11 dzīves attīstības likumi 19.08.2024

Pirmais dzīves attīstības likums māca, ka viss esošais ir Dievs.

Dievs veido dažādas struktūras no niecīgām enerģijas daļiņām, kas nemitīgi mainās. Pārmaiņas ir nepieciešamas, jo jaunais nevar veidoties, ja vecais nav iznīcināts. Taču jaunais veidojas no tās pašas enerģijas, no kuras sastāvēja vecais. Nekas nerodas ne no kā, un nekas neaiziet nebūtībā. Mainās tikai pastāvēšanas ārējā forma.

Piemēram, iedomāsimies, kas būtu, ja cilvēka ķermenis dzīvotu mūžīgi? Uz zemes nebūtu vietas jauniem ķermeņiem, un attīstība uz zemes apstātos. Tāpēc cilvēka ķermenis ir laicīga parādība, jo jādod vieta jauniem ķermeņiem.

Līdzīgi ir darba vietās –  kāpēc katrā organizācijā pat ir nepieciešama līdz 8% darbinieku mainība? Tāpēc, ka organizācijai ir nepieciešamas jaunas idejas, un jaunie darbinieki noteikti atnesīs šīs idejas.

Patiess gadījums

Es biju aizbraukusi biznesa komandējumā uz BMW automašīnu ražotni Lielbritānijā. Man bija iespēja tikties ar vadītāju, apskatīt ražotni un iepazīties ar vadības sistēmu. Kad es runāju ar vadītāju, mani pārsteidza fakts, ka BMW nemaksā augstākās algas nozarē, jo tādējādi viņi veicina dabisko darbinieku mainību. Kad es jautāju –  kāpēc viņi ir ieinteresēti darbinieku rotācijā, tad saņēmu atbildi – darba apstākļi šeit ir lieliski, un visi pārējie labumi arī augstā līmenī, tāpēc, ja algas arī būtu visaugstākās nozarē, neviens darbinieks neietu projām. Mums ir svarīgi  „nomainīt asinis”. Ja mūsu kolektīvā neienāks jauni darbinieki, tad mēs nemainīsimies, bet biznesā nevar izdzīvot, ja nenotiek nepārtrauktas pārmaiņas.

Otrais dzīves attīstības likums māca, ka it visā ir ietverta dievišķā trīsvienība – Gars, Dvēsele un Ķermenis.

Mūsu dzīvi vada Gars, kas pasniedz mācību stundas Dvēselei. Gars un Dvēsele  veido mūsu pašreizējā attīstības līmeņa garīgo jeb neredzamo pusi. Mūsu ķermenis dodas pretī nākotnei, Gara gribas un Dvēseles spēka virzīts.

Mūsu ķermenis nepieder mums. Mēs neesam ķermeņa īpašnieki. Ķermenis ir mūsu draugs, kas pasaka mums priekšā, ko mēs dzīvē darām nepareizi. Kādā veidā ķermenis to dara? Ja ķermenis saslimst, vai sajūtat sāpes, tad tas nozīmē, ka ķermenis jums signalizē, ka kaut ko dzīvē jūs darāt vai domājat nepareizi.

Patiess gadījums

Kādam pusmūža vīrietim ļoti bieži sāp mugura krustu daļā. Pēc ķermeņa filosofijas pamatprincipiem, –  ja sāp muguras krustu daļa, tas nozīmē, ka vīrietim ir bailes no ekonomiskām problēmām. Vīrieša Gars bija izvēlējies piedzimt Latvijā Padomju Savienības laikā, kad vairums cilvēku dzīvoja ne pārāk pārticīgi. Lai vīrietis varētu apgūt materiālisma mācību stundu, vīrieša Gars bija izvēlējies nabadzīgus vecākus, kuri dzīvoja laukos. Savukārt,  vīrieša Dvēsele izvēlējās instrumentu – labu izglītību un labi apmaksātu darbu, kuru vīrietis apzinīgi pildīja nevis tāpēc, ka viņš mīlēja darbu, bet gan tāpēc, ka par to labi maksāja. Taču deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atdalījās no Padomju Savienības, vīrietis zaudēja labi apmaksāto darbu. Tādējādi vīrieša Dvēsele izvēlējās veidu, kā pārmācīt vīrieša alkatību pēc naudas. Vīrieti pārņēma bailes par ekonomisko situāciju, par to, kā nodrošināt ģimeni ar naudu. Tieši šajā laikā vīrietim sāka sāpēt mugura krustu daļā. Tātad, Ķermenis signalizēja savam draugam, lai tas nebaidītos no materiāla rakstura problēmām, jo naudas pelnīšana nav galvenais dzīvē. Attopies, nauda nav pats svarīgākais!

