Cik cilvēkiem Latvijas teritorijā būtu jādzīvo? 18.09.2024
Kristīne jautā: Izlasīju Laimdotas un Jūsu rakstu “Kāpēc mūsu mīļajā Latvijā ir slikta ekonomiskā situācija?” un man radās daži jautājumi un komentāri par demogrāfisko situāciju Latvijā, Eiropā, Krievijā, uz planētas “Zeme”. Man pašai ir 2 meitas un 41 gads. Pēc meitu piedzimšanas domāju, ka vairāk kā 2 bērni man nebūs, jo ikdienas rūpes un prasības vairāk pret sevi meitu audzināšanā bija ļoti augstas, grūti izpildāmas.
Trakākais, ka es pati to tā nodefinēju, uzliku tās augstās prasības. Bērnu tētis palīdzēja man saprast, ka ārējais izskats nav tas svarīgākais bērnu audzināšanā. Nu ir pagājusi vairāk kā desmitgade un saprotu, ka tomēr gribu vēl vienu bērniņu. Bet īsti nesaprotu: tā ir vēlme vai vajadzība? Nav obligāti, bet būtu forši, ja būtu trešais bērniņš.
Tāpēc jautājums Jums un Laimdotai. Cik Jums ir bērnu/ mazbērnu? Kā sieviete var sajust, vai viņa vēlas/nevēlas vēl kādu bērnu? Kā noteikt, kad ir pietiekami? Kāda ir tā sajūta?
Teorētiski jau, ja ir laba veselība, var dzemdēt bezgalīgi daudz bērnu.
Ja par Latviju, tad, kā noteikt, cik Latvijas teritorijā būtu optimālais cilvēku skaits, lai apkārt būtu skaista/nedegradēta vide? Kā izveidot plānu, lai to īstenotu? Cik ilgā laikā? Zinātne saka, ka dzemdēt pēc 40 gadiem ir riskanti, bet apkārt redzu daudz piemēru, kad tomēr sievietēm tādā vecumā bērni dzimst un ir veseli. Vai tas ir normāli/ dabiski dzemdēt pēc 40? To taču arī nosaka Dievs, ja jau reiz fiziski tāda iespēja ir paredzēta.
Manuprāt, ekonomiskā un demogrāfiskā situācija Latvijā ir tāda, kāda tā ir, jo bērnu audzināšana sociālās apdrošināšanas sistēmas izpratnē netiek uzskatīta par darbu.
Vai, piemēram, sievieti, kas rūpējas par 3 saviem bērniem un dzīvo laukos var uzskatīt par bezdarbnieci? Viņa taču paralēli rūpēm par bērniem stāda puķes, sīpolus, tomātus, kārto, organizē, nereti arī būvē, skrūvē…
Un ir bezdarbniece. Nu tad, ja piesakās uz Nodarbinātības valsts aģentūras kursiem šādu cilvēku sauc par bezdarbnieku. Ja nepiesakās kursiem, tad viņa sociālās apdrošināšanas sistēmas izpratnē ir neredzama. Viņa nevar kļūt par pensionāri, jo viņai nav darba stāža tādā izpratnē, kā to uzskaita Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Var jau, protams, teikt, ka pati sieviete vainīga, naiva un muļķe, ka pati nav pratusi parūpēties par savu formālo darba stāžu kā pašnodarbinātā vai uz darba līguma pamata. Tai pat laikā, ir daudz cilvēku, kuri nomirst, nesasniedzot pensijas vecumu. Un ir tādi, kuri dzīvo 100 un vairāk gadus bez pensijas.
Elvita Rudzāte atbild: Piekrītu Kristīnei, ka bērnu audzināšana ir grūts darbs un tāpēc sievietei, kas audzina bērnus, bērnu audzināšanas laiks arī būtu jāiekļauj darba stāžā, nosakot nosacījumus (neesmu interesējusies kāda ir pašreizējā kārtība).
Esmu izaudzinājusi divus dēlus un pie lēmuma, ka pietiek nonācām kopā ar vīru. Arī mēs domājām par trešo bērnu, bet tomēr izlēmām, ka pietiks ar diviem bērniem, jo domājām, ka ar rūpēm par trīs bērniem netiksim pietiekami labi galā, jo es biju ļoti aktīva sociālajā dzīvē un man bija maz laika ģimenes rūpēm.
