Atgriešanās Ceļš pie Dieva 10.11.2021

Vieglākais Ceļš atgriezties pie Dieva ir kopā ar Skolotāju, kurš atbild uz visiem taviem jautājumiem, šaubām un vada tavu ceļu. Tomēr arī Skolotāja atrašana nav viegls process, jo tikai mūsu mazajā Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas sevi uzskata par “skolotājiem”, ka cilvēkiem ir grūti izprast kuram ticēt. Mācībā ir norādītas nianses kā var atšķirt kurš ir īsts skolotājs, kurš tikai viltus skolotājs, bet pat zinot šīs nianses, vienalga cilvēki iekrīt viltus skolotāju nagos, kas nozīmē, ka viņiem nepieciešama šāda pieredze, lai attīstītu savu izšķirtspēju.

Es ļoti labi atceros, kā es atradu savus Skolotājus. Es nepieliku nekādu piepūli, es tikai biju atvērta pieņemt to, ko dzīve man piedāvāja. Mans pirmais Skolotājs bija Vīlma Lūle, kas pie manis atnāca brīdī, kad uzdevu sirdī jautājumu – vai Dievs tiešām eksistē? Protams, tas bija ciešanu pilns brīdis, jo cilvēks par Dievu sāk aizdomāties tikai tad, kad nespēj ar prātu, naudu un ietekmi atrisināt savas problēmas. Pēc tam sekoja Avatārs Šri Satja Sai Baba ar savu Mācību, kas deva atbildes uz citiem jautājumiem, kurus neatradu Vīlmas Lūles dotajā Piedošanas mācībā. Tālāk sekoja Skolotājs pēc Skolotāja tādā secībā kādā biju gatava apgūt Mācību. Arī manī bija izveidojies dogmatisks uzskats par kristietības literatūru, un es grāmatnīcās netuvojos kristietības plauktiem, līdz kādā reizē jutu tik spēcīgu vilkmi no kristietības plauktu puses, kad sev pateicu: “Nu beidz, Elvita, pretoties, ej paskaties, ko kristieši piedāvā.” Es piegāju pie kristiešu literatūras plauktiem un pārlaidu acis ar domu, kura grāmata piesaistīs manu uzmanību? Grāmata, kas piesaistīja manu uzmanību bija novietota visaugstākajā plauktā, pašā stūrī, tai bija brūns vāks, kas nepiesaistīja uzmanību, bet mana roka sniedzās apskatīt tieši to grāmatu. Tā bija Svētās Terēzes no Avilas grāmata “Dvēseles pils”. Kad sāku lasīt šo grāmatu, mana sirds gavilēja un skaidri zināju, ka esmu atradusi savu Skolotāju. Es piedzīvoju brīnumus kā Svētā Terēze noorganizēja, lai es dabūtu visas viņas grāmatas, kas bija iznākušas latviešu valodā, kas bija vēl viens apstiprinājums tam, ka Viņa bija mana Skolotāja. Vēlāk ar prieku es lasīju arī citu kristiešu Svēto grāmatas, kas man ļoti palīdzēja izprast dzīvi, paralēli lasot Dievišķo Valdoņu vēstījumus.

Es esmu izlasījusi arī viltus skolotāju dotās grāmatas, bet tās man neradīja nekādu iespaidu, es pat vairs neatceros to teikto un man nav bijusi vēlēšanās tās lasīt atkārtoti. Es redzēju, ka Skolotāji nekavējoši nāk pie manis, ja redz, ka esmu gatava pieņemt Viņu doto mācību. Ja mēs neesam gatavi, tad mēs mākslīgi varam piesaistīt sev tikai viltus skolotājus. Taču arī tas ir ceļš. Kādam patiešām nepieciešams iziet caur viltus skolotāju rokām, lai caur vilšanos sāktu meklēt īstus Skolotājus. Kādam viltus skolotāji tik labi pabaro ego, ka viņš pat nemēģina meklēt īstus Skolotājus, un dīvainākais ir tas, ka viņš ir pārliecībā, ka tic Dievam. Esmu sastapusi vairākus it kā ļoti ticīgus cilvēkus, kas patiesībā nesaprot, kas ir ticība un Dievs, bet arī viņiem Dievs dos iespēju iepazīt Dievu, tikai atkal tas būs ceļš caur ciešanām, jo citādi cilvēks ļoti stipri turas pie saviem dogmatiskajiem uzskatiem.

Pareizais Ceļš pie Dieva ir tad, ja cilvēks savā sirdī ir apņemies atgriezties pie Viņa, pilnībā paļaujoties uz Viņa gribu un ar pazemību pieņemot dzīves pārbaudījumus, kas palīdz atstrādāt pagātnē radīto slikto karmu jeb negatīvo enerģiju un nokārtot dzīves eksāmenus.

