Bailes no brīvības 11.07.2014

-Mēs esam pārvērtuši pasauli par tirgus laukumu, bet tā varēja kļūt par brīnišķīgu dārzu, kur ikvienam ļauts uzziedēt saviem ziediem. Mēs spiežam mārpuķītes uzziedēt par rozēm. Bet, kur lai mārpuķīte ņem rozes? Tās būs no plastmasas un savā svētajā sirdī mārpuķīte raudās kauna asaras :”Man nepietika drosmes, lai nostātos pret pūli. Man uzspieda plastmasas ziedus, bet man ir savi, īstie, kuru dēļ rit manas asinis. Bet es tos nedrīkstu rādīt…”

( Osho )

Mana meitiņa sieviešu dienā man uzdāvināja paštaisītu ziedu ar šādu novēlējumu iekšā:” Esi tu pati! Notici sev! Mīli sevi tādu, kāda esi!” Šis novēlējums lika man aizdomāties par to, kas gan mums pieaugušajiem traucē būt pašiem, ticēt sev un mīlēt sevi tādus, kādi esam? Kur mēs esam pazaudējuši to bērnu sevī, kurš prata priecāties par peļķēm un pieneņu pūkām? Kādēļ mēs baidāmies no brīvības būt tādi kādi esam? Kas traucē mums dzīvot brīvi, just, baudīt, mīlēt un priecāties? Atbildes uz šiem jautājumiem nolēmu rast rakstot šo rakstu par tēmu, kas, manuprāt, šobrīd ir aktuāla ne tikai man, bet visai sabiedrībai kopumā. Mūs visus biedē brīvība, biedē tik ļoti, ka daudzi ir gatavi no tās bēgt. Mēs atsakāmies no brīvības rīkoties, domāt, just un būt pašiem, jo tā ir drošāk, tā ir pierastāk. Ir vajadzīga drosme, lai ieskatītos acīs realitātei un atzītu to, ka mainās tikai dekorācijas, bet vilciens stāv uz vietas…

Cilvēki visvairāk baidās no dzīves. Ne jau nāve ir tā, no kuras cilvēkiem ir visvairāk bail. Visvairāk mēs baidāmies uzņemties risku un dzīvot – dzīvot un izpausties. Visvairāk mēs baidāmies būt mēs paši. Mēs esam iemācījušies dzīvot tā, lai apmierinātu citu cilvēku prasības. Mēs esam iemācījušies dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem, jo mums ir bail, ka mūs nepieņems, atstums, ka mēs citiem nepatiksim. Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.

Lai izpatiktu citiem mēs noliedzam sevi. Mēs paši esam soģis, upuris un uzskatu sistēma, mēs paši darām sev pāri vairāk nekā jebkurš cits cilvēks. Mums ir vajadzība pēc tā, lai citi mūs atzītu un mīlētu, bet mēs nespējam pieņemt un mīlēt paši sevi. Patiesībā brīvība meklējama cilvēka dvēselē. Būt brīvam nozīmē būt tam, kas tu esi.

Mūsdienu cilvēks tiek atsvešināts no sevis, no sava līdzcilvēka, no dabas. Viņš ir pārvērsts par preci un uztver savus dzīvības spēkus kā ieguldījumu, no kura viņš sagaida maksimāli labumu, pastāvot attiecīgiem tirgus noteikumiem. Cilvēku attiecības būtībā ir atsvešinātu automātu attiecības, kur katrs stiprina savu drošību, turoties cieši pie pūļa un cenšoties neatšķirties no pārējiem savās domās, jūtās vai rīcībā. Kaut arī visi cenšas turēties cik vien iespējams tuvu pārējiem, tomēr katrs no viņiem paliek pilnīgi viens, dziļu nedrošības, nemiera un vainas jūtu pārņemts. Pateicoties savai iekšējai viengabalainībai, kas rodas iepazīstot un pieņemot pašam sevi, cilvēkam rodas drosme rīkoties, nenoliedzot sevi, proti, uzvesties spontāni – brīvi izbaudīt dažādas fiziskās sajūtas, neatkarīgi domāt un brīvi izteikties. Drosme dzīvot nozīmē drosmi neieslīgt automātismā, neizlikties un nepakļauties ārējai videi, taču arī nenorobežoties no pasaules un citiem cilvēkiem.