Šis gadījums atspoguļo, kā Gars izvēlējās mācību stundu (materiālisma mācību) un vietu, kur piedzimt (Padomju Savienības Latvijas Republiku), kā arī nabadzīgus vecākus. Lai Gars varētu apgūt materiālisma mācību stundu, Dvēsele izvēlējās instrumentu – vispirms iekārdināt ar naudu (labi apmaksāts darbs) un pēc tam to atņemt (darba zaudēšana). Ņemot vērā to, ka vīrietis nesaprata materiālisma mācību stundu, to, ka nepieciešams strādāt ar mīlestību,  nevis naudas dēļ, vīrieša Ķermenis sāka par to signalizēt ar sāpēm muguras krustu daļā.

Trešais dzīves attīstības likums māca, ka cilvēks ir vienīgā domājošā būtne uz Zemes.

Cilvēks ir dabas radības kronis, likumsakarīgs attīstības turpinājums, tāpēc viņu dēvē par Dieva dēlu, ko Dievs radījis pēc savas līdzības. Šī simboliskā doma nozīmē Dieva vēlēšanos palīdzēt cilvēkam viņa nemitīgajā, pastāvīgajā sevis pilnīgošanā.

Dievs cilvēku dabā ir radījis kā visattīstītāko būtni no visām dzīvajām būtnēm. Tas nebūt nenozīmē, ka Dievs tāpēc ir līdzīgs cilvēkam. Cilvēka acīs Dievs līdzinās cilvēkam, kaķa acīs Dievs ir līdzīgs kaķim, priedes acīs Dievs ir līdzīgs priedei, utt. Būtiskākais ir apzināties, ka cilvēkam Dievs ir devis visvairāk – spēju domāt, analizēt un pilnveidoties. Varbūt no savas dzīves pieredzes jums šķiet, ka arī dzīvnieki spēj domāt, jo viņi ir tik gudri, –  piemēram, suns prot aizsargāt māju, saprot pavēles, jūt saimnieka Dvēseles stāvokli, utt. Dzīvnieks to visu dara instinktu līmenī, balstoties uz savām sajūtām. Dzīvnieks nav sevī izskaudis spēju paļauties uz  savu instinktu, un tieši tāpēc dažkārt dzīvnieki rīkojas daudz gudrāk nekā cilvēks, jo vairums cilvēku šo spēju –  uzticēties savai sirds balsij un instinktam –  ir iznīcinājuši.

Tā kā Dievs cilvēkam ir devis domāšanas spējas, tad cilvēkam tās ir jāattīsta. Ja cilvēks attīsta domāšanu tikai savtīgos nolūkos, lai baudītu labāku dzīvi, tad Dievs sagādā cilvēkam smagus pārbaudījumus, tādējādi liekot cilvēkam sākt domāt un garīgi attīstīt sevi.

Ceturtais dzīves attīstības likums māca, ka Daba, kas arī ir Dievs, nepazīst varmācību.

Šis likums nosaka to, ka ikvienam ir izvēles iespējas. Dievs varmācīgi nepavēl –  tu iesi tikai par šo ceļu. Cilvēkam vienmēr ir izvēle, viņš var izvēlēties grūtāku vai vieglāku ceļu, lai nonāktu tur, kur viņam ir jānonāk, tas ir, lai apgūtu tās mācību stundas, kas viņam ir jāapgūst. Tie cilvēki, kas ir ticīgi, izvēlas vieglāku ceļu. Taču nepārprotiet mani, es nerunāju par reliģisko ticību. Dogmatisms, tajā skaitā, arī reliģisks dogmatisms bremzē cilvēces attīstības ceļu.

Kas grib iet uz priekšu, tam jāatbrīvojas no jebkura dogmatisma, no iesīkstējušiem uzskatiem.

Piektais dzīves attīstības likums māca, ka viedoklis ir pieņēmums, kuram cilvēks grib ticēt.