Atgriešanās Ceļu pie Dieva var sadalīt lielākās vai mazākās daļās jeb detalizētāk vai vispārīgāk, t.i., četrās daļās, septiņās, astoņās  vai cita skaita daļās. Daļu skaits nosaka tikai detalizācijas pakāpi un skata punktu. Man personīgi vislabāko izpratni par atgriešanās Ceļu pie Dieva deva Svētās Terēzes no Avilas skaidrojums grāmatā “Dvēseles pils”, kas piedāvā Ceļu pie Dieva iztēloties septiņos līmeņos, kur septītais līmenis atrodas pašā centrā.

Kad cilvēks uzsāk Ceļu pie Dieva, viņš sāk interesēties par Dievu. Tikai tad, kad cilvēks atzīst Smalkā plāna, Augstāko Spēku un Dieva eksistenci, var teikt, ka viņš patiesām ir sācis atgriezties pie Dieva un ir nonācis Ceļa pirmajā līmenī.

Ceļa pirmajā līmenī cilvēks tic, ka eksistē Dievs, Smalkais plāns, Augstākie Spēki, īpaši varbūt neizprotot, kas tieši notiek Smalkajā plānā. Ceļa pirmajā līmenī notiek sevis iepazīšana – cilvēks atzīst sev savus trūkumus un ierauga sevī savas negatīvās īpašības un sāk lēnām no negatīvā atbrīvoties.

Lai cilvēks ieietu Ceļa otrajā līmenī, viņam jāatbrīvojas no pieķeršanās laicīgās dzīves labumiem un visa tā, kas viņu kavē nodoties Kalpošanai Dievam. Otrajā līmenī cilvēks sāk sekot savam Guru jeb Skolotājam, sāk ievērot Dievišķos likumus un sastopas no tumsas spēkiem ar ļoti daudz kārdinājumiem. Ja viņš pārvar kārdinājumus, tad viņš tiek tālāk uz nākamo trešo līmeni. Otrajā līmenī nākas sastapties arī ar smagām slimībām vai cita veida ciešanām, kad Dievs pārbauda cik cilvēka ticība un paļaušanās uz Viņu ir stipra. Caur ciešanām otrajā līmenī cilvēks apgūst patiesu ticību. Šajā līmenī cilvēks sāk atbrīvoties no sliktas sabiedrības, sāk apzināti sekot savam Skolotājam, ievērojot Dievišķos likumus, regulāri veic garīgo darbu.

Ceļa trešajā līmenī nonākušais sāk nesavtīgi, ar mīlestību Kalpot Dievam, darot labus darbus cilvēces vai visu citu dzīvo radību labā. Tie, kas veic labus darbus, lai iegūtu atzīšanu, slavu, atpazīstamību vai citus labumus, tie to nedara nesavtīgi. Tāpēc visi labdari līdz trešajam līmenim nemaz nenonāk. Trešajā līmenī cilvēks izkopj tikumus, t.i., iemācās visās laicīgās dzīves situācijās dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem. Ja cilvēks visu dara ar mīlestību, tad šajā līmenī viņš var saņemt no Dieva žēlastības, kas izpaužas kā brīnumi. Cilvēks reāli brīžiem jūt Dieva klātbūtni. Brīnumi var būt ļoti dažādi, atkarībā no Dieva gribas iepriecināt cilvēku par viņa sasniegumiem garīgajā darbā.

Kad cilvēks atrodas trešajā līmenī, viņš:

1) pieliks visas pūles, lai viņā jo pilnīgāk piepildās Dieva griba, bagātinot eksistenci ar auglīgiem darbiem jeb darot labus darbus, kas cilvēcei palīdz mainīties un kļūt labākai;

2) saglabās pazemību, ka viņš ir īstajā vietā, lai kas notiek ārējā pasaulē un atbrīvos sirdi no jebkādām iedomām un pretenzijām;

3) vingrinās paklausībā konkrētās lietās: tā viņam dos drošības sajūtu, ka meklē un cenšas izprast tikai Dieva gribu.

