks būtu ticīgs un Dieva svētīts. Es sapratu, ka pat būdama nekristīta, arī es saņemu palīdzību no Dieva un Augstākiem Spēkiem.

Ja jūs šajā brīdī sadzirdējāt, ka es aicinu jūs atteikties no reliģijas, tad jūs pārpratāt mani. Katrs cilvēks ir brīvs savā izvēlē.

Viens no jautājumiem, kurus zinātnieki mēģina noskaidrot, ir – kā tad radās zeme un dzīvība uz tās. Arī man skolā mācīja šos jautājumus un zinātniskos izskaidrojumus, bet diemžēl neviens no zinātniekiem nevar pateikt, ka bija tieši tā un ne citādi.

Ne zinātne, ne reliģija, ne ezoterika nespēj cilvēkam dot tiešus taustāmus pierādījumus par Visuma dievišķo izcelsmi. Cilvēka attīstības līmenis vēl nav tik augsts, lai izprastu Dievu. Taču ikviens no mums dzīvē ir sajutis situācijas, kad cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs un palīdzība ir jāgaida no augstākas, mums nezināmas varas. Es Augstāko Varu sajutu pavisam tuvu tad, kad mans dēls bija smagi slims, kad redzēju ārstu izmisumu un sapratu, ka man var palīdzēt tikai kaut kas, kam līdz tam brīdim nebiju ticējusi. Tagad es diezgan bieži dažādās savas dzīves situācijās sajūtu Augstāko Varu un esmu iemācījusies ar to sarunāties un noskaidrot man nesaprotamos jautājumus.

Patiess gadījums

Piedošanas mācības lekciju cikla izveides laikā bija brīdis, kad sapratu, ka man ir nepieciešama Augstākās Varas palīdzība. Man bija problemātiski izprast atšķirību starp Dvēseli un Garu, jo literatūrā biju lasījusi dažādus skaidrojumus. Domās vērsos pie Augstākās Varas ar lūgumu, lai man labāk izskaidro šo atšķirību. Es sēdēju mājās savā darbistabā pie datora, blakus istabā rotaļājās mans jaunākais dēls, skaļi skanēja TV, tātad – apkārtējā vide bija pavisam ikdienišķa. Es domās vienkārši uzdevu jautājumu un sev par pārsteigumu tāpat domās saņēmu uz savu jautājumu atbildi. Sajūta bija tāda, it kā es pati būtu izdomājusi atbildi, bet tā tas gluži nebija, jo biju nomocījusies ar šo jautājumu un pat runājusi par to ar vairākiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka izprot atšķirību starp Dvēseli un Garu. Interesanti ir tas, ka es saņēmu skaidrojumu atbilstoši manam attīstības līmenim, t.i., man saprotamā valodā. Cits cilvēks ar citu attīstības līmeni šo pašu skaidrojumu būtu saņēmis ar citiem vārdiem.

Es mēģināšu jums izskaidrot to, kas manā izpratnē ir Dievs.

Viss esošais ir Dievs. Gan tu, gan es, gan krūzīte, gan zieds, gan plastmasas maisiņš, gan koks, utt. ir Dieva maza daļiņa. Visas šīs daļiņas kopā veido Dievu. Tātad – katrā no mums ir dievišķais. Dievs nav kaut kāds ārpus no mums pastāvošs spēks, kas vada mūsu dzīvi. Visa dzīve ir vienots veselums, un tāpēc dzīvē ir nepieciešams gan labais, gan sliktais, jo citādi nebūtu attīstības. Vizuāli tas ir līdzīgi atomiem, kas savstarpēji iedarbojas viens uz otru. Piemēram, es nejauši pagrūžu blakussēdētāju, kurš no šī grūdiena tikpat nejauši nogāž no galda krūzīti, kas, savukārt, aplej citu cilvēku, kurš dusmīgs sāk kliegt, radot baiļu sajūtu istabā esošam bērnam, kurš no uztraukuma piečurā bikses, radot dusmas savai mātei, kura, nespēdama nomierināties, vakarā sakliedz uz savu vīru, atsakot tuvības brīdi, savukārt, vīrs no rīta dusmīgs aiziet uz darbu, sakliedz uz saviem kolēģiem, kuri, savukārt, neapmierināti atnāk mājās, utt. Ar šo piemēru es centos parādīt mūsu savstarpējo mijiedarbību.

