Apetītes traucējumu pamatcēlonis ir bailes „mani nemīl”. Cilvēku māc izjūta – lai ko viņš darītu, vienalga viņu nemīlēs. Apatītes traucējumi var izraisīt slimības – anoreksiju vai bulīmiju. Cilvēki, kas slimo ar anoreksiju, var zaudēt svaru pat līdz 50% no sākotnējā svara. Viņi jūtas resni, lai gan svars jau ir zem normas robežas, un cenšas panākt vēl lielāku svara zudumu. Lai samazinātu svaru, viņi uzņem ļoti niecīgu uztura daudzumu un izvairās no produktiem ar lielu kaloritāti. Daži brīžiem badojas.
Bulīmija ir emocionāli traucējumi, kad slimīgām ēdelības lēkmēm seko depresija, pašizraisīta vemšana, badošanās. Abām slimībām raksturīgākā pazīme ir nepārvaramas bailes no liekā svara. Ēšanas tieksmi rada nevis izsalkums, bet iekšējā spriedze, kas tiek mazināta ar ēšanas orģijām. Parasti cilvēkam rodas nepārvarama vēlēšanās apēst ļoti lielu ēdiena daudzumu īsā laika posmā. Daudzas sievietes vemšanu izmanto apzināti svara regulēšanai. Anoreksija un bulīmija nereti ir kā vienas lugas pirmais un otrais cēliens. Sākumā cilvēks cieš no anoreksijas, bet pēc tam – no pārēšanās lēkmēm.
Abu slimību pamatcēlonis ir bailes „mani nemīl”. Anoreksija liecina, ka cilvēkam ir īpaši lielas bailes no mātes, no piespiešanas, no dzīves kopumā. Savukārt bulīmija nozīmē, ka cilvēkam ir vēlēšanās tikt pie iluzoras nākotnes, pret kuru patiesībā cilvēks jūt riebumu. Domāju, jūs tagad labāk saprotat, kāpēc anoreksija un bulīmija ļoti bieži piemeklē slavenības vai bagātus cilvēkus un viņu bērnus. Latvijā pusaudzes bieži saslimst pēc tam, kad mātes aizbraukušas pelnīt naudu uz ārzemēm. Mamma ar savu aizbraukšanu bērnam it kā pavēstī, ka nav viņai svarīgs – tas tiek uztverts zemapziņas līmenī. Tas, ka vecāki dodas peļņā bērnu dēļ, netiek novērtēts. Parasti šiem pusaudžiem vecāki iepriekš nav ieaudzinājuši apziņu, ka viņus mīl tādus, kādi viņi ir, ka bērns ir vērtība pati par sevi. Anoreksija un bulīmija pusaudžiem rodas, ja vecāki gaida no bērna sasniegumus, vēlas piepildīt savas ambīcijas, bērns tiek vērtēts to kontekstā. Ja nav sasniegts gaidītais, bērns nav tik svarīgs, tik vērtīgs. Neizskan atzinība, bet vienmēr tiek uzsvērts, ko viņš pēc vecāku domām nav izdarījis vai nav paveicis pietiekami labi. Sliktākais, ko var darīt – salīdzināt ar kādu citu. Bieži vien vecāki rīkojas nepareizi, rīcību pārnesot uz personību: nevis – tu slikti darīji, bet – tu esi slikts. Pēdējais piliens ir vecāku aizbraukšana, kad bērns tiek atstāts pie vecmāmiņas, radiniekiem vai pie kāda drauga. Pusaudzis to visu zemapziņā attiecina uz sevi – esmu vainīgs, jo neesmu pietiekami labs. Tātad pusaudzī ir ļoti lielas bailes „mani nemīl” tādu, kāds es esmu. Tieši tāpēc ēšanas traucējumi var rasties arī bērniem no it kā labvēlīgām, turīgām ģimenēm, kurās vecāki ir nepārtraukti aizņemti darbā un bērna emocionālās vajadzības atstājuši novārtā.
Vemšana nozīmē, ka cilvēkam ir riebums pret pasauli un nākotni, vēlēšanās atgriezt atpakaļ vecos, labos laikus. Cilvēka dzīvē ir kāds, kuru viņš nespēj pieņemt un nevar ciest, nevar „sagremot”, no kā grib atbrīvoties.
Caureja liecina par izmisumu, kas saistīts ar darbu, kad cilvēks vēlas uzreiz atbrīvoties no visiem traucējošiem darbiem un domām.
Lai atbrīvotos no apetītes traucējumiem, jāatbrīvo stress – bailes „mani nemīl” un jāpārstāj dzīvot ilūziju pasaulē, pieņemot un mīlot cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Vienmēr atcerieties, ka jūs nekad nepārmainīsiet citu cilvēku – ne savu partneri, ne vecākus, ne bērnus, ne kolēģus, ne citus. Vienīgais cilvēks, kuru jūs varat pārmainīt, esat jūs pats.
Ir svarīgi pieturēties pie veselīga uztura principiem, nevis ievērot mokošas un nevajadzīgas diētas. Tikai sabalansējot uzturu ar fizisko aktivitāti var gūt labus panākumus svara reducēšanā. Atcerieties – vienmēr jāievēro mērenība. Būtu jāatceras, ka ēšana ar mēru sniedz baudu, bet ar to nevar atrisināt dzīvē radušās problēmas. Necentieties sarežģījumus atrisināt, badojoties vai pastiprināti ēdot. Ja nepieciešams, izrunājieties ar tuviniekiem vai draugiem, vai meklējiet palīdzību pie ārsta, psihologa vai dziednieka.
sending...