Dzīves patiesība ir tā, ka visam ir divas puses. Nemēdz būt sliktā bez labā, tāpat kā nemēdz būt labā bez sliktā. Kas redz tikai vienu robežu, tas kļūdās un cieš. Kamēr cilvēks neiemācās redzēt veselumu, viņam nepieciešama nelaime, lai novērtētu laimi; viņam nepieciešams sliktais, lai novērtētu labo.

Patiess gadījums

Pie manis vērsās pēc palīdzības vīrietis, kura draudzenei bija audzējs. Diemžēl es nepaguvu ar sievieti satikties, jo sieviete nomira, un diez vai es būtu spējusi viņai palīdzēt, jo situācija bija pārāk ielaista. Taču vīrietis pēc draudzenes nāves bija tik satrieks, ka ieradās pie manis, lai saprastu, kāpēc  tā  notika. Kad aprunājos ar vīrieti, sapratu, ka šis nelaimes gadījums vīrietim bija nepieciešams, lai vīrietis iemācītos mīlēt. Vīrietim bija brīvi uzskati, viņš nevēlējās nopietnas saistības, tāpēc vienlaicīgi tikās ar vairākām sievietēm. Šī sieviete vīrietim bija īpašā statusā, jo viņam patika ar viņu aprunāties. Tikai pie savas draudzenes nāves gultas viņš saprata, ka mīl viņu, un pēdējā brīdī centās darīt visu, lai glābtu viņas dzīvību, bet bija jau par vēlu.

Šis gadījums parāda to, ka vīrietim bija nepieciešams tik smags pārbaudījums, lai mainītu savu viedokli par mīlestību un seksu un sāktu garīgi attīstīties.

Sestais dzīves attīstības likums māca, ka viss sākas ar domu.

Labai domai seko labas sekas, sliktai domai – sliktas sekas. Ja sliktās sekas cilvēks neizlabo, rodas karmisks parāds un tā izpirkšana. Ja cilvēks rīkojas muļķīgi, parāda izpirkšana iespējama vienīgi caur ciešanām.

Patiess gadījums

Pusmūža sieviete strādāja par vadītāju ārvalstu firmas pārstāvniecībā Latvijā. Viņa no darba devējiem saņēma konkrētus mērķus, kas firmai bija jāsasniedz. Kādā veidā sasniegt mērķus –  tas darba devējus neinteresēja. Sieviete strādāja vairāk nekā astoņas  stundas dienā un centās godīgi pildīt savus pienākumus, taču viņas darbavietā strādāja arī iepriekšējā firmas vadītāja, kura centās iedzīvoties uz firmas rēķina. Sieviete neko neteica šai darbiniecei publiski, taču iekšēji bija ļoti dusmīga uz viņu. Tā kā ekonomiskā situācija valstī pasliktinājās, tad arī firmai, kurā strādāja sieviete, vairs negāja tik labi kā iepriekš, un šī iemesla dēļ viņai sākās strīdi  ar kolēģiem un darba devējiem. Sieviete to ļoti pārdzīvoja iekšēji, bet ārēji neko neizrādīja. Rezultātā sieviete saslima ar vēzi zarnu traktā un nomira.

Šis gadījums māca, ka sievietes problēma sākās ar sliktajām domām par saviem kolēģiem, un tam visam sekas bija problēmas darbā un smagā slimība. Ja sieviete būtu sapratusi problēmu cēloni un piedevusi saviem kolēģiem, tad viņa no ļaundabīgā audzēja būtu izveseļojusies. Diemžēl sieviete aizgāja no dzīves, nesapratusi šo mācību stundu, līdz ar to paņemot sev līdzi uz nākamo dzīvi karmisku parādu.

Septītais dzīves attīstības likums norāda, ka cilvēka dzīve ir mācīšanās.

Cilvēks mācās pārveidot slikto par labo tik ilgi, kamēr to kārtīgi apgūst, pat ja mācības jāturpina nākamajās dzīvēs. Kurš kaut reizi ir uzvedies muļķīgi un piesaistījis sev ciešanas, bet vēlāk visu pārdomājis un sapratis, tas vairs neatkārtos pieļauto kļūdu.

