Atdzimšanas likuma būtība 09.08.2024

Tieši tāpat kā koki rudenī met lapas un pavasarī kokam nāk jaunas lapas, tieši tāpat cilvēki zaudē savus fiziskos ķermeņus jeb piedzīvo fiziskā ķermeņa nāvi, bet tikai tāpēc, lai atkal atgrieztos šajā pasaulē, atkal piedzimtu un saņemtu jaunu ķermeni.

Nemirstība ir Visuma pastāvēšanas likums. Cilvēks nav tikai fiziskais ķermenis. Cilvēks ir Svētā Trīsvienība – gars, dvēsele un ķermenis. Gars, cilvēka patiesā būtība, ir mūžīgs. Cilvēks pārvietojas starp fizisko pasauli un smalko pasauli, t.i., nāk iemiesojumā (piedzimst) un aiziet no iemiesojuma (nomirst) un šī pārvietošanās starp fizisko un smalko pasauli notiek miljoniem reižu līdz cilvēks sasniedz tādu apziņas līmeni, kad viņš iziet ārpus iemiesošanās un nāves rata, turpinot evolūciju citās pasaulēs un Visumos. Kristietībā to sauc par aiziešanu mūžībā. Budismā to sauc par apskaidrības iegūšanu.

Tātad Atdzimšanas likums nozīmē to, ka cilvēks pēc būtības ir nemirstīgs. Cilvēka patiesā būtība ir Gars, kas ir nemirstīgs. Nāve ir tikai ķermeņa noieta posma robežstabiņš. Ir dažādi viedokļi par to, kas notiek aizkapa dzīvē, taču visiem viedokļiem ir arī kaut kas kopējs. Tie apgalvo vienu – Gars ir nemirstīgs, un pēc ķermeņa nāves tas atgriežas Garu pasaulē, kur atskatās uz iepriekšējā dzīvē pieļautajām kļūdām. Vēl ir viedoklis, ka Gars pats sastāda sev mācību programmu nākamajai dzīvei un gaida piemērotu laiku, vietu un vecākus, lai varētu atdzimt un apgūt iepriekšējās dzīvēs neapgūtās mācību stundas. Cits pieņēmums  ir, ka Dievs nosaka Gara attīstības nākamās mācību stundas, izvēlas Gara atdzimšanas laiku, vietu un vecākus. Kurš viedoklis ir pareizs, es nezinu, bet, loģiski domājot, –  tā kā Gars ir daļiņa no Dieva, tad var teikt, ka abi viedokļi ir pareizi, jo Gars, t.i., daļiņa no Dieva plāno nākamajā dzīvē apgūstamās mācību stundas.

Tiek uzskatīts, ka no iemiesojuma uz iemiesojumu mēs pārejam „kompleksi” vai „bariņos”. Tas nozīmē, ka ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs dzīvē sastopamies, mēs esam satikušies arī iepriekšējā dzīvē. Tie Gari, kas mums ir tuvāk, šajā dzīvē ir mūsu bērni, vecāki, dzīvesbiedrs vai draugi. Pēc vibrācijām mēs pazīstam cits citu no sava „groziņa”.

Es domāju, ka nav tik svarīgi –  kas tieši notiek aizkapa dzīvē, svarīgākais ir saprast, ka cilvēks atdzimst tikmēr, kamēr apgūst pilnībā visas mācību stundas. Tad, kad cilvēks apgūst visas mācību stundas, tad viņš vairs neatdzimst vai kļūst par Svēto, kurš atdzimst tikai ar konkrētu uzdevumu – palīdzēt citiem cilvēkiem garīgi attīstīties. Piemēram, māte Terēze bija Svētā, kura piedzima uz zemes, lai pildītu konkrētu misiju.

Lai gars evolucionētu, tad dzīves laikā cilvēks satiekas ar cilvēkiem (gariem), ar kuriem iepriekšējās dzīvēs nav ticies. Proporcija ir apmēram 50% no visiem dzīves laikā satiktiem cilvēkiem. Tas ir tikai tāpēc, lai gars neatrastos tikai komforta zonā, jo attīstība konforta zonā ir ļoti lēna.

Atdzimšanas jeb Reinkarnācijas likums ir ļoti svarīgs, tas būtu jāmāca jau skolās, lai cilvēki jau no bērnības uzņemtos atbildību par savu dzīvi.

Mums ir jābūt atbildīgiem par katru dzīvi jeb iemiesojumu uz planētas Zeme, jo ir zināms, ka šīs dzīves beigās, kad mirsim jeb atstāsim savu fizisko ķermeni, būs jāatskaitās par to, ko esam vai neesam izdarījuši šīs dzīves laikā, jo pirms iemiesošanās katrs gars apņemas apgūt noteiktas mācības un izdarīt noteiktus darbus Dievam. Ja neesi izpildījis to, ko apņēmies izpildīt pirms iemiesošanās, tad pēc fiziskā ķermeņa nāves ir sāpīgi atzīt Augstākajiem Spēkiem savu neizdarību un veltīgi notērēto laiku iemiesojuma laikā. Daudzi lūdz dot vēl vienu iespēju jeb jaunu iemiesojumu, bet ne visiem tas tiek dots, jo pēdējās iespējas jau ir izsmeltas.

