Šiva – labais Kungs 12.01.2016
Šiva ir viens no Indijas visvairāk pazīstamajiem dieviem. Kopā ar Brahmu un Višnu viņš ir daļa no hinduistu Trijotnes – Trimurti. Brahmu, Višnu un Šivu uzskata par Vienotās Augstākās Būtnes trim izpausmēm. Viņi ir “trīs vienā”, un atbilst trijiem rietumu Trīsvienībā: Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Brahma personificē Dieva radītāja aspektu, Višnu – sargātāja un aizstāvja, bet Šiva – ārdītāja un iznīcinātāja aspektu.
Šiva iemieso visus šos aspektus tiem indiešiem, kas viņu izvēlas par savu augstāko dievību. Šivas piekritēji godā viņu kā augstāko Realitāti, absolūto Dieva sākotni. Viņi saskata viņā visu guru Guru, pasaulīgās burzmas, gara tumsonības, ļaunuma un ļaundaru, slimību un naida sagrāvēju. Viņš apvelta ar gudrību un ilgu mūžu, iemieso pašuzupurēšanos un līdzcietību.
Vārds Šiva cēlies no sanskrita vārda, kas nozīmē labais, krietnais vai draudzīgais. Šivas aspektu daudzveidība pārstāvēta viņa daudzajos vārdos. Indiešu svētajā tekstā “Šiva Purāna” ir minēti 1008 Šivas vārdi. Viens no tiem – Šambhu, kas nozīmē “augstsirdīgs” vai “tas, kas nes laimi”. Cits vārds – Šankara nozīmē “prieka devējs” vai “svētīgs”. Kā Mahadēva viņš ir “lielais Dievs”. Išvara (Valdonis) – Šivas vārds, kas nozīmē to, ka Viņam pieder visa Dievišķajam piemītošā slava.
Pašupati – vēl viens vārds, kas nozīmē “lopu valdnieks”. Kā lopu Valdnieks Šiva ir dvēseļu gans. Šivu attēlo jājam uz balta vērša, kura vārds ir Nandi – priecīgais. Saskaņā ar indiešu tradīciju, Nandi bija cilvēks, viens no Šivas piekritējiem, kas pieņēmis vērša formu, jo cilvēka ķermenis nebija pietiekami stiprs reliģiskās ekstāzes ietilpināšanai, kas radās Šivas klātbūtnē.
Vērsis Nandi ir attēlots lielākajā daļā Šivas tempļu. Parasti viņš sēž un lūkojas uz Šivu. Nandi simbolizē cilvēka dvēseli, kas tiecas uz Dievu. Viņš arī attēlo dvēseli, kas iegrimusi dziļā Šivas kā absolūtās Realitātes apcerē. Šiva palīdz mums atklāt mūsu absolūto Realitāti.
Kailaša kalns ir Šivas tronis, kā arī viņa paradīzes valsts atrašanās vieta. Šis diženais kalns ir visaugstākā virsotne Kailaša kalnu grēdā Tibetas Himalajos. Indieši godina Kailašu kā vissvētāko kalnu pasaulē un iet uz turieni svētceļojumos.
Šiva ir kontrastu pilns. Viņš simbolizē gan apceri, gan darbību. Viņu bieži attēlo kā nabadzīgu jogu, kas iegrimis dziļā meditācijā.
Leģendas vēsta, ka Šiva staigā pa zemi ar kausu žēlastības dāvanām. Viņš māca, ka atteikšanās no piesaistēm, vienaldzīgums pret panākumiem un neveiksmēm – tie visi ir ceļi pie Viņa.
Šiva pazīstams arī kā Mritjundžaja – Tas, kas uzvar nāvi. Viņš ir arī Kamari, vēlmju Iznīcinātājs. Šie divi vārdi parāda, ka tas, kas izskauž vēlmes, var uzvarēt nāvi, jo vēlmes rada darbības, darbības rada sekas, sekas rada atkarību un nebrīvi, kuras rezultāts ir jauna piedzimšana, kas noved pie nāves.
Kā Maha jogs vai lielais jogs Šiva ir visu jogu ķēniņš, askētisma gara augstākais iemiesojums. Šiva personificē arī dinamisko Visumu. Indiešu svētajā tekstā “Kūrma Purāna” Šiva saka: “Es – radītājs, dievs augstākajā svētlaimē. Es – mūžīgi dejojošs jogs.”
