Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.
Aizkrūtes dziedzeris medicīnas skatījumā
Aizkrūtes dziedzeris (Latīņu val.: thymus) ir iekšējās sekrēcijas dziedzeris, tam ir 2 nevienādas un nesimetriskas daivas.
Aizkrūtes dziedzeris atrodas krūšu dobumā aiz krūšu kaula, ar mugurējo virsmu pieguļ elpvadam, aortai un sirdij. Aizkrūtes dziedzeri veido epitēlijaudi un limfoidālie audi.
Aizkrūtes dziedzeris vispilnīgāk attīstīts 11—15 gadu vecumā, kad tā masa ir 30—40 g. Līdz ar dzimumgatavības iestāšanos aizkrūtes dziedzeris pakāpeniski samazinās, jo lielākā daļa dziedzeraudu pārvēršas par taukaudiem. Aizkrūtes dziedzera darbība organismā ietekmē minerālvielu, galvenokārt kalcija maiņu, tātad veicina kaulu attīstību.
Aizkrūtes dziedzeris kavē dzimumdziedzeru nobriešanu, bet agrīna dzimumgatavības iestāšanās paātrina aizkrūtes dziedzera audu deģenerāciju. Dziedzerim ir liela nozīme imunitātes veidošanā un nervu impulsu pārvadē no kustību nerviem uz muskuļiem.
Aizkrūtes dziedzeris garīgajā skatījumā
Limfātiskā sistēma sastāv no limfātiskajiem ceļiem jeb limfvadiem un limfmezgliem, kurus regulē aizkrūtes dziedzeris. Aizkrūtes dziedzeris ir autoritātes orgāns, kurš atbild par to, ko cilvēks par sevi domā jeb kā viņš sevi uztver. Ja cilvēks attiecas pret sevi ar cieņu, viņš ir autoritāte arī apkārtējiem cilvēkiem. Viņa aizkrūtes dziedzeris un limfa ir vesela, un tas nozīmē, ka vesels ir viss organisms. Vēlēšanās iekarot autoritāti padara cilvēku autoritatīvu tik lielā mērā, cik liela ir viņa vēlēšanās. Tas, kurš vēlas nostiprināt domu par savu autoritāti apkārtējo acīs, tam piesārņojas limfātiskā sistēma. Bet, tas, kurš cenšas pierādīt savu autoritāti pats sev, tam saslimst aizkrūtes dziedzeris.
Sarkoidoze rodas, ja cilvēks vēlas visā vienmēr būt kaut kas – gudrs, pieklājīgs, inteliģents. Viņa timuss ir it kā no cilvēka sevis audzināšanas un noguris krūšu kurvī izplūdis krabis, kura paša nav, bet kura vēlmes kā spīles automātiski tver tālāk. Pati par sevi sarkoidoze nav ļaundabīgs process, bet, tā kā tā kaitē diafragmai un plaušām, tās gaita var būt ļaundabīga. Sarkoidoze rodas, ja cilvēks par katru cenu vēlas pierādīt, ka viņš ir kaut kas, taču nesēj. Šādā bezcerības un sevī vilšanās brīdī, kad rodas pilnīga vienaldzība pret sevi, arī parādās sarkoidoze. Par ļaundabīgu tā kļūst tad, kad cilvēks ir pilnīgi vienaldzīgs pret tiem, kas viņam traucējuši kļūt par kaut ko.
sending...