Ceļa ceturtajā līmenī cilvēks sāk izprast atšķirību starp gandarījumu un prieku. Gandarījums rodas tad, kad esam paveikuši kaut ko labu. Mēs pilnīgi pamatoti varam priecāties par to, ka esam darījuši labu. Gandarījums dzimst mūsu dabā un gūst piepildījumu Dievā. Turpretī prieks sākas Dievā, pēc tam to izjūt daba un izbauda tāpat kā gandarījumu, turklāt daudz vairāk. Prieku sniedz daudzas laicīgas lietas, piemēram, kad pavisam negaidīti saņemam lielu mantojumu, kad nejauši satiekam mums mīļu cilvēku, kad mums izdodas kāds svarīgs vai ietekmīgs darījums, kuru atzinīgi novērtē. Prieks ir dabisks, un dabisks ir arī gandarījums, kuru mēs gūstam, darot Dieva darbus, vienīgi tā izcelsme ir daudz cēlāka.

Lai dotos uz priekšu pa šo Ceļu un sasniegtu nākamos līmeņus, pēc kuriem ilgojamies, nav būtiski daudz domāt, bet gan daudz mīlēt, tāpēc dariet to, kas jūsos uzmodina lielāku mīlestību. Mīlestība – tā ir nevis liels gandarījums, bet gan cieša apņēmība vēlēties vienmēr iepriecināt Dievu, darīt visu iespējamo, lai Viņu neapvainotu.

Ceturtajā līmenī savu piepildījumu sasniedz visas pūles, ko cilvēks ieguldījis, lai mācītos uzturēt draudzības attiecības ar Dievu. No otras puses – iniciatīvu pārņem Dievs un sāk cilvēku veidot ar īpašām žēlastībām un īpašu iedarbību, kas izraisa īpašus rezultātus mīlestības nobriešanā. Pirmā pazīme, kas liecina par to, ka jums piemīt pazemība, ir pārliecība, ka neesat pelnījuši Dieva žēlastības un dāvāto prieku un ka nekad savā dzīvē jūs to nebaudīsiet. Dievs žēlastību sniedz vienīgi tam, kam vēlas, un nereti brīdī, kad cilvēks to vismazāk gaida. Ceturtajā līmenī cilvēks ir atteicies no savām vēlmēm. Šajā līmenī cilvēku piemeklē ļoti smagi kārdinājumi, kurus neizturot viņš atkrīt atpakaļ uz zemākiem līmeņiem.

Ceļa piektajā līmenī cilvēks izjūt Dievu sevī – izjūt vienotību ar Dievu. Cilvēks sāk ilgoties pēc lieliem pārbaudījumiem, nespēdams darīt neko citu. Viņš ilgojas gandarīt, ilgojas pēc vientulības un tā, lai visi pazītu Dievu, un ļoti bēdājas, redzot, ka Dievs tiek apvainots. Ja agrāk cilvēks bija ļoti pieķēries saviem radiniekiem, draugiem un mantai un cīnīties pret šo pieķeršanos nepalīdzēja ne pūles, ne apņemšanās, ne vēlēšanās, tad tagad viņš ir kļuvis tik brīvs, ka tam kā nasta šķiet pat tās attiecības, kuras nav iespējams saraut, neapvainojot Dievu.

Šo cilvēku dvēselē valda miers, turklāt ļoti dziļš miers, jo viņu pārbaudījumi ir tik vērtīgi un to izcelsmes avots ir tik labs, ka šie pārbaudījumi, lai gan ir ļoti smagi, rada mieru un prieku. Lai gan cilvēks ir daudz sasniedzis garīguma attīstībā, praktizējot tikumus, viņš vēl nav pilnībā atdevis savu gribu Dievam.

Ceļa sestajā līmenī cilvēks vairāk nekā jebkad agrāk tiecas pēc vientulības un atbilstoši tam, cik to pieļauj viņa stāvoklis un tajā veicamie pienākumi, atvaira visus šķēršļus, kas šo vientulību varētu traucēt. Cilvēku kritizē ne tikai tuvākie cilvēki, bet arī tie, ar kuriem viņš nav nekādā saskarē un par kuriem viņš pat nevarēja iedomāties, ka tie kādreiz interesēsies par viņa dzīvi. Tie teic, ka viņš tēlo svēto, ka viņš pārspīlē, lai maldinātu pasauli. Cilvēks nedara neko īpašu – viņš tikai cenšas labi izpildīt pienākumus, kas tam veicami atbilstoši viņa stāvoklim. Tie, kurus viņš uzskatīja par draugiem, viņu pamet, un tieši šiem cilvēkiem viņš kļūst par gardu kumosu.

Ļaunākais ir tas, ka šie pārbaudījumi tik drīz nebeidzas, – dažkārt tie ilgst visu mūžu, turklāt cilvēki cits citu brīdina, ka no tādām personām jāizvairās. Nav daudz tādu, kas viņam tic, salīdzinājumā ar visiem tiem, kas viņu nosoda.

