Atbildības uzņemšanās mācība 13.11.2023

Atbildības uzņemšanās vai neuzņemšanās ir cilvēka rakstura iezīme, kas raksturo cilvēka garīgo attīstības pakāpi. Dzīvi no dzīves cilvēks veido savu raksturu un aug garā vai degradējas. Ar kādu raksturu cilvēks nomirst, ar tādu viņš piedzimst nākamajā dzīvē, un viņam tiek dota jauna iespēja attīstīt savu raksturu un paplašināt apziņas līmeni.

Jo vairāk cilvēks uzņemas atbildību, jo tālāk viņš ir ticis savā garīgajā attīstībā. Piemēram, Jēzus savās ciešanās uzņēmās visas cilvēces grēkus. Protams, tas nenozīmē, ka Viņš atbrīvoja cilvēci no mācīšanās jeb garīgās izaugsmes nepieciešamības un atbildības par pieļautajām kļūdām, bet Viņš deva iespēju cilvēcei turpināt evolūciju nevis iet bojā dabas kataklizmā, lūdzot Dievam piedot tiem, kas nesaprot, ko viņi dara.

Es nesaku, ka vienmēr ir pareizi uzņemties atbildību par citu pieļautām kļūdām, bet pati spēja to darīt jau liecina, ka cilvēkam ir pietiekami plašs apziņas līmenis un viņam drīkst uzticēt vadošus amatus, jo vadošajos amatos strādājošiem vienmēr ir jābūt gataviem uzņemties atbildību par darbinieku pieļautām kļūdām.  Valsts vadītājiem vienmēr ir jābūt gataviem uzņemties atbildību par izvēlētās politikas sekām. Tikai tāds vadītājs ir cienīgs saukties par vadītāju.

Savukārt liela muļķība ir uzņemties atbildību par to, ko tu nespēj ietekmēt. Piemēram, skolotāji nevar uzņemties atbildību par skolēnu sekmēm vai eksāmenu rezultātiem. Katrs bērns attīstās savā tempā atbilstoši savai būtībai un prasīt no skolotāja atbildību par to, ka bērns nav sasniedzis noteiktu cilvēku izdomātu attīstības līmeni, ir nepareizi. Skolotājs var uzņemties atbildību tikai par to, ka viņš dara visu, kas ir viņa spēkos, lai skolēni attīstītos intelektuāli un garīgi. Ja skolotājs nedara visu, kas ir viņa spēkos, lai izaudzinātu jauno paaudzi par krietniem un gudriem cilvēkiem, un strādā tikai, lai nopelnītu sev algu, tad viņš rīkojas bezatbildīgi.

Atbildība ir jāuzņemas par to, ko tu spēj ietekmēt. Piemēram, vadītājs spēj ietekmēt notiekošos procesus uzņēmumā vai valstī. COVID-19 pandēmija ļoti labi parādīja kā Valsts vadītāju pieņemtie lēmumi ietekmēja iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Kaut arī pandēmija bija ienaidnieks no ārpuses, kurš nebija prognozējams, tomēr valstu vadītāji nonāca izvēles priekšā – ko glābt cilvēci vai materiālos labumus?

Atbildību nevar uzticēt tam, kas nav gatavs atbildību uzņemties.

Viens no Augstāko Spēku pārbaudījumiem, kam iziet cauri ikviens garīgā ceļa gājējs, ir atbildības uzņemšanās par to, ko neesi darījis. Citiem vārdiem sakot, par Dievišķo Uzdevumu izpildes vadītāju nedrīkst būt cilvēks, kas baidās uzņemties atbildību vai baidās nonākt cietumā. Pirms uzņemies atbildību par Dievišķa Uzdevuma izpildi, tev ir jābūt gatavam saņemt nepamatotus uzbrukumus un savas pārliecības dēļ nonākt cietumā vai pat zaudēt dzīvību. Ja neesi tam gatavs, tad tas nozīmē, ka vēl neesi gatavs pildīt Dievišķu Uzdevumu.

