Akli ticēt vai domāt ar savu galvu 13.05.2022

Ticība ir ļoti svarīga cilvēciskā īpašība, kuru nepieciešams attīstīt. Tomēr ļoti daudzi cilvēki, kuri sevi uzskata par ticīgiem cilvēkiem, patiesībā ir akli ticīgi, kas ir bīstami pašam cilvēkam. Kāpēc?

Akla ticība ir savu domāšanas spēju neizmantošana un savu spriešanu spēju nodošana citiem.

Ja cilvēks ir atradis savu garīgo skolotāju un tam akli uzticas, t.i., tic visam tam, ko skolotājs saka, un dara visu, ko skolotājs liek, pats ar savu galvu nedomājot līdzi, tad šāds cilvēks ir pakļauts manipulācijas riskam vai sekošanai kļūdainai izvēlei, jo arī skolotājs var kļūdīties. Es neapgalvoju, ka visi garīgie skolotāji manipulē ar saviem skolniekiem vai pieļauj kļūdas, tomēr tāds risks pastāv, jo iemiesojumā nav nevienas pilnīgas būtnes, tāpēc pieļaut kļūdas var arī augsti garīgi attīstīti skolotāji.

Es ticu, ka īsti garīgie skolotāji nemanipulē ar saviem skolniekiem, bet tā kā nevienam uz pieres nav rakstīts, kurš ir īsts un kurš nav īsts garīgais skolotājs, tad pastāv risks nonākt viltus garīgā skolotāja ietekmē. Tāpēc ļoti svarīgi ir domāt līdzi, ko saka garīgais skolotājs un pārbaudīt, vai tas saskan ar Dievišķajiem likumiem un cilvēciskajām vērtībām. Jebkura novirze liecina, ka garīgais skolotājs pieļauj kļūdu.

Es pati ieguvu šādu pieredzi, kad garīgais skolotājs, kuram es uzticējos un uzticos vēljoprojām, pieļāva kļūdu. Protams, es biju apjukusi un nevarēju saprast kā viņš varēja šādu kļūdu pieļaut, bet tad pats skolotājs atbildēja uz manu jautājumu un izskaidroja savas kļūdas rašanās cēloni un apstākļus. Viņa skaidrojums man bija pieņemams un saprotams, jo zinu, ka šobrīd iemiesojumā nav nevienas pilnīgas būtnes, tāpēc īsti garīgie skolotāji arī var pieļaut kļūdas. Tomēr bija cilvēki, kuri akli uzticoties šim garīgajam skolotājam, darīja to, ko skolotājs teica, neapzinoties kādas sekas viņu rīcība radīs. Kad iestājās negatīvās sekas, tad es redzēju, cik šie cilvēki bija apjukuši un nesaprata, kāpēc viņu rīcība bija radījusi negatīvas sekas, jo viņi bija pārliecināti, ka visu bija izdarījuši pareizi, bet tā arī nesaprata, ka katram pašam ir jādomā līdzi ar savu galvu, ka nedrīkst neko darīt nedomājot līdzi. Šo cilvēku bīstamība ir tā, ka viņi ir akli ticīgi. Par laimi viņus vada īsts garīgais skolotājs, bet kā jau teicu, arī garīgajam skolotājam noteiktos apstākļos var rasties kļūdas, un ja viņa skolnieki akli viņam tic, tad viņi atkārto skolotāja pieļautās kļūdas.

Tas ir tāpat kā laicīgajā skolā skolnieks noraksta no cita skolnieka mājas darbu ar tām pašām kļūdām, jo nedomā līdzi, ko raksta. Ja viņš domātu līdzi, ko raksta, tad viņš atklātu kļūdu un varētu to norādīt tam skolniekam, no kura viņš noraksta mājas darbu. Ar šo piemēru es gribu teikt, ka skolnieka pienākums ir domāt līdzi jeb izlaist caur savu sirdi sava garīgā skolotāja sacīto, kā arī norādīt savam garīgajam skolotājam uz pieļauto kļūdu, pamatojot savu viedokli, jo citādi skolotājs var savu kļūdu nepamanīt un turpināt kļūdīties.

Lai mēs nenonāktu viltus garīgā skolotāja ietekmē, jo daži viltus skolotāji ir tik zinoši kā cilvēkus apmuļķot, radot par sevi īsta garīgā skolotāja iespaidu, ka mums nepieciešams attīstīt ticību, kas balstīta nevis uz ārējā Dieva pielūgšanu, bet uz iekšējo Dieva godāšanu, kas ir katrā cilvēkā. Jebkurš ārējais Dievības tēls nepieciešams tikai kā atgādinājums mums pašiem par mūsu Dievišķo dabu un visu mūsu apkārtējo cilvēku Dievišķo dabu. Mūsu iekšējais darbs ar sevi vienmēr pēc būtības ir tikai šis viens – sevis kā Dievišķas izpausmes realizēšana un atteikšanās no visa sevī, kas nav Dievišķīgs.

Mums ir jāmācās meklēt Dievu pašiem savā sirdī, saklausot savu sirdsbalsi un rīkojoties saskaņā ar mūsu sirdsapziņu, nevis akli klausot un izpildot kādas mūsu autoritātes teikto.

Mācībā ir teikts, ka Guru ir jāsadarbojas ar saviem skolniekiem, un skolniekiem ir jāpalīdz Guru ieraudzīt viņa kļūdas. Īsts Guru ieklausīsies savos skolniekos un padomās, kāpēc skolnieki situāciju uztver citādāk?

Svarīgi ir nesajaukt aklu ticību ar dziļu ticību. Dziļa ticība ir ticība Dievam un pilnīga paļaušanās uz Viņa lēmumiem, savas brīvās gribas nodošana Dieva rokās. Akla ticība ir ticība cilvēkam, nedomājot līdzi ar savu galvu un nesajūtot ar savu sirdi.

Dievs mājo mūsu sirdī, tāpēc pareizās atbildes vienmēr ir jāmeklē mūsu sirdī. Saprātu Dievs mums ir devis, lai mēs pieņemtu saprātīgus lēmumus.

Ja “guru” pārkāpj Dievišķos likumus, tas nozīmē, ka viņš savā apziņas līmenī vēl nav sasniedzis Guru līmeni. Tā kā cilvēki maz ko zina par Dievišķajiem likumiem, tad bieži viņi nokļūst viltus “guru” lamatās.

Protams, man var aizrādīt, ka Dievišķos likumus skaidro cilvēki un tie var nepareizi tos izskaidrot. Tāds risks pastāv, tāpēc klausoties vai lasot Dievišķo likumu skaidrojumu, ir jādomā līdzi ar savu galvu un jāsajūt ar savu sirdi. Vispareizākais ir teikto pārbaudīt dzīvē, tad uzreiz var redzēt kas atbilst un kas neatbilst patiesībai.

Garīgā ceļa gājējiem var rasties jautājums: “Vai Lielo Skolotāju dotajā Mācībā viss teiktais jāpieņem bez ierunām?” Dzīvās Ētikas Mācībā ir sniegta atbilde uz šo jautājumu: “Nē, svarīgi ir teikto izprast, nevis akli ticēt.”

Autore: Elvita Rudzāte