Ar ko atšķiras Evolūcijas likums no Karmas likuma? 22.12.2017

Justīne jautā: Man radās nelielas pretrunas, kad lasīju par Dievišķajiem likumiem. Es ļoti vēlos izprast, tāpēc jautāju Jums. Viens no Dievišķajiem likumiem ir Evolūcijas likums, kas nosaka, ka nekas nedrīkst palikt uz vietas, visam ir jāattīstās, bet attīstība notiek caur grūtībām. Tajā pašā laikā cilvēks pats sev uzkrauj karmu ar savām domām, darbiem un vārdiem. Kā tad īsti ir? Manuprāt, cilvēks drīzāk soda sevi. Teikt, ka Dievs soda par kaut
ko, būtu atbildības novelšana no sevis. Es ticu, ka mēs paši izvēlamies nākt uz Zemes, nevis Dievs mums to liek.  Cik muļķīgi būtu sevi slavēt, kad notiek kaut kas labs un pelt Dievu, kad notiek kaut kas slikts… Atceros, ka vienā no e-semināriem Jūs teicāt, ka Dievs tikai grib, lai mēs esam laimīgi un veseli. Piemēram, Valērijs Siņeļņikovs raksta, ka Dievs nevienu nesoda, mēs paši ar savām domām un rīcību pret sevi pagriežam uguni.

Vēl viens jautājums par karmu. Ja cilvēks tiešām nožēlo savu kļūdu, kāpēc karma tomēr atgriežas (lai gan krietni mīkstāka)? Dievs taču ir žēlsirdīgs. Es apzinos, ka nevienam nav lemts izprast Dievu pilnībā, bet ko darīt, ja mans gars tikai jautā un jautā kāpēc, kādēļ, kā tad ir patiesībā?

Elvita Rudzāte atbild: Evolūcijas likums jeb Mācības likums un Karmas likums ir divi atšķirīgi Dievišķie likumi, kuri savā būtībā ir līdzīgi, bet tomēr ir nianses, bet šie likumi tieši tāpat kā arī visi citi Dievišķie likumi darbojas kopā, jo visaugstākajā līmenī eksistē tikai viens Augstākais likums, kurš ir sadalīts cilvēkam izprotamos punktos, ko mēs saucam par Dievišķajiem likumiem un mācībām.

Evolūcijas likums (es to saucu par Mācības likumu) nosaka cilvēka iemiesošanās pamatbūtību jeb dzīves jēgu, t.i., cilvēks nāk iemiesojumā, lai attīstītos garā jeb paplašinātu savu apziņas līmeni. Attīstība notiek apgūstot teoriju un to pielietojot praksē, bet prakse ir grūtību pārvarēšana. Cilvēks sastopas ar dažāda veida grūtībām. Daļa grūtības nāk viņa ceļā nevis tāpēc, ka viņš pagātnē būtu pieļāvis kļūdu un radījis sliktu karmu (šādu varbūtību nevar izslēgt, jo mēs neatceramies savas iepriekšējās dzīves), bet tāpēc, ka viņš šajā iemiesojumā vēlas apgūt noteiktas mācības. Piemēram, gars, kas iepriekšējos iemiesojumos ir bijis bagāts un dzīvojis saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, šajā dzīvē var izvēlēties nākt iemiesojumā nabadzīgā valstī, lai iegūtu jaunu pieredzi – kā ir dzīvot nabadzībā, ievērojot Dievišķos likumus. Ņemot vērā, ka šim garam ir ļoti labi uzkrājumi (dzīves gudrība) no iepriekšējām dzīvēm, tad viņš iemācās nabadzīgā valstī dzīvot harmonijā, palīdzot nabadzīgākajiem no nabagiem, vai palīdzot attīstīt nabadzīgo valsti, pats dzīvojot ļoti pieticīgu dzīves veidu. Pateicoties šā gara labajai karmai no iepriekšējām dzīvēm, viņam tiek dotas iespējas, kuras viņš var izmantot Vispārības Labumam vai iekrist tumsas spēku tīklos.

Piemēram, es piedzimu Padomju Latvijā, kura nebija pārtikusi, bet visi bija paēduši un dzīvoja vienkāršu dzīves veidu. Tomēr gan es, gan mana ģimene sapņoja par labklājību, kuru Dievs vēlāk dāvāja, kad Latvija kļuva neatkarīga. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, es mantoju daļu no vectēva īpašuma. Kad Latvijā bija “treknie gadi” es varēju īpašumus pārdot par milzu naudu un tagad būt miljonāre, bet es to neizdarīju, kaut arī kārdinājums to izdarīt bija. Kāpēc es to neizdarīju? Tāpēc, ka tajā brīdī man nebija ideju ko ar to miljonu/iem iesākt un sirds balss teica, lai es to nedaru. Par laimi es paklausīju savai sirdij un neiekritu tumsas spēku izliktajās alkatības lamatās.

