Atšķirība starp kalpošanu, labu rīcību un labdarību 24.03.2020

Kas ir Kalpošana? Šis vārds daudziem asociējas ar senākiem laikiem, kad kalpi strādāja bez maksas kungu labā un darīja to piespiedu kārtā. Tomēr ticīgi cilvēki, kas kalpo Dievam, šo vārdu uztver pavisam citādi. Kalpošana Dievam ir svēta rīcība.

Vienkārši sakot – patiesa kalpošana ir tad, kad kāds kaut ko labu dara citu labā, turklāt brīvprātīgi un nesavtīgi. Kā visur, ļoti svarīgs būs motīvs, kāpēc cilvēks vēlas kādam citam kalpot.

Īstai kalpošanai cilvēks ir nobriedis tad, kad ir attīstījis sevī Dievišķās, labās īpašības, jo “visas īstās Dievišķās īpašības koncentrēti izpaužas Kalpošanā“. Tās ir mīlestība, līdzcietība, žēlsirdība, vēlēšanās palīdzēt, pastāvīgums, uzticība, tikumiska tīrība, nesavtīgums, pazemība, pacietība, iecietība, cieņa, gods u.c.

Bez Dievišķajām īpašībām nekāda īsta kalpošana nav iespējama. To mēs redzam tādos piemēros kā Saeimas deputāti, ko dažkārt dēvē arī par tautas kalpiem, bet viņi nevar būt tautas kalpi, jo par savu darbu saņem atalgojumu. Patiesībā tas ir viņu darbs, kas ir ļoti svarīgs, ja tas tiek darīts pēc labākās sirdsapziņas tautas labā. Taču kam lielais vairums no viņiem patiesībā kalpo? Vairāk gan paši savā labā. Un kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka vairums no viņiem nav cilvēki ar augsti attīstītu apziņu un izkoptām labajām īpašībām.

Mēs varam teikt, ka kalpošana ir cilvēka garīgās un tikumiskās izaugsmes un attīstības vainagojums, jo tad cilvēks ir sasniedzis tādu pakāpi savā attīstībā, ka viņā ir tik daudz mīlestības, kas liek viņam palīdzēt citiem, kuriem nav tik labi veicies attīstības ceļā, kas mazliet atpalikuši.

Labdarība nozīmē, ka tu ar mīlestību dari kādu labu darbu, nesaņemot par to samaksu. Piemēram, tu palīdzi bērnu nama bērniem vai suņu patversmei.

Savā būtībā patiesa kalpošana vai labdarība nav atšķirības, jo abos gadījumos tu dari labu darbu, lai palīdzētu kādam, kam tava palīdzība ir nepieciešama. Atšķirība vairāk būs apziņā, kāpēc svarīgi palīdzēt jeb motīvā. Ar labdarību var nodarboties jebkurš cilvēks, bet patiesi kalpot spēj tikai augstas apziņas cilvēks.

Tomēr abos gadījumos var būt gan ticīgi, gan neticīgi cilvēki, kas labus darbus dara savtīgu nolūku vadīti. Piemēram, ticīgs cilvēks dara labus darbus, lai nokļūtu Paradīzē, neizprotot kalpošanas patieso būtību, ka tu dari kaut ko labu, lai pasaule kļūtu labāka, nevis tāpēc, lai vēlāk saņemtu kādu labumu no Dieva. Tāpat daži cilvēki vai pat organizācijas dara labus darbus nevis tāpēc, ka vēlas palīdzēt, bet tāpēc, lai citi redzētu, cik viņi ir labi cilvēki vai laba organizācija. Cilvēki mēdz izmantot šo labo rīcību, lai iegūtu varu politikā, bet organizācijas var izmantot šo labo rīcību mārketinga nolūkos jeb sava labā tēla veidošanā.

Cilvēki jauc divus jēdzienus – darbu un Kalpošanu. Par darbu mēs saņem samaksu, bet Kalpošana ir darbs, ko mēs veicam bez maksas.

Kaut kādā mērā arī darbu, kas sniedz cilvēcei labumu, var uzskatīt par kalpošanu Dievam, bet tā nav kalpošana īstā Kalpošanas nozīmē. To pareizāk būtu saukt par darbu Dievam.

Darbs Dievam notiek vairākos līmeņos, atbilstoši cilvēka apziņas līmenim. Pirmais līmenis: cilvēks dara visus darbus Dievam tik labi cik viņš spēj. Tas attiecas gan uz ikdienas saimnieciskiem pienākumiem, gan uz profesionālo darbību. Ja cilvēks strādā no sirds, un viņa darbs dod kaut kādu labumu cilvēcei, tad viņš jau strādā Dievam. Tas, ka cilvēks par to saņem atalgojumu, tas ir tikai normāli, jo mēs vēl neesam sasnieguši tādu apziņas līmeni, lai spētu iztikt no svaiga gaisa un mīlestības, un mums patiešām ir jānomaksā rēķini.

