Atdzimšanas jeb Reinkarnācijas likums 03.01.2022

Viss esošais ir Dievs. Viņš veido dažādas struktūras no niecīgām enerģijas daļiņām, kas nemitīgi mainās. Nekas nestāv uz vietas. Nekas nav galīgs. Šīs pārmaiņas ir vecā iznīcināšana un jaunā veidošanās vai dzimšana no tās pašas enerģijas, no kuras sastāvēja vecais. Nekas nerodas ne no kā un nekas neaiziet nebūtībā. Mainās tika pastāvēšanas ārējā forma – ķermenis.

Tieši tāpat kā koki rudenī met lapas un pavasarī kokam nāk jaunas lapas, tieši tāpat cilvēki zaudē savus fiziskos ķermeņus jeb piedzīvo fiziskā ķermeņa nāvi, bet tikai tāpēc, lai atkal atgrieztos šajā pasaulē, atkal piedzimtu un saņemtu jaunu ķermeni.

Nemirstība ir Visuma pastāvēšanas likums. Cilvēks nav tikai fiziskais ķermenis. Cilvēks ir Svētā Trīsvienība – gars, dvēsele un ķermenis. Gars, cilvēka patiesā būtība, ir mūžīgs. Cilvēks pārvietojas starp fizisko pasauli un smalko pasauli, t.i., nāk iemiesojumā (piedzimst) un aiziet no iemiesojuma (nomirst) un šī pārvietošanās starp fizisko un smalko pasauli notiek miljoniem reižu līdz cilvēks sasniedz tādu apziņas līmeni, kad viņš iziet ārpus iemiesošanās un nāves rata, turpinot evolūciju citās pasaulēs un Visumos. Kristietībā to sauc par aiziešanu mūžībā. Budismā to sauc par apskaidrības iegūšanu.

Gan Jēzus, gan Buda pēc saviem pēdējiem iemiesojumiem uz planētas Zeme, turpina evolūciju Ugunīgajā Pasaulē, palīdzot cilvēcei evolucionēt un tas Viņiem būs jādara tik ilgi, kamēr uz planētas Zemes būs iemiesojumā cilvēki, kas ar viņiem ir saistīti caur Dievišķo dzirksti.

Kad cilvēka fiziskais ķermenis mirst, tad viņa gars kopā ar dvēseli atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz smalko pasauli. Citiem vārdiem sakot, mūsu dzīve nebeidzas reizē ar fiziskā ķermeņa nāvi. Nāve ir tikai noieta posma – nodzīvotas dzīves robežstabiņš. Tieši tāpēc pats nāves atnākšanas brīdis cilvēkam ir patīkams. Jebkurš mirstošs ķermenis izjūt svētlaimi. Tāpēc daudzi smagi slimi slimnieki lūdz Dievam, lai Tas viņus ņem pie Sevis, jo viņi zina, ka nāves brīdis būs viņu atbrīvošana no slimības radītajām ciešanām. Tieši tāpat Svētie cilvēki lūdz Dievu, lai Tas ņem viņus pie Sevis, jo viņi vēl labāk zina, kāda svētlaime viņus sagaida pēc nāves.

Līdzībās runājot, kad cilvēks aizmieg, viņš izjūt patīkamu izjūtu. Tāpēc katru nakti, ejot gulēt, mēs piedzīvojam tā saucamo mini nāvi, kad mūsu gars atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz smalko pasauli un pirms mošanās tas atgriežas atpakaļ fiziskajā ķermenī. Cilvēkiem grūti tam noticēt, jo miega laikā fiziskā ķermeņa darbība neapstājas. Tanī pašā laikā daudzi cilvēki ir piedzīvojuši pieredzi, kad no rīta izprot kādu jautājumu, kuru vakarā neizprata. Ne velti pastāv teiciens: “Rīts gudrāks par vakaru”. Kas tad patiesībā notiek miega laikā? Miega laikā, gars atdaloties no fiziskā ķermeņa dodas uz neredzamo jeb smalko pasauli atbilstoši savam apziņas līmenim un tiekas ar smalkajā pasaulē esošajiem gariem, kas viņam dod padomus. Kad gars atgriežas fiziskajā ķermenī, cilvēks pamostas un neko neatceras no piedzīvotā smalkajā pasaulē, izņemot redzētos sapņus, kurus gars ierauga īsi pirms atgriešanās fiziskajā ķermenī. Cilvēkam var būt sajūta, ka viņš sapņojis visu nakti, bet patiesībā sapņa redzēšana notiek tikai tajā brīdī, kad gars atrodas smalkās pasaules Astrālajā plānā.