Tā kā es biju pārvarējusi pārbaudījumu, tad Dievs man uzticēja pirmo Dievišķo uzdevumu – nodibināt Sokrata tautskolu un sākt labdarības aktivitātes, bet Viņš man šo uzdevumu uzticēja laikā, kad pasaulē sākās globālā ekonomiskā krīze un Latvijā tā bija vērojama visbargāk. Tas bija nākamais pārbaudījums, vai būšu gatava palīdzēt cilvēkiem laikā, kad pašas materiālais stāvoklis pasliktinājās. Es ne tikai biju gatava turpināt iesākto, bet sapratu, kādam nolūkam Dievs man bija dāvājas īpašumus un, kāpēc sirds neļāva tos pārdot laikā, kad tos viegli varēja pārdot. Tātad mans apziņas līmenis attīstījās caur grūtībām ar kurām saskāros, bet tā kā no iepriekšējām dzīvēm man bija labi uzkrājumi (dzīves gudrība), tad spēju grūtības pārvarēt un mani uzkrājumi (dzīves gudrība) vairojās līdz Dievs man uzticēja vēl svarīgāku uzdevumu – nodibināt biedrību “Dzīvot pēc Sirdsapziņas”, kurai ir uzticēti daudz nopietnāki uzdevumi nekā Sokrata tautskolai. Es turpinu pārvarēt dažādas grūtības, notiek mana evolūcija, bet tajā pašā laikā, pie manis atgriežas arī sliktā karma, t.i., ir dažādas grūtības, kuras esmu pati izprovocējusi, pieļaujot kļūdas iepriekšējās dzīvēs un šajā dzīvē. Tātad mana attīstība notiek gan apgūstot mācības, kuras esmu izvēlējusies apgūt jau pirms iemiesošanās, gan arī atstrādājot savu slikto karmu un caur to kļūstot dzīves gudrāka.

Dievs man nav neko sliktu darījis. Viņš man piedod manas kļūdas un dod iespēju attīstīties, bet sliktā karma ir jāatstrādā. Nedrīkst būt tā, ka tu izdari sliktu, un tas kaut kur pazūd, jo Kosmiskais likums nosaka, ka nekur nekas nepazūd – viss ir savstarpēji saistīts. Tieši tāpēc arī labā karma atgriežas pie tevis. Tas, ka es varu dzīvot tik skaistā vietā, ir mana labā karma, bet tanī pašā laikā Dievs skatās  – vai es spēšu dalīties ar to, ko Viņš man ir dāvājis. Ja Dievs dzēstu pilnībā karmu tikai pēc manas nožēlas, tad notiktu tas, kas patiesībā jau tagad sabiedrībā notiek starp dažiem kristiešiem, kas iet uz grēksūdzi – viņi izsūdz savus grēkus mācītājam, un izejot ārā pa durvīm turpina grēkot, pie tam pieļaujot vienas un tās pašas kļūdas. Tātad evolūcija nav notikusi, viņi neko nav sapratuši. Es domāju, ka tieši šīs cilvēka īpašības dēļ pastāv Karmas likums, un jo ātrāk kristietība to atzīs, jo labāk pašai kristietībai.

Apskatīsim citu piemēru. Ja cilvēks iepriekšējā dzīvē ir bijis bagāts, bet ar savu bagātību nav dalījies, tad viņš nāk iemiesojumā nabadzīgā valstī un nekādi nespēj vairot savu mantu, jo viņam netiek piedāvātas šādas iespējas vai tieši otrādi, tiek piedāvātas iespējas, bet tiklīdz cilvēks kļūst bagāts šajā nabadzīgajā valstī, tā Dievs viņam visu mantu atņem, lai redzētu cilvēka reakciju un sniegtu mācību. Šāds gars iemiesojumā nāk nabadzīgā valstī, lai atstrādātu savu slikto karmu, bet viņam tiek dota iespēja arī attīstīties garā, ja viņš izpratīs, ka materiālās vērtības nedrīkst būt galvenais dzīvē un, ka tām nedrīkst pieķerties, jo tās visas pieder tikai Dievam nevis cilvēkam. Dievs tikai uztic cilvēkam par tām rūpēties kādu laiku, līdz Viņš šīs vērtības nodod cita cilvēka/u pārvaldībā. Ja šis cilvēks to sapratīs, tad viņš ne tikai dzēsīs savu slikto karmu, bet arī augs garā, kas nozīmē, ka šis cilvēks attīstīsies, ko nosaka Evolūcijas likums.