Latvijas vēsturē ir zināmi tautas līderi, kas nebaidījās zaudēt dzīvību un cietumā izturēt pazemojumus un spīdzināšanas Latvijas neatkarības vārdā. Bet vai tagad jūs redzat kaut vienu tautas kalpu (politiķi), kas būtu gatavs tādam upurim? Ja redzat, tad tas ir īstais mūsu tautas vadītājs un līderis. Būt par tautas līderi ir ļoti liela atbildības uzņemšanās un to nevar izdarīt kurš katrs, tāpēc arī par tautas līderi nevar kļūt kurš katrs.

Tātad cilvēks, kas ir bezatbildīgs vai ar zemu atbildības līmeni, tāds patiešām ir piedzimis, jo viņš iepriekšējā dzīvē pirms nāves nebija attīstījis atbildības izjūtu un šajā dzīvē viņa uzdevums ir attīstīt savu raksturu, uzņemoties atbildību. Vai viņš izmantos šīs dzīves doto iespēju vai nē, tā jau būs viņa izvēle.

Mūsdienās ir piedzimuši ļoti daudz bezatbildīgu cilvēku, bet par laimi ir piedzimuši arī cilvēki ar ļoti lielu atbildības izjūtu, kas būs gatavi upurēties tautas labā. Iespēja attīstīt atbildības izjūtu tiek un tiks dota pilnīgi visiem. Iespēja pārbaudīt, vai esi uzņēmies atbildību, arī tiks dota visiem. Tāpēc katram ir rūpīgi jāizvērtē, vai esi gatavs pildīt uzticēto uzdevumu, skatoties no atbildības puses. Ja tev ir bailes uzņemties atbildību, tad nav citas iespējas kā ieskatīties bailēm acīs un izprast kāpēc baidies uzņemties atbildību? Kad būsi izpratis savu baiļu cēloni un to novērsis, tad varēsi spert nākamo soli – uzņemties atbildību.

Piemēram, tev ir bailes oficiāli reģistrēt attiecības, jo baidies, ka attiecības varētu izjukt. Lai attiecības neizjuktu, tev ir jāizprot kā pareizi veidot attiecības un kā pārvarēt attiecību krīzes. Protams, tas nav garants, ka attiecības neizjuks, bet tas tev dos drošības izjūtu nebaidīties pamēģināt veidot ģimeni. Ja nepamēģināsi, tad arī tev nebūs iespēja apgūt jaunas prasmes, jo jaunu prasmju apgūšana iespējama tikai praksē. Teorijai bez prakses nav nekādas vērtības. Ja nezini teoriju, ir iespēja mācīties tikai no prakses, bet tas varētu būt sāpīgāk un grūtāk, jo visticamāk mācīsies caur “uzsistiem puniem”. Tāpēc gudrs ir tas, kas apgūst teoriju un pēc tam gūtās zināšanas pielieto praksē. Bet muļķis ir tas, kas bēg no jaunu prasmju apgūšanas iespējām.

Atbildību spēj uzņemties tikai drosmīgi cilvēki. Lai attīstītu atbildības izjūtu, sākumā jāuzņemas atbildība par maziem uzdevumiem un tad jau lielākiem un vēl lielākiem, līdz tev uzticēs jau valstiski svarīgus uzdevumus. Lai attīstītu drosmi, nepieciešams paplašināt apziņas līmeni jeb dzīves izpratnes līmeni, jo upurēt savu dzīvību nedrīkst bezatbildīgi un savtīgos nolūkos. Piemēram, armijas cilvēki, kas dodas misijās tikai lai nopelnītu daudz naudas, pakļauj riskam savu dzīvību savtīgos nolūkos, kas ir ļoti bezatbildīgi. Savukārt armijas cilvēki, kas ir gatavi upurēt savu dzīvību, lai aizstāvētu savu dzimteni, ir ļoti atbildīgi.