Saskaņā ar indiešu ticējumiem Šiva dejo daudzas dažādas dejas. Vienu no tām sauc par Tandavu. Tā ir radīšanas un sagraušanas deja. Dejodams Šiva ierosina Visumu izpausties, uztur to, bet pēc tam laikmeta beigās, arī dejodams, izved to no izpausmes. Šiva ir Anandas (augstākās svētlaimes) iemiesojums, no šejienes radusies deja Tandava, kuru Viņš izbauda, par skatuvi izmantodams visu Kosmosu.
Visvairāk pazīstamais Šivas attēlojums ir Nataradža, dejotāju Ķēniņa vai Deju Kunga tēls. Nataradža dejo zelta pilī Visuma centrā. Šī zelta pils personificē cilvēka sirdi. Vienā no indiešu himnām, kas apdzied Šivas deju, ir teikts, ka “dejodams viņš parādās šķīstajā sirds lotosā”.
Attiecībām starp Šivu un viņa piekritējiem ir ļoti personisks raksturs. Lai arī viņš dzīvo uz Kailaša kalna, viņa iemīļotā mītnes vieta ir uzticīgo sirdis.
Saskaņā ar indiešu tradīciju tad, kad dievi nolēma ļaut Gangas upei nonākt no Debesīm, Šiva uzņēma visas milzīgās krītošā ūdens masas triecienu uz savas galvas, lai šī gigantiskā straume nepāršķeltu Zemi. Šivas sajauktajos matos lejup krītošais ūdenskritums zaudēja spēku. Tas sadalījās septiņās svētās upēs, un ūdeņi mierīgi nonāca uz zemes.
Indiešiem Ganga ir veldzējošā garīgās gudrības upe. Saskaņā ar indiešu tradīciju tad, kad dievi nolēma ļaut Gangas upei nonākt no Debesīm, Šiva, būdams gaismas virpuļa – ap viņu mutuļojošās enerģijas centrā, patiesībā bija līdzsvarojošais faktors starp debesīm un zemi lejup krītošajai upei, kas bija gaismas upe, bet kļuva par zemes upi. Tāpēc indieši uzskata Gangas upes ūdeni par svētu, visu attīrošu burvju ūdeni. Gudrības Valdoņi māca, ka septiņas svētās upes personificē arī septiņus Svētā Gara starus, kas rodas no baltās gaismas.
Šivas loma atbilst Svētā Gara lomai rietumu Trīsvienībā.
Senajā tekstā ir teikts: “Izprotiet tēla nozīmi, ko pieņēma Šiva, lai cilvēki godātu Viņu. Viņam kaklā ir nāvējoša inde halahala, kas spēj vienā mirklī iznīcināt visu dzīvo. Viņam uz galvas ir svētā upe Ganga, kuras ūdeņi spēj izdziedināt visas slimības visur (Gangas straume simbolizē nemirstības nektāru). Uz Viņa pieres – ugunīgā acs (gudrības acs). Uz Viņa galvas ir vēsais un nomierinošais Mēness (pusmēness nozīmē, ka Viņš pilnībā kontrolē Savu prātu). Ap rokām, ap potītēm, uz pleciem un ap kaklu Viņš nēsā nāvējošas kobras, kuras barojas ar dzīvinošo gaisu (prānu).” Parastie cilvēki nobīstas, tikai ieraugot čūsku, bet Šiva ar tām izrotā Savu ķermeni. Tas nozīmē, ka Kungs Šiva ir pilnīgi bezbailīgs un nemirstīgs. Čūskas parasti dzīvo simtiem gadu. Čūskas, kas apvij Šivas ķermeni, parāda mums, ka Viņš ir mūžīgs.
Šiva ir lielas pacietības un izturības paraugs. Viņš notur kaklā indi, ko saskaņā ar leģendu viņš izdzēris, lai inde nesaindētu visu dzīvo uz zemes. Bet uz galvas Viņš nes svētīto Mēnesi, ko visi sagaida ar prieku. Cilvēkam no tā ir jāmācās, ka nevajag uz citiem izgāzt savas sliktās īpašības un tieksmes, bet visu derīgo un labo, kas viņam ir, vajag izmantot citu labā.
Šivam uz pieres ir trīs bhasmas vai vibhuti joslas[2]. Šī bezvārdu atgādinājuma jēga ir tāda, ka cilvēkam vajag izskaust trīs nepilnības: anavu (egoismu), karmu (darbība cerībā uz rezultātu) un maiju (ilūziju), kā arī trīs vāsanas (smalkās vēlēšanās):
– pasaulīgās (“loka vāsanas”) – vēlme pēc draugiem, ģimenes, varas, bagātības, slavas, pagodinājumiem, cieņas,
– svēto rakstu (“šastra vāsanas”) – garīga augstprātība, nepārdomāta zināšanu uzkrāšana, prātošana,
– miesīgās (“veha vāsanas”) – vēlme pēc skaista auguma, veselības, skaistas sejas, vēlme pagarināt savu mūžu, lietojot garšvielas un zāles.
