Vislielākās no visām bailēm ir bailes “mani nemīl”. Visu stresu un problēmu pamatā ir bailes “mani nemīl”, tikai reti, kad mēs par to aizdomājamies. Piemēram, komunikācijas problēmu pamatā ir bailes “mani nemīl”.
Bailes “mani nemīl” māca mīlēt, negaidot neko pretim. Ja cilvēks mīl, negaidot kā tiks novērtēta viņa mīlestība, tad viņš jūtas brīvs. Ja cilvēks dzīvo gaidās, ka viņa doto kāds pamanīs un novērtēs, tad nākas piedzīvot vilšanās situācijas un katra mazākā kļūme šajā cilvēkā izsauc stresu bailes “mani nemīl”.
Bailes “mani nemīl” uzdevums ir atgādināt cilvēkam, ka viņu mīl Augstākie Spēki, Dievs un cita dzīvā radībiņa, piemēram, kāds mājdzīvnieks vai istabas augi vai bērzs pie mājas. Nelaime ir tā, ka cilvēki šo mīlestību nepamana, jo ar mīlestību saprot tikai tuvinieku doto mīlestību.
Jo augstāk attīstīts gars, jo mazāk viņā ir gaidas un viņš kļūst par devēju. Tāpēc tik svarīgi ir paplašināt apziņas līmeni. Laimīgs cilvēks ir devējs, t.i., tāds cilvēks, kas spēj nesavtīgi dot, neko negaidot pretim. Šāds cilvēks neapvainosies uz tuviniekiem vai darba devēju, ka viņa doto nepamana vai skaļi nenovērtē (nepaslavē). Šāds cilvēks izjutīs prieku par iespēju kādam palīdzēt, prieku par iespēju dot to, ko spēj dot, piemēram, dalīties ar savām zināšanām un prasmēm. Cilvēks, kas ir izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu un ikdienā to praktizē, nejūt bailes “mani nemīl”, jo viņš ir piepildīts ar to mīlestību, kuru viņš dod citiem.
Tātad galvenā mācība, ko stress bailes “mani nemīl” māca ir nesavtīga mīlestības došana, kas piepilda pašu cilvēku ar mīlestību un tāpēc viņš neizjūt mīlestības trūkumu. Pat, ja tuvinieki vai apkārtējā sabiedrība pret šo cilvēku izturas noraidoši, viņš vienalga jūtas laimīgs, jo viņš ir mīlestības devējs.
Stress bailes “mani nemīl” var rasties jau gara iemiesošanās brīdī, ja vecāki intīmajai tuvībai ir nodevušies nevis tāpēc, ka gaida atnākam bērna garu, bet lai baudītu seksa laikā gūto labsajūtu. Bērna gars atnākot redz, ka vecāki viņu negaida, un tas viņam sagādā lielu vilšanos, jo viņš pie vecākiem ir steidzies ar vislielāko mīlestību.
Vēlāk šis stress attīstās grūtniecības laikā, ja bērns dzird, ka viņa atnākšana vecākiem ir radījusi problēmas, īpaši, ja vecāki apsver domu par abortu.
Pēc tam stress turpina attīstīties pēc piedzimšanas. Piemēram, tas attīstās arī brīdī, ja vecāki neizrāda par bērnu interesi tā raudāšanas laikā. Vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar bērna audzināšanu. Ja vecāki bērnu kritizē vai tam nepievērš uzmanību, tad šis stress sāk attīstīties vēl straujāk. Vēlāk skolā un visur citur, kur bērns sastopas ar kritiskām vai izsmejošām piezīmēm, tas tikai vairo bailes “mani nemīl”. Īpaši bīstama ir bērnu salīdzināšana un vērtēšana, uz kuru balstās mūsu izglītības sistēma. Paradokss, bet negribot esošā izglītības sistēma ļoti veicina stresu bailes “mani nemīl” un vainas izjūtas attīstību.
Kā pieaugušam cilvēkam bailes “mani nemīl” attīstās pie neveiksmīgām attiecībām. Jo vairāk neveiksmīgu attiecību, gan darbā, gan personiskajā dzīvē, jo lielākas bailes “mani nemīl” līdz cilvēks ir tik ļoti nocietinājies, ka viņš vairs nejūt mīlestību pat, ja kāds cenšas viņam to dot.
Kad cilvēks ir nomodā, viņš daudzus stresus prot apzināti vai neapzināti nomākt. Bet, kad cilvēks laižas miegā vai jau ir aizmidzis, tad viņš vairs nespēj kontrolēt savus stresus un tie par savu klātbūtni sāk atgādināt. Bailes neļauj cilvēkam gulēt. Tāpēc visi tie, kas cieš no bezmiega, cieš arī no kaut kādām bailēm, kuras radušās no bailēm “mani nemīl”.
sending...
