Sākot mācīties izglītības programmā “Domātājs”, mana galvenā motivācija bija sakārtot attiecības ar sevi. Iemācīties pieņemt sevi ar visām labajām un sliktajām īpašībām nav viegli.
Nākot uz lekcijām un sastopot dažādos pasniedzēju viedokļus un skatījumus uz pasauli un cilvēku tajā, īpaši vieglāk nepalika. Šogad domāju, ka atkal esmu turpat, kur uzsākot mācības – esmu neapmierinātības purvājā.
Nereti man liekas, ka ir divas Lailas.
Pirmā ir tā, kas cenšas ievērot sabiedrības uzstādījumus – darīt visu, lai iekļautos sabiedrībā. Viņai svarīgs ir apkārtējo viedoklis un nereti viņa tam viegli pakļaujas. Ja sabiedrība saka, ka viņai ir jāgrib bērnus, tad to viņa arī grib. Ja apkārtējie saka, ka jāiet mācīties, tad to viņa arī dara, lai gan nezin, ko gribētu apgūt un kas sagādātu prieku. Šai Lailai nereti nav sava viedokļa, viņa izvēlas piekrist apkārtējiem, lai tikai neiesaistītos konfliktu situācijās. Viņa neizrāda patiesās sajūtas.
Otrā ir tā, kas grib būt īsta, patiesa, nesamākslota jebkurā dzīves situācijā. Šai Lailai ir savas jūtas, kuras netiek izpaustas, jo ir sajūta, ka apkārtējie nesapratīs un uzskatīs par dīvainu. Reti šī otra Laila uzdrošinās “parādīties” kādam no malas, jo pirmajai Lailai ir drošāk pie apkārtējiem.
Bet kā ir būt pasaulē, ja viens cilvēks jūtas kā divi?
Pirmā Laila jūtas neapmierināta, jo bieži mēdz būt pārmetumi, ka viņa nav pietiekami laba. Katru dienu atrodu par ko sev pārmest: apēdu bulciņu, neizgāju pastaigāt, nenoslaucīju putekļus, neuztaisīju vakariņas, nesaņēmos aiziet paskriet utml.. Pārmetumu deva tiek arī apkārtējiem, jo tas kas ir “iekšā”, parādās uz āru. Varētu to nodēvēt par tādu “kluso kritizēšanu”. Daru to diezgan regulāri, pat vairākas reizes dienā. Nedaru to atklāti, bet pie sevis (domās) gan mēdzu nodomāt dažādus komentārus par lietām, kuras man liekas nepieņemamas – varu ejot pa ielu nokritizēt kā cilvēks ir apģērbies, vai ko pērk veikalā, vai ne tā uzvedas, vai kolēģe ne tāda.
Tikai pārmetot citiem aizmirsu vienu elementāru lietu “tas ko redzi citos, attiecas uz tevi”. Jā brīžiem aizdomājos, ka arī šāda “klusa” kritika ir kritika, bet nesaistīju to ar sevi. Tikai nekas jau nepaliek nepamanīts, un arī šo man parādīja. Praktizējot Holodinamiku, nācās secināt, ka vislielākie pārmetumi tiek man pašai. No kā? No manis pašas, protams! Apzinoties, ka ārēji mani pārmetumi atspoguļo mani pašu, es secināju, ka tas būtībā atspoguļo manu attieksmi pret sevi. Vai tur kur ir pārmetumi var būt sevis pieņemšana?
Ir tik bieži lasīts, ka mums jāmācās sevi mīlēt, bet nekad neesmu saņēmusi atbildi, kā? Kā to izdarīt? Nu labi es saprotu, ka nav jau viena recepte visiem, bet nu dodiet kādu mājienu kā to izdarīt? Šīs divas Lailas ir man parādījušas, ka nemīlu sevi, jo nespēju pieņemt “prāta” Lailu, kura jau nav ļauna, viņa tikai grib mani pasargāt un ļoti labi to pieprot. Bet šī Laila man neļauj iziet ārpus “prāta rāmjiem”, jo tur ārpusē ir nezināmais un tas nav droši, jo var mani sāpināt. Savukārt otru Lailu esmu noliegusi, jo neesmu izpratusi tās lomu manā dzīvē.
Priekš manis šo abu Lailu līdzsvarošana un pieņemšana, arī ir sevis iemīlēšana, jo dzīvojot ar sirdi, nav pārmetumu, ir tikai pieņemšana.
Šī atziņa man nav jaunums, jo jau pirms pāris gadiem pie manis atnāca šis Šri Činmoja teksts, bet tad es vēl neizpratu tā būtību:
Beautiful
Is my moonlit mind.
Fruitful
Is my sunlit heart.
Prāta un sirds mijiedarbība man sniedz to, ko esmu tik ilgi meklējusi, ceļu pie sevis pieņemšanas!
sending...