Uzveicot šīs nepilnības, var tuvoties Kungam Šivam ar tīru sirdi.
Šivu simboliski attēlo arī lingama formā – simbola, kas vairumā gadījumu ir vertikāli novietots cilindrs ar noapaļotu vai puslodes formas augšējo daļu. Vārds lingam ir cēlies no sanskrita saknes li, kas nozīmē saplūšana, izšķīdināšana. Tā ir forma, kurā izšķīst visas pārējās formas. Šiva ir Dievs, kas svēta visas būtnes ar visvairāk kāroto dāvanu – saplūsmi ar Absolūtu.
Šiva ir visa tā sargātājs, kas vajadzīgs uzplaukumam. Viņš apbalvo ar gudrības bagātību. Šiva ir katrā domā, vārdā, darbībā, jo enerģija, spēks un saprāts, kas ir aiz tiem, – tas viss ir Viņš. Dievs, kas izpaužas kā laiks, telpa un cēlonība, ir mūsos.
Izsaucienu Šivoham (Es – Šiva) lietoja tās dvēseles, kas izzinājušas patiesību apgaismības uzliesmojumā pēc ilgiem prāta attīrīšanas gadiem ar pašaizliedzību un askētisku dzīvesveidu. Šivoham nozīmē “es esmu dievišķīgs”.
Šivas piekritēji uzskata, ka Kunga Šivas Vārda slavināšana jelkādā veidā, pareizi vai nepareizi, apzināti vai neapzināti, katrā ziņā dos vēlamo rezultātu. Kunga Šivas vārda diženumu nevar izzināt ar intelektuālu spriešanu. To var sajust vai izzināt ar uzticību, ticību, pastāvīgu Vārda atkārtošanu un viņa himnu dziedāšanu.
Pazīstamais indiešu 20. gs. skolotājs Šrī Svami Šivananda (1887 – 1963) savā slavenajā darbā “Kungs Šiva un Viņa godināšana” raksta par Šivas vārdu un viņam veltītu himnu nemitīgas atkārtošanas iedarbīgumu:
“Pastāvīga Šivas stotru[3] un Kunga Šivas Vārdu atkārtošana attīra prātu. Šivam veltītu himnu atkārtošana nostiprina labās samskāras (neapzinātos iespaidus). “Par ko cilvēks domā, par to viņš kļūst” – šis ir psiholoģijas likums. Cilvēka, kas stiprina sevi ar labu, cildenu domāšanu, prātā parādās nosliece uz labām domām. Labās domas kausē un pārveido viņa raksturu. Kad himnu Kungam dziedāšanas laikā prāts ir koncentrēts uz Viņa tēlu, mentālā substance patiešām iegūst Kunga tēla formu. Iespaidi no cilvēka pārdomu objekta paliek viņa prātā. To sauc par samskāru. Kad darbība tiek atkārtota visai bieži, atkārtošana nostiprina samskāras, un tas veicina ieraduma rašanos. Tas, kas ar domām nostiprinās Dievībā, ar savas domāšanas palīdzību pats pārvēršas par Dievību. Viņa bhāva (tiekšanās) attīrās un kļūst svētīta. Tas, kas dzied himnas Kungam Šivam, ir saskaņā ar Kungu. Personiskais prāts izšķīst kosmiskajā apziņā. Tas, kas dzied himnas, kļūst vienots ar Kungu Šivu.
Ugunij piemīt dabiska īpašība sadedzināt degt spējīgas lietas; tāpat Kunga Šivas Vārdam piemīt spēja ar spēku sadedzināt grēkus, samskāras un vāsanas un apveltīt ar mūžīgu svētlaimi un bezgalīgu mieru tos, kas atkārto Kunga Vārdu.”
Literatūra:
1. Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет. Владыки и их обители. – М: М-Аква, 2006. – 592 с.
2. Шри Свами Шивананда. Господь Шива и Его почитание. / Библиотека ведической литературы. – Пенза: Золотое Сечение, 1999 г. – 384 с.
[1] Šis apraksts ir no grāmatas “ШИВА. Владыки Мудрости” Т.Н.Микушина. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2014. – 208 с.
[2] Bhasma un vibhuti ir svētie pelni, ko izmanto hinduistu rituālos. (wikipedia)
[3] Stotra ir senindiešu himna, slavinājums. (wikipedia)
Tulkojusi Lauma Ērgle