Reiz man palīdzību lūdza sieviete, kura bija cietusi no sava vīra un labākās draudzenes nodevības – abi uzsāka intīmas attiecības un vīrs pameta ģimeni. Sieviete spēja piedot savam vīram, bet nespēja piedot savai labākajai draudzenei.
Lai sieviete spētu piedot savai draudzenei, viņai bija jāizprot neapgūtā mācība. Jautāju sievietei – ja viņai vīru atņemtu sveša sieviete, vai viņa to uzskatītu par nodevēju? Nē, neuzskatītu, jo sieviete ir sveša. Šajā gadījumā viņa par nodevēju uzskatītu vīru. Kad jautāju sievietei, kāpēc viņa savu draudzeni uzskatīja par nodevēju, tad sieviete teica: “Jo es viņai biju atklājusi savu dvēseli, mēs visā dalījāmies.” Tātad sievietei draudzene bija dvēseliski tuva, viņa tai uzticējās. Neapzināti viņa draudzeni, kā arī savu vīru uzskatīja par savu īpašumu. Kad draudzene bez atļaujas paņēma sievietes īpašumu, tad nodevības enerģija dubultojās, jo sieviete bija zaudējusi divus īpašumus – vīru un draudzeni. Tieši zaudējums radīja ciešanas.
Nodevībai tieši tāpat kā ikvienai lietai ir divas puses – labā un sliktā. Sliktā puse ir tā, ka tā sāpina tuvu cilvēku, jo par nodevēju mēs uzskatām tādu, kuram pirms tam esam uzticējušies. Tātad ir nodota uzticēšanās. Bet kas ir uzticēšanās? Uzticēšanās nozīmē, ka otrs cilvēks rīkojas saskaņā ar maniem izvirzītajiem noteikumiem un prasībām. Nav svarīgi vai mani noteikumi un prasības ir pareizi, svarīgi ir tas, ka otrs tos ievēro. Ja otrs manus noteikumus un prasības neievēro, tad es viņam vairs neuzticos. Patiesībā es dusmojos, ka viņš neievēro manus noteikumus un prasības.
Protams, es neattaisnoju sievietes draudzenes un viņas vīra rīcību, jo viņi pārkāpa Dievišķo likumu un nodevība tiek uzskatīta par ļoti lielu pārkāpumu Augstāko Spēku acīs. Ja pasaulē nebūtu Dievišķo likumu, tad valdītu anarhija un pasaule ietu bojā.
Sieviete teica, ka pēc šā notikuma viņa vairs nespēj veidot attiecības ar vīrieti, jo viņa nevienam vairs neuzticas. Tad es sievietei piedāvāju divas izvēles:
1) vairāk neveidot attiecības ar vīrieti, tādējādi nepiedzīvojot vilšanos, bet tajā pašā laikā nepiedzīvojot arī skaistus brīžus;
2) vēlreiz veidot attiecības ar vīrieti, apzinoties, ka vīrietis var arī pievilt, jo nevienu cilvēku nevar ielikt prasību cietumā, bet tajā pašā laikā, ļaujoties piedzīvot skaistus brīžus.
Sieviete izvēlējās otro variantu, jo saprata, ka atsakoties no skaistiem brīžiem, cilvēka dzīve kļūst bezkrāsaina un neinteresanta.
Kad jautāju sievietei, ja man būtu tādas burvju spējas, ka es varētu situāciju atgriezt atpakaļ un viņas vīrs būtu kopā ar viņu, kā arī attiecības ar draudzeni būtu tādas kā agrāk, vai viņa to vēlētos? Viņa uzreiz atbildēja, ka nē, jo pēc šī pārdzīvojuma esot ļoti daudz mācījusies un kļuvusi par citu cilvēku. Tātad patiesībā draudzene un sievietes vīrs ar savu nodevību neapzināti ir viņai palīdzējuši uzsākt iet garīgās attīstības ceļu. Galvenais labums, ko šajā situācijā palīdzēja sievietei piedzīvotā nodevība, bija izpratne, ka neviens viņai nepieder, ka mīlestība ir brīvība, to nevar ierobežot.
Piedzīvotā nodevība pievērsa uzmanību ļoti svarīgai cilvēciskajai īpašībai – brīvībai un pārbaudīja sievietes beznosacījumu mīlestību. Brīvība necieš prasības. Tā vēlas radīt. Dievs mums ir devis brīvu gribu un saprātu, lai mēs uzņemtos par savām izvēlēm atbildību. Brīvība nenozīmē anarhiju, bet gan atbildības uzņemšanos par savām izvēlēm. Savukārt īsta mīlestība nepazūd nekādos apstākļos. Pat nodevība nespēj iznīcināt īstu mīlestību. Piemēram, Solveiga tik ļoti mīlēja Pēru Gintu, ka spēja to mīlēt, lai arī zināja, ka viņš tai ir neuzticīgs.
Mums nav tik viegli dot otram brīvību, ja esam tam pieķērušies. Tas cilvēcīgi ir saprotams, bet tieši tāpēc mums ir jāmācās atbrīvoties no pieķeršanās un jāiemācās mīlēt bez nosacījumiem.
Tā mēs caur slikto mācāmies kļūt labāki. Jo vairāk iemācāmies, jo tālāk tiekam savā garīgās izaugsmes ceļā.
sending...