Patiesa brīvība raisās no bezizvēles apzināšanās. Kad ir bezizvēles apzināšanās, brīvība nav atkarīga ne no lietām, ne no tā, lai kaut ko darītu. Šāda brīvība ir vienkārši brīvība būt sev pašam. Tu jau ar to piedzimsti, tāpēc brīvība ne no kā nav atkarīga. Neviens nevar tev to dot, neviens nevar tev to atņemt. Nebrīvu tevi dara tieši vēlēšanās palikt atkarīgam, nomest no sevis atbildību būt sev pašam. Cilvēks, kurš ir gatavs uzņemties atbildību būt sev pašam – ar visu skaisto, ar visu rūgto, ar priekiem un agoniju – var būt brīvs.  Neviens nevar padarīt tevi nebrīvu. Tevi var iznīcināt, bet nevar tev atņemt brīvību, ja vien tu pats to neatdod.

Brīvība izraisa bailes. Cilvēki runā par brīvību un tajā pašā laikā no tās baidās. Pati gatavība palikt nedrošam ir drosmes būtība. Nekas nevar būt absolūti drošs, jo droša dzīve būtu sliktāka par nāvi. Dzīve ir pilna nedrošības, pilna pārsteigumu – tur ir tās skaistums! Dzīve virzās tās tūkstoš un vienā nenoteiktībā. Tā ir tās brīvība.

Sirds ceļš ir drosmes ceļš. Tas nozīmē dzīvot nedrošībā, dzīvot mīlestībā, dzīvot uzticoties. Tas nozīmē doties nezināmajā, pamest pagātni un ļaut atnākt nākotnei. Drosme nozīmē iet bīstamu ceļu. Dzīve ir bīstama un tikai gļēvie izvairās no bīstamā, bet tad viņi jau ir miruši. Cilvēks, kurš ir dzīvs, patiesi dzīvs, vitāli dzīvs, vienmēr dosies nezināmajā. Tur ir bīstami, bet viņš riskēs. Sirds vienmēr ir gatava riskēt, sirds vienmēr ir azartiska. Galva ir tā, kas vienmēr aprēķina – tā ir viltīga. Sirdij aprēķins ir svešs.

Visa jaunās cilvēces māksla būs sirdī ieklausīšanās noslēpums, sekojot sirdij, lai kur tā tevi aizvestu. Jā, dažreiz tā aizvedīs tevi briesmās, bet tad atceries, briesmas ir vajadzīgas, lai padarītu tevi nobriedušu. Dažreiz tā liks tev maldīties, bet atkal atceries: šī maldīšanās ir daļa no izaugsmes. Daudz reižu tu kritīsi. Celies no jauna, jo tieši tā cilvēks uzkrāj spēkus: krītot un jauna ceļoties. Grūtības ir izsens darba instruments, kas radīts, lai palīdzētu noskaidrot, kas mēs patiesībā esam. Visas reliģijas māca, ka vienīgais veids kā tuvoties Dievam ir ticība un pārtapšana.

Cieni sevi, cieni savu iekšējo balsi un seko tai. Neesi svārstīgs, neesi pārāk nobažījies par to, ka kaut kas varētu neizdoties. Tā ir viena no problēmām: cilvēkiem ir iemācīts nedarīt neko nepareizi, un viņi kļūst tik svārstīgi, tik nobijušies, tā baidās izdarīt kaut ko nepareizi, ka vispār iestrēgst. Viņi nevar izkustēties no vietas, jo var notikt kaut kas nepareizs.

Tāda ir dzīve. Tu nevari tai sagatavoties, tu nevari būt tai gatavs. Tieši tur ir tās skaistums, tur ir tās brīnums. Tā vienmēr pārsteidz tevi nesagatavotu, tā vienmēr atnāk kā pārsteigums. Necenties izprast dzīvi. Dzīvo to! Necenties izprast mīlestību. Dodies mīlestībā. Tad tavas zināšanas nāks no pieredzes un šīs zināšanas nekad neizpostīs noslēpumu. Jo vairāk tu uzzināsi, jo vairāk zināsi, ka atlicis vēl daudz neizzinātā. Vienmēr atceries: uzticies nezināmajam. Vienmēr klausies nezināmo. Un saņem drosmi doties tajā. Nesaki, ka tā ir nenoteiktība, nosauc to par pārsteigumu. Nesaki, ka tā ir nedrošība, nosauc to par brīvību.