Cilvēka nāvei ir jābūt dabiskai. Cilvēks nedrīkst atņemt pats sev dzīvību un citi nedrīkst tam atņemt dzīvību. Dabiska nāve ir tikai tad, kad cilvēka ķermenis pats pārstāj darboties bez ārējas iedarbības. Arī eitanāzija nav dabiska nāve, tāpēc tā netiek atbalstīta garīgajā skatījumā. Ja eitanāzija notiek pēc paša cilvēka brīvas gribas, tad tā ir pašnāvība. Pašnāvības gadījumā svētlaime netiek piedzīvota, jo tiek piedzīvotas milzīgas ciešanas par pieļauto nepareizo izvēli. Ja cilvēki redzētu to, kas notiek ar cilvēka garu, kad to piespiež atstāt fizisko ķermeni (mākslīgi radīta nāve), tad viņi nekad neizdarītu šādu kļūdainu izvēli.

Tiek uzskatīts, ka no iemiesojuma uz iemiesojumu mēs pārejam “kompleksi” vai “bariņos”. Pēc vibrācijām mēs pazīstam cilvēku no sava “groziņa”. Tuvinieki, draugi, kolēģi, klienti, piegādātāji, partneri  ir smalkajā pasaulē vienojušies par kopīgu mācību stundu apgūšanu, t.i., vienlaicīgu pārdzimšanu. Tie, kas mūs visvairāk sāpina, smalkajā pasaulē mūs visvairāk mīl, jo viņi jau pirms iemiesošanās piekrita mūsu aicinājumam sāpināt mūs iemiesojuma laikā, lai mēs varētu caur ciešanām augt garā jeb kļūt dzīves gudrāki.

Dzīves laikā apmēram 50% sastapto cilvēku ir gari ar kuriem esam tikušies iepriekšējās dzīvēs, un 50% ir gari ar kuriem tiekamies pirmo reizi, jo attīstībai ir nepieciešams iepazīt arī kaut ko jaunu un nebijušu. Ja reinkarnācija notiktu kopā tikai ar pazīstamiem gariem, tad attīstība kļūtu lēnāka līdz kādā brīdī apstātos. Līdzībās runājot, cilvēki mazāk attīstās, ja redz tikai iedzīvotājus no savas valsts un pazīst tikai savu kultūru. Tāpēc citu valstu iedzīvotāju un kultūru iepazīšana ir ļoti nepieciešama, lai notiktu cilvēka intelektuālā un garīgā izaugsme.

Kad jūs identificēsiet sevi ar savu nemirstīgo daļu un pastāvīgi domāsiet par to, kā jūsu tagadējās darbības ietekmē jūsu nākotni un jūsu nākamās dzīves apstākļus, tad jūs varēsiet evolucionēt arvien sekmīgāk. Atcerieties ka nāve neeksistē! Ir tikai mūžīgā dzīvība, kas maina savas formas. Kad jūs pārstāsiet domāt viena iemiesojuma kategorijās, jūs spēsiet pacelties pāri jūsu dzīves kņadai.

Mums ir jābūt atbildīgiem par katru dzīvi jeb iemiesojumu uz planētas Zeme, jo ir zināms, ka šīs dzīves beigās, kad mirsim jeb atstāsim savu fizisko ķermeni, būs jāatskaitās par to, ko esam vai neesam izdarījuši šīs dzīves laikā, jo pirms iemiesošanās katrs gars apņemas apgūt noteiktas mācības un izdarīt noteiktus darbus Dievam. Ja neesi izpildījis to, ko apņēmies izpildīt pirms iemiesošanās, tad pēc fiziskā ķermeņa nāves ir sāpīgi atzīt Augstākajiem Spēkiem savu neizdarību un veltīgi notērēto laiku iemiesojuma laikā. Daudzi lūdz dot vēl vienu iespēju jeb jaunu iemiesojumu, bet ne visiem tas tiek dots, jo pēdējās iespējas jau ir izsmeltas.