Pirms uzņemies par kaut ko atbildību, padomā – kāds ir tavs motīvs pildīt šo uzdevumu? Ja tas ir tīrs – tu vēlies to darīt no sirds tik labi cik spēj, tad lai cik lielas grūtības tu piedzīvosi, tev palīdzēs to veikt Augstākie Spēki. Ja tavs motīvs ir netīrs jeb savtīgs, tad tu palīdzību no Augstāko Spēku puses nesaņemsi.

Šobrīd Latvijā ir samērā daudz cilvēku, kuri apmeklē dažādus garīgās attīstības seminārus, lasa garīgo literatūru, praktizē garīgās prakses un apgalvo, ka iet garīgās attīstības ceļu. Latvija ir unikāla arī ar to, ka uz tik nelielo iedzīvotāju skaitu, ir arī ļoti daudz cilvēku, kas māca citiem iet garīgās attīstības ceļu. Tas ir labi, ka Latvijā ir šādas tendences, bet šai situācijai ir liela ēnas puse un tā ir atbildības neuzņemšanās.

Atbildības līmenis katram garīgā ceļa gājējām ir atšķirīgs. Tie, kuri māca citus, uzņemas visaugstāko atbildības līmeni. Tie, kuri tikai mācās, viņu atbildības līmenis ir zemāks, bet jo ilgāk viņi mācās, jo arī viņu atbildības līmenis pieaug.

Mana pieredze rāda, ka cilvēki zinot Dievišķos likumus, atrod attaisnojumus, lai tos neievērotu laicīgajā dzīvē. Es saprotu, ka ievērot Dievišķos likumus laicīgajā dzīvē ir ļoti grūti, pati gandrīz katru dienu sastopos ar dažāda veida kārdinājumiem, ar kuriem mani pārbauda vai es iekritīšu vai nē. Es apzinos, ka tie ir mani testi un eksāmeni, bet es neesmu padevusies pat, ja izkrītu kādā eksāmenā. Svarīgākais ir tas, ka esmu savā sirdī pateikusi, ka es vēlos iemācīties dzīvot, ievērojot Dievišķos likumus visās laicīgās dzīves situācijās. Es ļoti labi apzinos kādu atbildību esmu uzņēmusies, daloties savās zināšanās un palīdzot citiem iet garīgās attīstības ceļu tik cik Dievs man to atļauj.

Kāda ir atbildības mācība? Atbildība māca drosmīgi piedzīvot savu izvēļu sekas. Ja esi pieļāvis kļūdu, tad esi arī gatavs maksāt par izdarīto kļūdu. Tie, kas izvairās no atbildības uzņemšanās, nav gatavi maksāt par savu izvēļu sekām.

Atcerieties, ka Dievs mums ir devis brīvo gribu un saprātu, kas nozīmē, ka mēs uzņemamies atbildību par savu rīcību, t.i., par visām mūsu rīcībām mums nāksies atskaitīties Dieva priekšā – daru labu, saņemu labu; daru sliktu, saņemu sliktu. Tas attiecas arī uz neticīgajiem, bet īpaši uz tiem, kas ir sākuši iet garīgās attīstības ceļu, jo pastāv Dievišķais likums: “Kam vairāk ir dots, no tā vairāk prasa”.

No atbildības ir iespējams izvairīties laicīgā dzīvē, piemēram, nerūpēties par saviem bērniem, bet no atbildības nevar izvairīties Dieva priekšā. Piemēram, ja šajā dzīvē nerūpējies par saviem bērniem, tad nebrīnies, ka arī par tevi nerūpēsies, tad kad tev tas būs nepieciešams šajā vai nākamajās dzīvēs. Par visu ir jāmaksā. Tā Dievs liek mums apgūt atbildības mācību.

Autore: Elvita Rudzāte