Es ticu reinkarnācijai jeb atdzimšanai, jo redzu, ka katrs bērns piedzimst nevis kā balta lapa, bet ar savu gudrību. Rodas jautājums, no kurienes bērns ņem šo gudrību, ja tā ir viņa pirmā dzīve?

Arī Bībelē kādreiz bija runāts par reinkarnāciju. Tas tika izņemts ārā 6.gadsimtā jeb 553.gadā pēc Kristus Otrajā Konstantinapoles Koncilā. Pierādījumiem noteikti ir jābūt Vatikānā un es ceru, ka būs kāds drosmīgs Pāvests, kas šo faktu atzīs, izskaidrojot kristiešiem, kāpēc tajā laikā šāds solis tika sperts. Lai kā būtu, bet tie kas uzmanīgi lasīs Bībeles Ijāba grāmatu, tie sapratīs, ka arī tur tiek runāts par iepriekšējām dzīvēm, kad Ijābs bija pieļāvis kļūdas, kuras nācās nožēlot dzīvē, kad viņš tādas kļūdas netika pieļāvis.

Daudzi cilvēki netic cilvēka pārdzimšanai jeb reinkarnācijai uz planētas Zeme, jo nesaprot, kāpēc tad viņi neatceras savas iepriekšējās dzīves? Cilvēks neatceras savas iepriekšējās dzīvēs tāpēc, lai šīs atmiņas viņam netraucētu attīstīties garā. Tas patiesībā ir ļoti humāni no Dieva puses, ka Viņš neliek mums atcerēties iepriekšējās dzīves, jo mēs esam tik daudz kļūdu pieļāvuši, ka mūsu psihe nespētu tikt ar šo informāciju galā. Es domāju, ka katram šajā dzīvē ir bijusi kāda nepatīkama situācija, kuru viņš mēģina aizmirst, jo tajā brīdī, kad viņš atceras nepatīkamo situāciju, viņu pārņem ļoti nepatīkamas izjūtas. Ja cilvēks ir sasniedzis apziņas līmeni, kad spēj izprast nepatīkamo situāciju sniegto mācību, tad viņam nepatīkamās situācijas pašas nāk prātā, lai cilvēks tās atbrīvotu ar piedošanu, t.i., lai tās dzēstu no savas atmiņas, jo tiklīdz cilvēks patiesi piedod vai lūdz no sirds piedošanu, tā nepatīkamā situācija dzēšas no atmiņas. Cilvēks atveras piedošanai tikai tad, kad izpratis mācību, kuru nepatīkamā situācija vai problēma sniedz. Tāpēc tik svarīgi ir apgūt Dievišķos likumus un mācības, jo citādi cilvēks neizprot, kāpēc notika tas, kas notika jeb kāpēc viņam jāpiedzīvo ciešanas?

Reinkarnācijas galvenā jēga ir dot mums iespēju labot savas kļūdas un augt garā. Tiklīdz cilvēks ir sasniedzis Budas apziņas līmeni, ko sauc par apskaidrību, tā viņš no reinkarnācijas apļa uz planētas Zeme izstājas, izņemot gadījumus, ja viņš nāk iemiesojumā, lai palīdzētu citiem cilvēkiem augt garā. Atcerēsimies, ka dzīves jēga ir garīgā attīstība. Tas nozīmē, ka mēs nākam iemiesojumā, lai mācītos un celtu apziņas līmeni, bet mācāmies mēs caur slikto. Visi sliktie notikumi, kas ir bijuši mūsu dzīvē, tie katram no mums kaut ko māca. Tiklīdz mēs izprotam mācību, tā mūsu apziņas līmenis paaugstinās. Tā mēs turpinām mācīties no dzīves uz dzīvi līdz sasniedzam to apziņas līmeni, kad mēs varam iziet no reinkarnācijas rata.

Cilvēks nav nolemts pieļaut vienas un tās pašas kļūdas no dzīves uz dzīvi. Šāds liktenis piemeklē tikai tos, kas nemācās, jeb skolā tos sauc par otrgadniekiem. Cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, ievēro Dievišķos likumus, dzīvojot pēc Sirdsapziņas, dzīves laikā apgūst tās mācības, kuras apņēmās apgūt pirms iemiesošanās šīs dzīves laikā. Nākamajā dzīvē viņš apgūst jaunas mācības un turpina iemiesošanos līdz brīdim, kad visas mācības ir apgūtas, lai tālāk evolūciju varētu turpināt citos Visumos vai uz citām planētām esošajā Visumā.

Autore: Elvita Rudzāte