Es ticu reinkarnācijai jeb atdzimšanai, jo redzu, ka katrs bērns piedzimst nevis kā balta lapa, bet ar savu gudrību. Rodas jautājums, no kurienes bērns ņem šo gudrību, ja tā ir viņa pirmā dzīve?

Arī Bībelē kādreiz bija runāts par reinkarnāciju. Tas tika izņemts ārā 6.gadsimtā jeb 553.gadā pēc Kristus Otrajā Konstantinapoles Koncilā. Pierādījumiem noteikti ir jābūt Vatikānā un es ceru, ka būs kāds drosmīgs Pāvests, kas šo faktu atzīs, izskaidrojot kristiešiem, kāpēc tajā laikā šāds solis tika sperts. Lai kā būtu, bet tie kas uzmanīgi lasīs Bībeles Ijāba grāmatu, tie sapratīs, ka arī tur tiek runāts par iepriekšējām dzīvēm, kad Ijābs bija pieļāvis kļūdas, kuras nācās nožēlot dzīvē, kad viņš tādas kļūdas netika pieļāvis.

Daudzi cilvēki netic cilvēka pārdzimšanai jeb reinkarnācijai uz planētas Zeme, jo nesaprot, kāpēc tad viņi neatceras savas iepriekšējās dzīves? Cilvēks neatceras savas iepriekšējās dzīvēs tāpēc, lai šīs atmiņas viņam netraucētu attīstīties garā. Tas patiesībā ir ļoti humāni no Dieva puses, ka Viņš neliek mums atcerēties iepriekšējās dzīves, jo mēs esam tik daudz kļūdu pieļāvuši, ka mūsu psihe nespētu tikt ar šo informāciju galā. Es domāju, ka katram šajā dzīvē ir bijusi kāda nepatīkama situācija, kuru viņš mēģina aizmirst, jo tajā brīdī, kad viņš atceras nepatīkamo situāciju, viņu pārņem ļoti nepatīkamas izjūtas. Ja cilvēks ir sasniedzis apziņas līmeni, kad spēj izprast nepatīkamo situāciju sniegto mācību, tad viņam nepatīkamās situācijas pašas nāk prātā, lai cilvēks tās atbrīvotu ar piedošanu, t.i., lai tās dzēstu no savas atmiņas, jo tiklīdz cilvēks patiesi piedod vai lūdz no sirds piedošanu, tā nepatīkamā situācija dzēšas no atmiņas. Cilvēks atveras piedošanai tikai tad, kad izpratis mācību, kuru nepatīkamā situācija vai problēma sniedz. Tāpēc tik svarīgi ir apgūt Dievišķos likumus un mācības, jo citādi cilvēks neizprot, kāpēc notika tas, kas notika jeb kāpēc viņam jāpiedzīvo ciešanas?

Piemēram, smagi slimiem cilvēkiem ir nepieciešams piedot visus pārdzīvojumus, lai atveseļotos. Brīdī, kad cilvēks patiesi piedod, negatīvais pārdzīvojums no atmiņas dzēšas un tas par sevi neatgādinās ne tikai šajā dzīvē, bet arī nākamajās dzīvēs, bet cilvēks nespēj piedot, ja neizprot pārdzīvojuma sniegtās mācības.

Es savā praksē esmu dzirdējusi daudz stāstu par to, ko tikai cilvēks neatceras brīdī, kad ar sevi strādā un atbrīvo no sevis savus nepatīkamos pārdzīvojumus, kas bijuši pagātnē. Daži pat pārtrauc darbu ar sevi, jo nespēj tikt galā ar informācijas (slikto atmiņu) gūzmu, kas it kā gāžas virsū. Tad iedomājieties, kas notiktu ar cilvēku, ja viņš atcerētos visu, kas ir bijis iepriekšējās dzīvēs – kā viņš vai viņu ir nogalinājuši, izvarojuši, spīdzinājuši, cietuši badu, dzīvojuši pārticībā, slīkuši Atlantīdā utt. Piemēram, ko vīrietim palīdzēs informācija, ja viņš zinās, ka viņa pašreizējā sieva, ar kuru viņam ir nesaskaņas, iepriekšējā dzīvē viņu noindēja? Visticamāk, ka to zinot, vīrietis pieņems lēmumu par šķiršanos, kas būs kļūda, jo karmiski mēs pievelkamies viens pie otra tieši tāpēc, lai izprastu mācības, kuras neizpratām iepriekšējās dzīvēs.