Nākamais līmenis, kad cilvēks savā brīvajā laikā no profesionālā darba sāk nodarboties ar labdarību. Viņš var saņemt par šo darbu arī atalgojumu. Tas ir atkarīgs no tā, vai par šo darbu tiek no kaut kāda avota maksāts. Pats svarīgākais, lai šis darbs tiktu veikts pēc vislabākās sirdsapziņas un ar mīlestību un vai tu šo darbu turpināsi arī nesaņemot atalgojumu.

Nākamais līmenis, kad cilvēks Kalpo Dievam daļu no sava laika, t.i., viņš kaut kādu daļu sava laika dara darbu bez maksas. Lūk šo daļu darba var uzskatīt par Kalpošanu Dievam.

Ja cilvēks strādā 100% laika bez atalgojuma saņemšanas, tas nozīmē, ka viņš Kalpo Dievam pilnībā. Tomēr kādam ir jāparūpējas par šī cilvēka eksistenci. Tāpēc Kalpot Dievam, veltot tam 100% laika var tikai Lielie Skolotāji, kuriem ir skolnieki, kas rūpējas par sava Skolotāja pilnīgu eksistenciālu uzturēšanu, kā arī pensionāri, kuriem pensija nodrošina visas eksistenciālās vajadzības.

Protams, pastāv iespēja iesaistīties Kalpošanas darbā dažādās kopienās un klosteros, kur arī par darbu netiek maksāts atalgojums, jo gan kopiena, gan klosteris nodrošina kalpotāja eksistenciālās vajadzības.

Cilvēkiem, kas patiesi kalpo vai patiesi nodarbojas ar labdarību, nav nepieciešama atzinība, slava, godināšana, jo viņi dod, lai dotu, nevis lai par doto saņemtu kaut ko pretim. Savukārt cilvēki, kas labus darbus dara savtīgos nolūkos, būs ļoti apbēdināti, ja citi viņu labo darbu nepamanīs un atzinīgi nenovērtēs.

Cilvēks, kas nesavtīgi dara labu darbu, par to aizmirst, bet cilvēks, kas dara labu darbu savtīgos nolūkos, spēs uzskaitīt visus savus labos darbus. Dievs visu to redz un lai pārmācītu tos, kas dara labus darbus savtīgos nolūkos, izdara tā, ka tie, kas saņēmuši palīdzību no cilvēka, kas to darījis savtīgos nolūkos, aizmirst par saņemto labo. Savukārt tie, kas saņēmuši palīdzību no cilvēka, kas to darījis nesavtīgi, atceras uz mūžu viņa labo un mēģina pie pirmās iespējas atdarīt ar labu.

Piemēram, tev grūtībās nonācis cilvēks lūdz aizdot naudu. Ja tu aizdosi naudu ar domu, ka es tev to dāvinu, ja nespēsi to atdot, tad tu par aizdevumu aizmirsīsi, bet aizdevuma saņēmējs atdos tev aizdevumu pie pirmās iespējas. Savukārt, ja tu aizdosi naudu, domājot, ka jāpalīdz, lai arī man kāds palīdzētu, tad tu par aizdoto naudu atcerēsies, bet aizdevuma saņēmējs par to aizmirsīs.

Daudzi  cilvēki saka, ka kalpo Dievam, un tā uzskata visi baznīcu “štata” darbinieki – garīdznieki, lai kā arī nesauktos viņu ieņemamais amats baznīcas hierarhijā (viņi nevis strādā, bet kalpo). Daudzi patiešām no sirds kalpo Dievam un cilvēkiem. Bet ir arī tādi, kas patiesībā kalpo savam ego, tikai maldina gan paši sevi, gan citus, teikdami, ka kalpo Dievam. Jā, viņi var izpildīt visus paredzētos rituālus u.tml., taču, ja sirds nav piepildīta ar mīlestību un tās enerģija nav veltīta kalpošanai, tad graša vērtība ir tādai viņu kalpošanai, jo tā neatstāj nekādas pēdas baznīcas apmeklētāju dvēselēs. Taču baznīcās visos laikos ir bijuši arī lieli svētie, kas visā patiesībā kalpo Dievam un cilvēkiem. Starp Krievijas pareizticīgajiem tādi bija Radoņežas Sergijs, Sarovas Serafims un citi, Romas katoļu baznīcā – Tēvs Pio un daudzi citi. Viņu paveiktie darbi un brīnumi paliek cilvēces vēsturē kā atdarināšanas cienīgi paraugi, lai mēs no viņiem mācītos.

Tāpat mūsdienu sabiedrībā ir nodibinātas daudzas nevalstiskās organizācijas, kuras patiesībā kalpo nevis organizācijas izvirzītajam mērķim, bet tikai savam ego. Šie cilvēki īpaši ir nobažījušies par ekonomisko krīzi, jo viņi bez naudas nav gatavi īstenot labos darbus.

Tātad kalpošana un labdarība ir nesavtīga, bet laba rīcība ir savtīga. Padomā, kādu motīvu vadīts tu dari labus darbus vai kādam palīdzi, tad tu sapratīsi vai tava palīdzība ir laba rīcība, labdarība vai kalpošana?

Autore: Elvita Rudzāte