Mūsdienās sievietes organisms saglabājas jaunavīgs daudz ilgāk nekā agrāk. Tāpēc dzemdēt bērnus vecumā pēc 40 mūsdienās ir ierasta prakse. Ja Kristīne iekšēji izjūt, ka vēlas trešo bērniņu un vīrs šo domu atbalsta, tad es ieteiktu Kristīnei neierobežot sevi un atstāt šo jautājumu Dieva ziņā. Ja Dievs vēlēsies dāvāt vēl vienu bērniņu, tad Kristīnei jāpieņem Dieva dāvana ar vislielāko pateicību.
Manā gadījumā otrais dēls bija noskatījis mūs kā vecākus un man ar otrā dēla garu bija saruna pirms viņa iemiesošanās. Tā bija ļoti neparasta pieredze, jo es neko nezināju par gariem, bet skaidri zināju, ka saruna notiek kaut kādā augstākā līmenī ar bērnu, kas vēlas iemiesoties. Viņš teica, ka viņam jānāk iemiesojumā, un ja mēs neatļausim viņam atnākt (nepārtrauksim izsargāties no grūtniecības), tad būs neplānota grūtniecība un viņš pieteiksies negaidīti. Es teicu, ka nevēlos neplānotu grūtniecību, ka vēlos, lai visi ģimenes locekļi viņu sagaida, un lai viņš kaut ko dara, lai tā notiktu. Un tā notika – vecākais dēls teica, ka gribot brālīti, uz ko noreaģēja vīrs, sakot ka piekrīt otrajam bērniņam un tajā pašā dienā otrā dēla gars atnāca iemiesojumā, izvēloties mūs par vecākiem.
Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts, ka iedzīvotājiem nevajadzētu dzīvot blīvi pilsētās, jo blīvi dzīvojot, negatīvā enerģija, kas piemīt katram cilvēkam, sakoncentrējas vienā vietā, radot negatīvas sekas – nelaimes gadījumus, dabas kataklizmas, tehnokataklizmas, garīgas veselības problēmas utt.
Cilvēku dzīves vietām vajadzētu būt vienmērīgi izvietotām pa visu teritoriju. Tāpēc mūsdienu lielo pilsētu attīstības plāns ir pretrunā Lielo Skolotāju Mācībā teiktajam. Daudzi cilvēki to jūt un meklē dzīves vietu ārpus pilsētām, bet daudzi ekonomisko apstākļu spiesti pārvācas uz dzīvi pilsētās. Nevis iedzīvotāju skaits nosaka valsts attīstības iespējas, bet gan iedzīvotāju kolektīvais apziņas līmenis. Latvija spētu attīstīties arī ar pašreizējo iedzīvotāju skaitu, ja vismaz 10% no iedzīvotājiem būtu augsts apziņas līmenis vai tie ietu apzinātu garīgās izaugsmes ceļu, ko Mācībā sauc par Ceļu pie Dieva, un iedzīvotāju dzīves vietas būtu vienmērīgi izkaisītas pa visu teritoriju, nekoncentrējoties pilsētu un novadu centros.
Tāpat pretruna ar Lielo Skolotāju Mācību ir par skolu lielumu un bērnu skaitu skolā un klasēs. Lielas skolas ar lielu bērnu skaitu klasēs nekad nevarēs attīstīt pozitīvu enerģiju. Tāpēc mūsdienās ļoti daudziem bērniem ir garīgas veselības problēmas, jo negatīvā enerģija lielās skolās ir liela, kas ietekmē psihi. Mācībā ir teikts, ka uz Skolotāju nevajadzētu būt vairāk kā 12 bērniem. Tas pats attiecas uz medicīnas iestādēm, ka vislielāko efektu dziedināšanā dos neliela izmēra dziedniecības iestāde.
Skatoties no ekonomiskās puses, tas šķiet neefektīvi, bet visu nedrīkst vērtēt naudā. Tāpat rodas jautājums, vai bērni labāk apgūst mācību priekšmetus pie labāka tehniskā aprīkojuma? Diemžēl tā nav. Svarīgākais ir pozitīva vide, tad bērni apgūs pašmācības ceļā to, ko viņiem neiedos skola. Mūsdienās internetā var atrast vairāk nekā mācību grāmatās.
Svarīgi, lai jaundzimušo skaits pārsniedz vai nav mazāks par mirušo skaitu. Tad tauta neizmirs. Pašlaik diemžēl dati rāda, ka mūsu tauta izmirst…