Dzīvē neviens nevar sevi pasargāt no nepatīkamām situācijām. Bieži nepatīkamo situāciju laikā cilvēks apvainojas, jo viņam šķiet, ka pret viņu izturas netaisnīgi. Netaisnīguma izjūta rodas no dzīves neizpratnes, jo cilvēks neredz cēloņu un seku sakarību. Tieši tāpēc, ka cilvēkam šķiet, ka pret viņu attiekušies netaisnīgi, viņš sāk sevi žēlot pats nemanot kā aizvainojums pieņemas spēkā. Jo vairāk cilvēks sevi žēlo, jo lielāks aizvainojums.
Aizvainojums ir stress, kurš ir jāatbrīvo, jo citādi tas sāk kaitēt cilvēka fiziskajam ķermenim. Cilvēka ķermenis aizvainojumu izvada dabiskā veidā caur iesnām. Jo lielākas iesnas, jo lielāks aizvainojums. Tomēr dažkārt ķermenis nespēj aizvainojumu atbrīvot ar iesnām, jo cilvēks turpina sevi žēlot līdz saslimst ar depresiju.
Patiesībā cilvēks nemaz nemana, ka viņš ar savu aizvainojumu ir vardarbīgs pats pret sevi. Viņš domā, ka citi viņu sāpina, bet tanī pašā laikā viņš iznīcina sevi.
No aizvainojuma var atbrīvoties tikai tad, kad izprot, ka aizvainojuma situācija patiesībā bija taisnīga, bet lai to izprastu, ir jāpārzina Dzīves likumi. Piemēram, sieviete ir apvainojusies uz savu vīra māti, ka tā kontrolē kā viņa rūpējas par viņas dēlu. Dzīves likums nosaka – līdzīgs piesaista līdzīgu. Ja tevi kontrolē un tev tas ir nepatīkami, tad arī tu kādu pārmēru kontrolē, tikai to neredzi vai uzskati par normu. Šādā situācijā tev vispirms ir jāmācās pašai atbrīvoties no vēlmes visu kontrolēt, ļaujot cilvēkam būt brīvam, atļaujot pieļaut kļūdas. Piemēram, visi vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu laimīgi, un tāpēc ļoti kontrolē savu bērnu rīcību. Diemžēl vecāki nezina, ka dažkārt ir jāatļauj bērnam kļūdīties, lai viņš piedzīvojot kļūdas sekas, pats nonāktu pie secinājuma, kāpēc tā nedrīkstēja darīt.
Aizvainojuma kopīgā mācība ir izprast, ka viss, kas ar tevi dzīvē notiek ir absolūti taisnīgi. Savukārt pakārtotās mācības var būt ļoti dažādas, sākot no brīvības neizpratnes līdz neprasmei dot mīlestību bez nosacījumiem. Kad cilvēks ir izpratis konkrētās situācijas aizvainojuma mācību, tad viņš atveras piedošanai un viņā iestājas miera izjūta, jo piedošana atbrīvo cilvēku no aizvainojuma izjūtas.
Tomēr ir cilvēki, kas nevēlas piedot, jo izjustās sāpes ir tik lielas, ka viņi uzskata, ka to dēļ piedošana nav iespējama, kaut arī ar prātu izprot, ka situācija bija taisnīga. Patiesībā cilvēks ir sācis sevi žēlot. Jo vairāk viņš sevi žēlo, jo sāpes kļūst lielākas. Pie tam viņam nepietiek ar to, ka viņš pats sevi žēlo, viņš vēlas, lai arī citi viņu žēlo un sāpes turpina augt, ietekmējot cilvēka veselību. Šie cilvēki neapzināti vēlas mācīties caur ciešanām. Kad ciešanu kauss ir pilns un plīst, tad cilvēkam ir izvēle – dzīvot vai mirt. Daudzi cilvēki apzinoties dzīvības briesmas beidzot sāk domāt un pārstāj sevi žēlot, bet daudzi mirst.
Neskatoties uz to, ka medicīna attīstās, mediķi nespēj glābt cilvēka dzīvību, ja cilvēks nesāk strādāt ar sevi un neatveras piedošanai. Katram cilvēkam ir dota brīvā griba – tu vari turpināt sevi žēlot, turēt sevī aizvainojumus un atstāt šo dzīvi kā cietējs, bet tev ir arī otra izvēle – tu vari izprast dzīves mācības un atvērties piedošanai, ieraugot dzīves taisnīgumu un skaistumu.
Mūsu dzīve sastāv no izvēlēm. Neviens cits kā tikai paši esam atbildīgi par to, kas mūsu dzīvē notiek. Tāpēc nekad nevainojiet citus savās nelaimēs un ciešanās. Mēģiniet ieraudzīt savu atbildību notiekošajā. Mācieties ieraudzīt cēloņu un seku sakarību, tad dzīves izprašana jums šķitīs arvien interesantāka nodarbe un kaut kādā brīdī jūs pateiksities katram, kas jūsos bija radījis aizvainojumu, jo sapratīsiet savas izaugsmes vērtību, kura nebūtu notikusi, ja nebūtu piedzīvota aizvainojuma situācija. Pasakiet paldies aizvainojuma situācijai un ejiet uz priekšu!
sending...