Patiess gadījums

Pusmūža vīrietis strādāja komercsabiedrībā par struktūrvienības vadītāju. Viņš cilvēkus iedalīja divās kategorijās – gudrie un muļķi. Tieši tāpēc viņam darbā bija problēmas ar saviem padotajiem, jo pret, viņaprāt, muļķiem viņš izturējās brīžiem pat agresīvi,  tāpēc darba vietā veidojās konfliktsituācijas. Vīrieša tiešā vadītāja redzēja, ka vīrietis ir vainīgs konfliktsituācijās, un mēģināja iejaukties,  aizstāvot darbinieku, kuru vīrietis uzskatīja par muļķi. Vīrieti nu vairs neapmierināja radusies situācija,  viņš nolēma veidot savu komercsabiedrību kopā ar partneriem, taču arī tur viņam  izveidojās konfliktsituācija, kā rezultātā viņš bija spiests likvidēt šo firmu.

Šis gadījums mums māca, ka vīrieša mācību stunda ir izprast Polaritātes likumu, tas ir, ka veselumā ir abas pretējās puses. Ja vīrietis būtu savos darbiniekos un partneros saskatījis arī pozitīvo pusi, tad viņa darba pieredze nebūtu tik sāpīga. 

Astotais dzīves attīstības likums parāda, ka var mācīties no savām kļūdām, bet gudrāk ir mācīties no citu kļūdām.

Dzīves likums skan šādi –  tāds tādu piesaista. Viss, ko redzat citos, ir atspulgs tam, kāds esat pats. Kam pietiek drosmes pamanīt savas kļūdas, tas šīs kļūdas arī izlabos.

Patiess gadījums

Divas draudzenes bija laimīgi apprecējušās ar turīgiem vīriem. Viņām nebija materiāla rakstura problēmu. Vienai no draudzenēm ģimenē sākās nesaskaņas ar vīru, jo vīrs pārāk daudz laika pavadīja darbā, tāpēc otra centās savu draudzeni atbalstīt un ieteica viņai dažādus padomus, kā pārmācīt vīru, lai viņš spētu savu sievu novērtēt. Tieši šo nesaskaņu brīdī vīrietis iepazinās ar citu sievieti, un, ņemot vērā to, ka sieva vīru ignorēja, nerunājot ar to un satiekoties ar citiem vīriešiem, vīrietis uzsāka nopietnas attiecības ar jauno draudzeni un pieprasīja šķiršanos. Sieva negribēja šķirties, jo materiālais nodrošinājums viņai bija ļoti  svarīgs, bet vīrietis tomēr panāca savu.

Otra draudzene bija pārsteigta par negaidīto pavērsienu, jo nedomāja, ka problēma aizies tik tālu. Tajā pašā laikā arī viņas ģimenē parādījās pirmās nesaskaņas, un viņa saskatīja līdzību ar savas draudzenes ģimenes notikumiem. Viņa bija gudrāka, jo apzinājās arī savu vainu notiekošajā,  un darīja visu, lai glābtu ģimeni. Viņai tas izdevās, kaut arī bija jāpamet darbs.

Šis gadījums uzskatāmi parāda, ka nepieciešams mācīties arī no citu kļūdām, lai nepiedzīvotu līdzīgas problēmas.

Devītais dzīves attīstības likums māca, ka viss, ko cilvēks paveic, pieder mūžībai, pat ja padarītajam nav tūlītēju redzamu seku.

Rīcībai vienmēr ir sekas. Mums neredzamajā kosmiskajā atmiņā saglabājas arī mūsu neredzamās, slēptās domas, mācību stundas, kuras ikviens no mums ir vai nav apguvis.

Kosmiskā atmiņa mūs neiedala labajos vai sliktajos. Tā zina, ka kļūda ir skolotājs, bet cilvēks – skolnieks. Kurš izlabo savas kļūdas, t.i., izpērk slikto, tas no kosmiskās atmiņas izdzēš tur atstāto nospiedumu.

Patiess gadījums

Man ir laimējies –  es dzīvoju ļoti skaistā vietā. Kad pie manis ciemos atbrauca igauņu dziedniece Sirje Uusbek, tad viņas pirmais izsauciens bija: „Elvita, ko tu labu esi izdarījusi iepriekšējā dzīvē, ka tev ļauj dzīvot tik skaistā vietā?” Es sāku viņu izprašņāt, un viņa atgādināja man šo dzīves likumu, ka, ja tu dzīvē piedzīvo kaut ko labu, kam grūti atrast izskaidrojumu, tad tas ir jau iepriekšējās dzīvēs uzkrāto nopelnu sekas.