Reinkarnācijas galvenā jēga ir dot mums iespēju labot savas kļūdas un augt garā. Tiklīdz cilvēks ir sasniedzis Budas apziņas līmeni, ko sauc par apskaidrību, tā viņš no reinkarnācijas apļa uz planētas Zeme izstājas, izņemot gadījumus, ja viņš nāk iemiesojumā, lai palīdzētu citiem cilvēkiem augt garā. Atcerēsimies, ka dzīves jēga ir garīgā attīstība. Tas nozīmē, ka mēs nākam iemiesojumā, lai mācītos un celtu apziņas līmeni, bet mācāmies mēs caur slikto. Visi sliktie notikumi, kas ir bijuši mūsu dzīvē, tie katram no mums kaut ko māca. Tiklīdz mēs izprotam mācību, tā mūsu apziņas līmenis paaugstinās. Tā mēs turpinām mācīties no dzīves uz dzīvi līdz sasniedzam to apziņas līmeni, kad mēs varam iziet no reinkarnācijas rata.

Kad es iedziļinājos kristiešu Svēto grāmatās, tad mani īpaši interesēja reinkarnācijas jautājums, jo pašlaik kristieši reinkarnāciju noliedz. Es, lasot kristiešu Svēto darbus, centos izprast tieši mūžības jēdzienu, ko viņi ar to saprot. Es sapratu, ka kristieši ar mūžību patiešām saprot Zemes dzīves beigas un evolūcijas turpinājumu Smalkajā plānā, bet arī Viņi norāda, ka to spēs piedzīvot tikai tie, kas dzīvos saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, izprotot to dziļāko jēgu un nepieciešamību ievērot ikdienas dzīvē nevis kā dogmu, bet kā gudrību. Faktiski Viņi pasaka to pašu, ko budisti, ka brīdī, kad cilvēks ir sasniedzis augstu apziņas līmeni, tad viņš vairs uz Zemes nepārdzimst.

Kristieši runā par elli un šķīstītavu, kur cilvēks nonāk, ja dzīves laikā ir grēkojis vai pieļāvis kļūdas. Budisti to sauc par ciešanām. Padomāsim, kā cilvēks jūtas brīdī, kad piedzīvo ciešanas? Ļoti slikti, viņš cieš. Tanī brīdī notiek šķīstīšanās uz Zemes. Ja cilvēks mēģina saprast kāpēc viņu piemeklējušas ciešanas, tad viņš ātrāk un vieglāk tās pārvar. Piemēram, man bija gadījums, kad sniedzu palīdzību sievietei, kurai bija vēzis pēdējā stadijā. Viņa saņēma no ārstiem medicīnisko palīdzību un no manis garīgo palīdzību. Es sievietei skaidroju viņas pieļautās kļūdas un nepareizo domāšanu jeb kļūdaino attieksmi pret dzīvi. Sieviete mainīja savu domāšanu un izprata savas neapgūtās mācības, bet tā kā vēzis bija pārņēmis visu ķermeni, tad Dievs sievieti paņēma pie Sevis. Sieviete nomira bez sāpēm, nelietojot narkotiskos līdzekļus un pirms nāves pateica savai draudzenei, lai pasaka man paldies par garīgo atbalstu, jo citādi viņa nebūtu spējusi izturēt šo smago pārbaudījumu. Tā kā sieviete savas kļūdas izprata, nožēloja pirms nāves, tad iespējams viņai Smalkajā plānā nevajadzēs iet cauri šķīstītavai, jo viņa iespējams visu darbu paveica jau atrodoties iemiesojumā uz Zemes – šķīstoties caur smago slimību. Ja sieviete pirms nāves nebūtu ar sevi strādājusi, nebūtu izpratusi savas neapgūtās mācības un pārkāptos Dievišķos likumus, tad viņai būtu jāturpina darbs ar sevi šķīstītavā Smalkajā plānā.

