Mācības līkuma būtība 10.08.2024

Visas problēmas, ar kurām mēs sastopamies uz zemes, ir mūsu mācību stundas. Mums šīs mācību stundas ir nepieciešamas, lai mēs attīstītos Garā. Jo vairāk mācāmies dzīves laikā, jo lielākas tai izvirzītās prasības. Tas, kurš pareizi piepilda savu dzīves sūtību, ir augšupejošs Gars.

Mācību procesu veido sliktā pārvarēšana. Tas nozīmē –  ja mēs dzīvē sastopamies ar kādu problēmu, tad mums ir jāsaprot, kāpēc šī problēma mūs ir piemeklējusi. Atcerieties, ka nekas dzīvē nenotiek nejauši. Ja mēs ignorējam problēmu, tad tā pie mums atgriezīsies, bet nu jau tā būs paaugusies, kļuvusi lielāka. Ja mēs atkal ignorēsim problēmu, tad tā pie mums atgriezīsies vēl lielāka, iespējams –  jau slimības veidolā.

Ja cilvēks jaunībā sevi attīsta tikai fiziski un garīgo pasauli ignorē, tad viņu var piemeklēt smagas slimības. Tas ir izskaidrojums, kāpēc daudzi slaveni sportisti smagi slimo. Katram cilvēkam ir izvēle – iet mācību vai ciešanu ceļu. Mācās abos gadījumos, tikai ejot mācību ceļu, cilvēks vieglāk pārvar dzīves grūtības.

Mācības likums nosaka cilvēka iemiesošanās dzīves jēgu, t.i., cilvēks nāk iemiesojumā, lai attīstītos garā jeb paplašinātu savu apziņas līmeni. Attīstība notiek apgūstot teoriju un to pielietojot praksē, bet prakse ir grūtību pārvarēšana laicīgajā dzīvē. Cilvēks sastopas ar dažāda veida grūtībām. Daļa grūtības nāk viņa ceļā nevis tāpēc, ka viņš pagātnē būtu pieļāvis kļūdu un radījis sliktu karmu (šādu varbūtību nevar izslēgt, jo mēs neatceramies savas iepriekšējās dzīves), bet tāpēc, ka viņš šajā iemiesojumā vēlas apgūt noteiktas mācības. Piemēram, gars, kas iepriekšējos iemiesojumos ir bijis bagāts un dzīvojis saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, šajā dzīvē var izvēlēties nākt iemiesojumā nabadzīgā valstī, lai iegūtu jaunu pieredzi – kā ir dzīvot nabadzībā, ievērojot Dievišķos likumus. Ņemot vērā, ka šim garam ir ļoti labi uzkrājumi (dzīves gudrība) no iepriekšējām dzīvēm, tad viņš iemācās nabadzīgā valstī dzīvot harmonijā, palīdzot nabadzīgākajiem no nabagiem, vai palīdzot attīstīt nabadzīgo valsti, pats dzīvojot ļoti pieticīgu dzīves veidu. Pateicoties šā gara labajai karmai no iepriekšējām dzīvēm, viņam tiek dotas iespējas, kuras viņš var izmantot Vispārības Labumam.

Mācības likums nosaka, ka mācāmies mēs caur slikto, t.i., caur dzīves grūtībām un mācības mums tiek dotas pakāpeniski – no vieglākās uz grūtāko. Sākumā tās izpaužas kā sīkas problēmas vai sīki nepatīkami notikumi, bet ja cilvēks neko no šiem nenozīmīgiem notikumiem nemācās, tad problēmas pieņemas lielumā un svarā, sagādājot cilvēkam ciešanas. Ja cilvēks vienalga no ciešanām nemācās, tad problēma var sasniegt kritisko robežu, piemēram, cilvēks var saslimt ar neārstējamu slimību, pēc kuras iestājas cilvēka fiziskā ķermeņa nāve. Tomēr, ja cilvēks pēdējā brīdī tomēr cenšas izprast savas mācības, tad Dievs var apžēloties un cilvēks izveseļojas.

Viena mācība var izpausties dažādos veidos un bieži cilvēki neatpazīst vienu un to pašu mācību. Piemēram, cilvēkam ir strīds ar kolēģi, ka tas uzspiež cilvēkam savu viedokli. Tanī pat laikā šis cilvēks uzspiež savu viedokli savam bērnam, bet to nemana, jo uzskata, ka viņa viedoklis ir pareizais, bet ļoti dusmojas uz kolēģi, kurš tieši tāpat domā par savu viedokli. Tā kolēģis neapzināti spoguļo cilvēkam neapgūto mācību, kuru pienācis laiks izprast, jo tā vēlas cilvēka gars. Ja cilvēks neizdara secinājumus, tad mācība pie cilvēka jau nāk nopietnākā apmērā, piemēram, cilvēks saslimst ar plaušu slimību. Ja cilvēks slimošanas laikā izprot savu mācību, tad ārsti spēj cilvēkam palīdzēt, bet, ja cilvēks gaida, lai ārsti viņu izārstē, tad viņš no slimības (Skolotāja) neko nemācās un ārstiem neizdodas glābt cilvēka dzīvību.

Tātad Mācības likuma pamatjēga ir cilvēka apziņas līmeņa paplašināšanās. Cilvēks var mācīties gan caur ciešanām, gan apgūstot Lielo Skolotāju doto Mācību. Pastāv teiciens: “Tikai muļķi mācās caur ciešanām.”

Nevajag apvainoties uz šo teicienu, jo grūti ir nodzīvot dzīvi, ja neesi kādā dzīves situācijā rīkojies kā muļķis. Svarīgi ir nonākt pie izpratnes, ka mums ir jāapgūst Dievišķā zinātne, lai mēs spētu gūtās zināšanas praktizēt brīžos, kad tās ir nepieciešamas un pasargāt sevi no muļķību pieļaušanas. Tie, kas mērķtiecīgi apgūst Dievišķo zinātni, tiem Dievs dod iespēju straujāk virzīties garīgās izaugsmes ceļā uz priekšu, bet tas nenozīmē, ka viņu dzīve ir viegla. Ārēji tā var izskatīties kā ļoti smaga dzīve, bet iekšēji cilvēks pārvarot neskaitāmās grūtības, jūtas laimīgs, jo nekas nespēj dot lielāku laimes izjūtu, kā mācību izpratne, ko cilvēki bieži dēvē par atklāsmēm.

Kad skolnieks mācību ir apguvis, skolotājs atkāpjas. Laicīgā dzīvē tas nozīmē, ka problēma pazūd. Ja problēma neatkāpjas, tad tam var būt divi iemesli:

• Cilvēks nav izpratis savu mācību.
• Cilvēks atstrādā savu slikto karmu.

Mācības likums atgādina – dzīve nav un nedrīkst būt viegla, jo citādi cilvēkam nav vēlēšanās attīstīties, jo cilvēkiem patīk dzīvot komforta zonā. Tāpēc Dievs laiku pa laikam mūs izgrūž ārā no komforta zonas, lai mūsu attīstība turpinātos un mēs apgūtu arvien jaunas mācības.

Tikai tad, kad būsim apguvuši visas mācības, kuras var apgūt uz planētas Zeme, tikai tad mēs iziesim ārpus reinkarnācijas jeb atdzimšanas apļa un turpināsim evolūciju jau uz citām planētām vai citos Visumos. Attīstība ir bezgalīga, tāpēc var teikt, ka cilvēks patiešām ir mūžīgs.

Autore: Elvita Rudzāte