Mums jāsaprot, ka ikvienā no mums ir dievišķais un ka mēs visi esam unikāli. Nav otra tieši tāda paša cilvēka pasaulē. Ja mēs sevī atzīsim dievišķo sākotni, tad arī mūsu fiziskais stāvoklis sāks mainīties.

Satja Sai Baba, kuru Indijā uzskata par Avatāru, ir teicis, ka atšķirība starp Viņu un citiem cilvēkiem ir tikai tā, ka Viņš saprot to, ka ir Dievs, bet citi cilvēki nesaprotot to, ka arī viņi ir Dievs. Dievs ir realitāte tam, kurš viņu saprot un jūt. Cilvēks, kurš ir aizvēries, apgalvojot, ka nav tādas Augstākās Varas vai Dieva, mēģina sevi pasargāt no nezināmā, viņam neizprotamā. Arī šis cilvēks saņem palīdzību no Dieva, kaut arī viņš nevēlas to atzīt.

Visa vienotības izzināšana ir bezgalīgs process. Tas nozīmē, ka neviens nekad to līdz galam neizzinās. Pat viszinošākajam ir daudz, ko mācīties. Ne velti slavenais filosofs Sokrats ir teicis: „Es zinu tikai to, ka nezinu neko”.

Arī mani ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas – jo vairāk es garīgi attīstos, jo vairāk es saprotu, ka es vēl tik maz zinu. Taču tas nav tik būtiski, ka pēc desmit gadiem es būšu gudrāka un man būs vairāk zināšanu, kurās ar jums dalīties. Šobrīd es nododu jums tās zināšanas, kuras esmu uzkrājusi līdz šim brīdim.

Cilvēki, kuri attīsta sevi garīgi, tic neredzamajai pasaulei, jo viņi to jūt un redz.

Arī es esmu redzējusi vīzijas, kuras sākumā mani ļoti izbrīnīja.

Patiess gadījums

Tas bija 2003.gada vasarā, kad Latvijā notika Dziesmu svētki. Biju mājās, kopā ar vīru pie televizora klausījos svētku koncertu, taču pēkšņi novērsos no ekrāna un sāku skatīties laukā pa savu viesistabas logu. Es dzīvoju Siguldā – ļoti skaistā vietā pie ezera, un pa viesistabas logu paveras jauka ainava – ezers un koki pretējā krastā. Pēkšņi es ievēroju, ka kokos iezīmējas viena veca vīrieša galva, pēc tam – otra veca vīrieša galva, pēc tam – trešā, utt., līdz es ieraudzīju lielu vecu vīriešu kori. Es vēl sevī nosmaidīju – nav neviena jauna vīrieša, visi tādi veci ar bārdām un gariem matiem. Es nevienu no viņiem nepazinu, bet man bija sajūta, ka tie ir kādi īpaši cilvēki. Es vēlējos pajautāt vīram, vai arī viņš redz šo veco vīriešu kori, bet, zinot viņa attieksmi pret neredzamo pasauli, tomēr viņam neko nejautāju, jo baidījos, ka viņš nodomās, ka sāku „jukt prātā”.