Atcerieties, ka visi labie un sliktie darbi paliek kosmiskajā atmiņā, un nevajag brīnīties, ja kādam dzīvē veicas vai neveicas.

Desmitais dzīves attīstības likums māca, ka mēs ar neredzamām enerģētiskām saiknēm esam saistīti ar visu, ko esam darījuši.

Šīs saiknes var saraut vienīgi patiesa piedošana no visas sirds, ko dēvē par nožēlu. Piedošana un lūgums piedot iedarbojas tikai tad, ja cilvēks apzinās savas kļūdas.

Patiess gadījums

Kad manam otrajam dēlam bija trīs gadi, viņš saslima. Viņam bija 39 grādu temperatūra, bet ārēji citas vainas nebija redzamas. Bērns ielīda man klēpī un aizmiga, pirms es biju paguvusi iedot viņam zāles. Tā kā es jau biju sākusi apgūt Piedošanas mācību, tad sāku domāt, kāpēc mans dēls ir saslimis. Es sapratu, ko esmu darījusi nepareizi,  un sāku dēlam domās lūgt piedošanu. Es to darīju no sirds. Es jutu, ka dēls, guļot manās rokās, nosvīst. Kad pēc divām stundām viņš pamodās,  es vēlreiz izmērīju temperatūru –  tā bija tikai 37,4 grādi. Es sapratu , ka zāles varu nedot,  jo biju tikusi galā ar problēmu, pielietojot piedošanas brīnumu. Vēl pēc divām stundām temperatūra dēlam jau bija normāla.

Šis gadījums apliecina, ka mēs savstarpēji esam saistīti ar neredzamām enerģētiskām saitēm, īpaši vecāki un bērni, un ka mēs spējam palīdzēt arī otram cilvēkam.

Prasme piedot ir sirdsgudrība, ar kuru cilvēks atbrīvo pats sevi. Piedodot es atveru sevi labajam, ticu labā esamībai un ļauju sevi sargājošiem gariem man palīdzēt. Ja es esmu piedevis vai lūdzis piedošanu no sirds, tad es iegūstu Dvēseles mieru jeb līdzsvarotību, kad labais un sliktais kļūst saprotams.

Vienpadsmitais dzīves attīstības likums māca, ka ārpus Dieva nekas nepastāv.

Nav ļaunuma spēka paša par sevi. Ja mīlestības enerģija atrodas kustībā, tad tās būtība ir MĪLESTĪBA jeb Dievs, bet, ja tā apstājas, tā kļūst par DUSMĀM tikai tāpēc vien, ka pārtrūkusi tās plūsma. Mīlestības plūsmu bremzē BAILES.

Pasaulē nav ne velna, ne ļaunuma. Mēs paši sev sirdī radām elli, lai gan tur vajadzētu mājot mīlestībai.

Patiess gadījums

Pusmūža sieviete, kura jau ir vienreiz šķīrusies, iepazinās ar citu pusmūža vīrieti un uzsāka kopdzīvi. Sieviete apjauta savu pievilcību, jo vairāki vīrieši izrādīja viņai uzmanību, un viņa slepus sāka tikties ar citiem vīriešiem. Viņa to neuzskatīja par grēku, jo tas taču bija tikai sekss. Vīrietis to uzzināja un pameta sievieti. Tikai tad sieviete saprata, ka ir pazaudējusi īstu mīlestību. Sieviete to ļoti pārdzīvoja un apsvēra pat pašnāvības iespēju.

Šis gadījums māca, ka cilvēks pats sev rada elli zemes virsū;  un visas smagās ciešanas, ko mēs piedzīvojam, ir mūsu pašu radītas šajā vai iepriekšējās dzīvēs.

Būtiskākais ir atcerēties, ka dzīves attīstības likumus mums ir devis Dievs, un tos nepieciešams ievērot. Attīstības gaita māca meklēt cēloņus un sekas sevī pašā. Dievs neuzliek visiem vienādus pārbaudījumus. Vienam tie ir smagāki, citam- vieglāki. Dievišķais likums māca –  katram pēc nepieciešamības, no katra pēc spējām. Tas nozīmē, ka ikviens saņem tik lielas ciešanas, cik ir spējīgs izturēt.

Autore: Elvita Rudzāte