Cilvēkam vēl lielākas ciešanas sagādā slavēšana, jo tas labi apzinās, ka viss labais viņā ir no Dieva un nekādā gadījumā – no viņa paša. Cilvēks pret slavēšanu attiecas arvien mierīgāk, jo no pieredzes zina, ka cilvēku runas nav nopietni ņemamas, – te tie saka labu, te pēc īsa brīža jau sliktu. Jo mazāk cilvēks pievērš uzmanību slavēšanai, jo mazāk viņš pievērš uzmanību kritizēšanai. Cilvēks pret kritizētājiem izjūt īpašu maigumu un uzskata, ka viņi ir labāki draugi nekā tie, kas saka par viņu labu.

Tajā pašā laikā Dievs mēdz sūtīt ļoti smagas slimības vai citus smagus pārbaudījumus. Daudz lielākas mokas ir cilvēkam, kuram šķiet, ka viņš neprot izskaidrot savas iekšējās ciešanas. Cilvēkam pat rodas pārliecība, ka Dievs viņu ir atstājis (šādas izjūtas bija arī Svētajai Terēzei no Kalkutas) un pretēji cilvēka Dvēsele piedzīvo ekstāzes un gara lidojumus.

Ceļa sestajā līmenī Dievs cilvēku var uzrunāt un pamudināt doties uz priekšu arī ar viņam adresētiem vārdiem, ko cilvēks var dzirdēt ar ausīm vai sajust ar sirdi. Dažkārt tie šķiet nāk no ārpuses, citkārt – no dvēseles dziļumiem vai dvēseles augstākās daļas. Ļaunais gars dažkārt izmanto slimas dvēseles, lai kaitētu citiem. Tāpēc vienmēr ir jāievēro piesardzība, līdz kļūst skaidrs, no kāda gara ir šie vārdi. Lai arī kādā veidā tie būtu pateikti, tie var būt gan no Dieva, gan ļaunā gara, gan arī iztēles auglis.

Pazīmes kā atšķirt, kad runā Dievs, ļaunais gars vai paša iztēle:

1) Vai mēs gūstam garīgu labumu no šiem vārdiem, vai tie palīdz atbrīvoties no negatīvā? Ja nē, tad tie nav no Dieva.

2) Vai vārdi saskan ar Svētajiem Rakstiem jeb Dievišķajiem likumiem? Ja nē, tad tie nāk no ļaunā gara.

3) Vai vārdi nomierina, piemēram, «neuztraucies»? Ja jā, tad tie nāk no Dieva.

4) Vei dvēseli pārņem dziļš klusums, dievbijīga un mierīga sakoptība, un viņa ir gatava slavēt Dievu? Ja jā, tad tie nāk no Dieva.

5) Vai vārdi ļoti ilgi paliek atmiņā un sniedz drošības izjūtu? Ja jā, tad tie nāk no Dieva.

6) Dvēselē valda nesatricināma drošības izjūta arī tad, ja notikumi neattīstās tā, kā dvēsele to ir sapratusi. Paiet gadi, bet viņa tic, ka Dievs atradīs citus cilvēkiem nezināmus līdzekļus un beigu beigās vārdi piepildīsies. Un tas patiešām tā notiek.

7) Iztēles radītie vārdi nav ne noteikti, ne skaidri, tie ir it kā pusmiegā dzirdēti.

8) Cilvēks apzinās, ka viņa iztēle nevarēja izgudrot šos vārdus, lai maldinātu cilvēku, jo vārdi attiecas uz to, ko viņš nekad nav ne vēlējies, ne gribējis, ne zinājis.

9) Kad Dievs uzrunā cilvēku, dvēsele ir tā, kas klausās. Savukārt, ja vārdi rodas iztēlē, tad dvēsele pati pamazām sacer to, ko gribētu dzirdēt.

10) Pietiek ar vienu Dieva sacītu vārdu, lai saprastu daudzas lietas, – to mūsu prāts nespētu tik ātri sacerēt.

11) Ļaunais gars nespēs atdarināt Dieva vārdu iedarbību, ne arī ieliet dvēselē mieru un gaismu. Gluži pretēji – viņš rada nemieru un uztraukumu.

12) Ja cilvēks no Dieva saņem žēlastības un dāvanas, tad lai viņš rūpīgi pārbauda, vai šī iemesla dēļ tas neuzskata, ka ir pārāks par citiem.

13) Ja cilvēka apmulsums nekļūst lielāks, dzirdot aizvien glaimojošākus vārdus, tad lai viņš zina, ka tie nav no Dieva.