Pēc šā notikuma es sāku domāt – kas tas bija, ko es redzēju? Es sapratu, ka tā bija vīzija, bet nebija skaidrs, ko šī vīzija gribēja man pateikt. Devos uz grāmatnīcu un internetā meklēju informāciju, bet šīs aktivitātes man nepalīdzēja saprast, kādus vīriešus es redzēju. Pēc tam nomierinājos un centos aizmirst vīziju. Pēc 2 gadiem – augusta pēdējā nedēļā – mani pēkšņi pārņēma vēlme apgūt otro augstāko izglītību. Man paveicās, jo vēl bija uzņemšana psiholoģijā neklātienes nodaļā, kur es nekavējoties pieteicos.  Pirmā kursā psihologiem viens no mācību priekšmetiem ir filosofija. Es pirmo reizi mācījos filosofiju, jo padomju laikā inženier-ekonomistiem filosofiju nemācīja. Manās rokās nonāca Filosofijas mācību grāmata. Grāmatā es ieraudzīju filosofu fotogrāfijas un man šķita, ka daļu no viņiem es esmu redzējusi savā vīzijā. Man likās, ka es redzēju Sokratu, Platonu, Aristoteli u.c., bet es par to vairs nebiju absolūti pārliecināta, jo tomēr pēc vīzijas bija pagājuši divi gadi. Tobrīd šķita, ka esmu atradusi vīzijas izskaidrojumu – vīzija gribēja mani virzīt pa garīgās attīstības ceļu, un tāpēc es iestājos psihologos. Taču tikai 2008.gadā es uzzināju daudz vairāk par to, ko vīzija centās man pateikt. 2007.gadā es kopā ar partneriem nodibināju Sokrata tautskolu, kas savu darbību uzsāka Rīgā, taču mums bija sajūta, ka nepieciešams izveidot Sokrata tautskolai bāzes vietu ainaviski skaistā vidē, pie ūdens. Es Latvijā izbraukāju vairākas vietas, meklējot īsto, un man šķita, ka pat esmu to atradusi Cēsu rajonā, bet diemžēl man neizdevās pārdot daļu no sava īpašuma, lai iegādātos zemi Cēsu rajonā. Biju neizpratnē, kāpēc Augstākie Spēki nepalīdz man zemes pārdošanā, jo es taču tik nesavtīgi vēlējos naudu ieguldīt Sokrata tautskolas attīstībā. Sajūta man teica, ka kaut ko es daru nepareizi, tāpēc darījums nevarēja notikt. 2008.gada februārī es iepazinos ar Vilmas Lūles draudzeni un garīgā ceļa meklējumu līdzgaitnieci Sirje Uusbek, kas pie manis ieradās ciemos tā paša gada maijā. Sirje ir dziedniece ar īpašām spējām, un viņa man parādīja īsto vietu, kur būtu jābūvē Sokrata tautskolas bāzes vieta. Biju ļoti pārsteigta, jo norādītā vieta bija tur, kur es redzēju vīziju – veco vīriešu kori. Tā nu es tikai pēc pieciem gadiem biju pilnībā sapratusi redzētās vīzijas jēgu.

Šis ir tikai viens piemērs no manas dzīves, kas lika man vēlreiz pārliecināties par neredzamās pasaules eksistēšanu. Kas tad mums traucē saskatīt neredzamo – garīgo pasauli? Tie ir mūsu stresi, kas neļauj mūsu garam atbrīvoties.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka Dievs ir kaut kur augstāk – sēž uz mākoņa maliņas un ir pārāks par ļaudīm un visām citām dzīves izpausmēm. Tādā gadījumā cilvēks aizmirst, ka arī viņš ir viena maza daļiņa no Dieva. Šādi cilvēki mīl Dievu kā ideālu, bet Dieva radības nemīl. Tādā gadījumā dzīve kā vienība tiek varmācīgi pāršķelta divās daļās – garīgajā un fiziskajā. Turpmāk neizbēgami seko naids pret visu fizisko kā sliktā iemiesojumu. Tā veidojas reliģiozs priekšstats par dzīvi, kas piespiež mīlēt Dievu, bet cilvēku uzskatīt par mūžīgu grēcinieku.

Autore: Elvita Rudzāte