Smalkajā plānā ir vēl daudz nepatīkamāk apzināties savas kļūdas nekā uz Zemes, atrodoties iemiesojumā, jo Smalkajā plānā tev tiek parādīts kā tavas kļūdas ietekmēja citu cilvēku un dzīvo radību dzīvi. To apzināties ir ļoti smagi, tāpēc kristieši šo brīdi sauc par elli, degšanu ugunīs, jo patiesībā cilvēks deg pats savās ugunīs – viņš ļoti pārdzīvo (dedzina sevi) savas pieļautās kļūdas. Kad viņa Pavadonis (augstāk attīstīts Gars, viņa Skolotājs) redz, ka cilvēks ir teorētiski izpratis savas kļūdas, tad viņam ir jānāk vēlreiz iemiesojumā uz Zemes, lai to pierādītu praksē.

Tagad iztēlosimies, ka cilvēks, atrodoties iemiesojumā uz Zemes, atceras kā iepriekšējā dzīvē viņš ir nosodījis citus cilvēkus par to pieļautām kļūdām un kā Smalkajā plānā viņam izskaidroja, kāpēc nedrīkst citus cilvēkus nosodīt. Vai šis cilvēks kādu nosodīs? Domāju, ka nē, jo viņš zina kāpēc to nedrīkst darīt. Vai šis cilvēks būs no sevis pielicis pūles, lai nokārtotu dzīves eksāmenu? Nē, nebūs. Lai jūs labāk izprastu, ko es vēlos pateikt, apskatīsim piemēru, kad bērns kārto skolā eksāmenu. Kā bērns mācīsies uz eksāmenu, ja viņam eksāmena laikā nebūs špikeris pieejams un kā bērns gatavosies uz eksāmenu, ja zinās, ka eksāmena laikā varēs špikot? Jūtat atšķirību? Kurš bērns pēc eksāmena labāk būs apguvis mācību vielu un labāk apgūto pielietos ikdienas situācijās? Tas, kurš būs smagi mācījies. Tieši tāpēc mums Dievs nedod līdzi špikeri (atmiņas) par iepriekšējā dzīvē pieļautām kļūdām, t.i., lai mēs varētu nokārtot dzīves eksāmenu un mūsu zināšanas būtu dziļas, mēs neatceramies Smalkajā plānā apgūto teoriju, bet mācāmies paši caur grūtībām. Tie cilvēki, kas ir sasnieguši augstu apziņas līmeni, spēj atcerēties savas iepriekšējās dzīves un redzēt nākotni, jo viņi dzīves eksāmenus ir nokārtojuši, un iemiesojumā atrodas tāpēc, lai palīdzētu citiem nokārtot viņu dzīves eksāmenus.  Tie cilvēki, kas neievēro Dievišķos likumus, bet saka, ka ir augsti attīstīti, jo esot gaišredzīgi, pieļauj smagu karmisku kļūdu, kuru šīs vai nākamo dzīvju laikā nāksies izpirkt par citu cilvēku maldināšanu.

Savukārt, ja mēs atcerētos visas savas iepriekšējo dzīvju kļūdas, tad mēs visi atrastos psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo mūsu psihe nespētu izturēt tādu pārdzīvojumu slodzi. Tāpēc mēs Dievu uzskatām par humānu. Viņš patiešām mūs ļoti mīl, atgriežot mums atpakaļ mūsu pieļautās kļūdas 12 mūžu ciklos, 12 gadu ciklos, 12 mēnešu ciklos. Tāpēc mums ir nepieciešama reinkarnācija, lai mācītos lēnām, bet tā kā daudzi cilvēki nevēlas mācīties, tad viņi mācās vienu un to pašu vairākas dzīves pēc kārtas līdz beidzot pakāpjas nākamajā apziņas līmenī.

Cilvēks nav nolemts pieļaut vienas un tās pašas kļūdas no dzīves uz dzīvi. Šāds liktenis piemeklē tikai tos, kas nemācās, jeb skolā tos sauc par otrgadniekiem. Cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, ievēro Dievišķos likumus, dzīvojot pēc Sirdsapziņas, dzīves laikā apgūst tās mācības, kuras apņēmās apgūt pirms iemiesošanās šīs dzīves laikā. Nākamajā dzīvē viņš apgūst jaunas mācības un turpina iemiesošanos līdz brīdim, kad visas mācības ir apgūtas, lai tālāk evolūciju varētu turpināt citos Visumos vai uz citām planētām esošajā Visumā.

Autore: Elvita Rudzāte