14) Ja Dievs ir tas, kas viņu uzrunā, tad cilvēks skaidrāk apzinās savus grēkus un aizmirst to, ko guvis ar savu gribu.

Ceļa septītajā līmenī Dievs ieved cilvēku savā mājoklī – notiek pilnīga savienošanās ar Dievu. Tāpat kā Viņam ir mājoklis Debesīs, tā arī dvēselē ir vieta, kurā mājo tikai Dievs un kura ir tikpat kā otrās Debesis. Kad Dievs ieved dvēseli šajā mājoklī, cilvēks intelektuālajā vīzijā redz Vissvēto Trīsvienību, visas trīs Personas, turklāt liesmojošā mirdzumā, ko gars vispirms uztver kā bezgala spožu mākoni. Šeit visas trīs Personas cilvēka dvēselei atklājas un runā ar viņu. Tās palīdz dvēselei saprast vārdus, kurus lasām Evanģēlijā, proti, ka Viņš un Tēvs un Svētais Gars nāks mājot dvēselē, kas Viņu mīl un pilda Viņa baušļus.

Cilvēks vairs neuztraucas par to, kas ar viņu var notikt, un dzīvo īpatnējā visa aizmiršanā, jo tam šķiet, ka viņa vairs nav. Tikai nedomājiet, ka tagad tas vairs ne ēd, ne guļ, lai gan tas viņam ir diezgan mokoši, un nepilda savus pienākumus. Tagad viņam lielas ciešanas sagādā savas bezspēcības apziņa.

Cilvēka dvēsele ļoti vēlas ciest, taču šī vēlēšanās viņā nerada nemieru, kā tas mēdza būt agrāk. Vēlēšanās, lai viņā piepildās Dieva griba, dvēselē ir tik absolūta, ka viss, ko Dievs dara, tai šķiet esam labs – ja Kungs vēlas, lai tā cieš, – viņa ir apmierināta.

Ja cilvēks tiek vajāts, tas izjūt lielu iekšēju prieku un tajā valda miers, kas ir vēl dziļāks nekā iepriekš aprakstītos stāvokļos. Viņš netur naidu pret tiem, kas dara vai vēl tai ļaunu, bet, tieši otrādi, izjūt pret tiem īpašu mīlestību. Tagad cilvēks izjūt tik kvēlu vēlēšanos Dievam kalpot, darīt visu, lai Viņš tiktu slavēts, un, ja iespējams, palīdzēt kaut vienai dvēselei, ka viņš ne tikai neilgojas pēc nāves, bet vēlas dzīvot vēl daudzus jo daudzus gadus, panesot smagos pārbaudījumus. Arī doma par godību, ko bauda svētie, viņu neuzrunā, jo šajā brīdī viņš pēc tās vairs neilgojas. Viņš neizjūt nekādas bailes no nāves. Cilvēks vairs nevēlas ne dāvanas, ne iepriecinājumus, jo ar viņu ir pats Dievs un tagad Viņš tajā mājo. Cilvēks ir pilnībā atraisījies no visa. Tas pastāvīgi vēlas dzīvot vientulībā vai arī nodoties darbiem, kas nāk par labu citām dvēselēm.

Šajā līmenī nav iekšēja satraukuma. Šeit dvēsele gandrīz vienmēr bauda pilnīgu mieru. Šeit nonākot, dvēsele vairs nepiedzīvo ekstāzes vai arī tās piedzīvo ļoti reti, turklāt šīs ekstāzes nepavada gara lidojums.

Vai jūs zināt ko nozīmē būt patiesi garīgiem? Tas nozīmē kļūt par Dieva vergiem. Necentieties būt noderīgi visai pasaulei, bet gan tiem, ar kuriem jūs dzīvojat kopā. Tādējādi jūsu darbi būs vērtīgāki, jo jums pret šiem cilvēkiem ir lielāks pienākums. Tikai tad, kad esat sakārtojuši attiecības ar pašiem tuvākajiem, jūs varat sākt kalpot pārējai sabiedrības daļai tādā veidā, ka to liks Dievs. Kad Dievs uztic uzdevumu, tas ir skaidrs, nepārprotams un tevī nav šaubu, ka uzdevumu esi saņēmis no Dieva. Ja šaubies, tad savienošanās ar Dievu nav notikusi pilnīgi vai arī uzdevumu izdomājusi tava iztēle vai ļaunais gars.

Ceļš pie Dieva nav viegls. Daudz grūtību jāpārvar. Tomēr visi tie, kas šo Ceļu ir gājuši un sasnieguši Dievu, ir laimīgākie cilvēki pasaulē.

Autore: Elvita Rudzāte