Daina jautā: Man ir konstatēta aritmija. Palasīju, kas “Domātājā” jau iepriekš ir teikts par šo kaiti. Saprotu, ka tās pamatā ir bailes būt vainīgam/vainīgai, kā arī kaut kādā mērā vēlme izpatikt. Ar šīm bailēm un vēlmi saskaros darba ikdienā ar kolēģiem, kad jātiek galā ar darba pienākumiem. Cenšos saprast, ko šīs bailes un vēlme māca. Te esmu uzrakstījusi saviem vārdiem, vadoties no “Domātājā” pieejamās informācijas. Vai pareizi ir saprasts, ko māca šīs bailes un vēlme?
Tātad,
Bailes izrādīties vainīgai māca – dzīvo saskaņā ar savu būtību, mīli sevi tādu, kāda Tu esi, un novērtē savas spējas. Necenties saņemt mīlestību, izdabājot citu vēlmēm, bet gan mācies dzīvot saskaņā ar savām un citu cilvēku vajadzībām. Lai arī kā Tu censtos aplaimot citus cilvēkus, kuri vēlas kļūt laimīgi, tas nav iespējams, jo tikai katrs pats cilvēks var sevi padarīt laimīgu. Neviens cits Tevi nevarēs padarīt laimīgu! Nebaidies kļūdīties, jo izaugsme notiek caur kļūdām. Dzīvē ir arī nepieciešams kļūdīties, lai kļūtu dzīves gudrāka.
Tātad,
Vēlme izpatikt māca – neiznīcini sevi, savu morāli un tiklību. Neizmaini savu personību, lai līdzinātos citām personībām, bet gan esi Tu pati un neslēp savu patieso būtību. Neatstāj nedzīvotu savu dzīvi, neupurē savu garīgumu fiziskajai eksistencei. Esi Tu pati, jo cilvēkiem ir svarīgi izjust sev līdzās personību, kas ir dabiska, unikāla un patīkama. Atrodi sevi no jauna, tad Tu pratīsi dot savas vērtības tā, lai tās tiktu pieņemtas.
Ja nav pareizi izprastas, lūdzu, norādiet, kas tieši nav saprasts, kurš elements/aspekts.
Elvita Rudzāte atbild: Kopumā viss saprasts pareizi. Aritmija vairāk ir sekas uz jau notikušu notikumu/iem, kuros tu esi juties vainīgs. Visvairāk ir jāmācās pieņemt dzīvi tādu kāda tā ir, kā arī pieņemt to, ka ne vienmēr viss notiek tā kā mēs to vēlamies vai gaidām, jo rezultātu nosaka Dievs. Viņš vislabāk zina, kas tieši no konkrētā notikuma mums ir jāmācās. Dievs mūs mīl tādus kādi mēs esam, neizvirzot prasības. Protams, brīžos, kad esam Viņam nepaklausīgi – dzīvojam pretrunā Dievišķajiem likumiem, mēs saņemam sodu, bet tas nenozīmē, ka Viņš mūs nemīl. Var tikai apbrīnot Viņa pacietību un līdzcietību pret mūsu pieļautajām kļūdām. Viņš ir mūsu piemērs, un tāpēc arī mums ir jāmācās līdzināties Viņam.
Dainai jāmācās piedot sev. Tieši uzskats, ka esi vainīgs, norāda, ka cilvēks neprot piedot sev savas pieļautās kļūdas. Piedošana dzēš negatīvo enerģiju, tāpēc tā ir tik svarīga, lai atveseļotos.
Neviens nevar dzīvi nodzīvot bez kļūdām. Kad bērns mācās staigāt, vai mēs viņam izvirzām prasību, ka viņam tas ir jāiemācās ar pirmo reizi? Nē, neizvirzām, jo mēs saprotam, ka tam nepieciešams laiks. Tāpēc arī mums ir nepieciešams laiks, lai mēs izprastu savas kļūdas un turpmāk tās neatkārtotu. Galvenais ir tiekšanās attīstīties. Ja Dievs redz, ka cilvēks cenšas attīstīties, tad bažām nav pamata. Kā jau teicu, Viņa pacietību un līdzcietību var tikai apbrīnot.
sending...