Lai cilvēks augtu savā sūtībā, ir nepieciešama liela drosme. Ļaudis, kuri ir pilni baiļu, nevar virzīties ārpus zināmā robežām. Zināmais sniedz sava veida komfortu, drošību, aizsargātību, jo tas ir pazīstams. Cilvēks lieliski apzinās, viņš zina, kā ar to rīkoties. Viņš var gandrīz vai gulēt un turpināt to darīt – nav noteikti jāpamostas. Un tas ir ērti. Tajā mirklī, kad tu šķērso zināmā robežu, parādās bailes, jo tagad tu būsi nezinošs, tagad tu nezināsi ko darīt, ko nedarīt. Tagad tu nebūsi tik pārliecināts par sevi, tagad tu vari kļūdīties, tu vari novirzīties no ceļa. Tieši šīs bailes notur cilvēkus piesaistītus pie zināmā, bet, ja cilvēks ir piesaistīts zināmajam, viņš ir miris.

Dzīvi var nodzīvot tikai bīstami – nav cita veida, kā to nodzīvot. Tikai bīstamībā dzīve iegūst briedumu un augsmi. Cilvēkam jābūt piedzīvojumu meklētājam, vienmēr gatavam riskēt ar zināmo nezināmā dēļ. Un, reizi izjutis brīvības un bezbailības prieku, cilvēks nekad nenožēlo, jo tad viņš zina, ko nozīmē dzīvot maksimāli. Viņš zina, ko nozīmē iedegt savas dzīves lāpu vienlaikus no abiem galiem. Un viens šīs intensitātes mirklis atnes vairāk prieka nekā vesela mūžība pelēcīgas dzīves.

Pasaulē ir divu tipu cilvēki. Cilvēki, kas grib dzīvot ērti – viņi meklē nāvi, viņi grib gulties komfortablā kapā. Bet ir cilvēki, kuri grib dzīvot. Viņi izvēlas riskantu dzīvi, jo dzīve sit augstu vilni tikai tad, kad ir risks. Drosmīgie iet uz nebēdu. Viņi meklē bīstamas iespējas. Viņu dzīves filozofija nav apdrošināšanas kompānijas filozofija. Tā ir kalnā kāpēja, kaskadiera, sērfera dzīves filozofija. Un ne tikai no ārpuses viņi traucas pa viļņiem, viņi to dara arī iekšējās jūrās. Un ne tikai ārēji viņi rāpjas Alpu un Himalaju virsotnēs, viņi meklē arī iekšējās virsotnes. Nekad neesi atdarinātājs, vienmēr esi oriģināls. Nekļūsti par kopiju zem koppapīra. Tieši tas notiek visā pasaulē- kopijas no kopijām… Dzīve patiesi ir īsta deja, ja tu esi oriģināls!

Ir vēl laiks. Iznāc no ieslodzījuma, kurā esi dzīvojis līdz šim. Tikai mazliet drosmes! Tikai mazliet spēlmaņa azarta! Un atceries – tev nav ko zaudēt! Tu vari zaudēt tikai savas važas – tu vari pazaudēt savu garlaicību, tu vari zaudēt iekšējo sajūtu, ka kaut kā trūkst. Atstāj iebrauktās sliedes un pieņem savu būtību! Turklāt neizlaid nevienu iespēju. Lai kad arī rastos iespēja, ej tajā. Vienmēr izvēlies dzīvi, vienmēr izvēlies darbību, nekad neatturies, nekad nebēdz. Baudi ikvienu iespēju, kuru sastopi savā ceļā, lai kaut ko darītu, lai būtu radošs.

Izpētot šo tēmu, es secināju to, ka patiesībā mēs visi baidāmies būt brīvi, baidāmies dzīvot atvērtu sirdi. Cik ļoti mazi bērni nebaidās teikt to, ko viņi jūt un domā, tik ļoti mēs pieaugušie no tā baidāmies. Cik ļoti bērni prot priecāties par dzīvi un būt spontāni savā rīcībā, tik ļoti mēs pieaugušie to esam aizmirsuši. Cilvēki dzīvo darbam, mājai, pienākumiem, bankas kontam. Patiesībā viņi nekad nav dzīvojuši, jo bija iesprostoti drošībā, zināmajā,  pierastajā un respektablajā. Mums jāsāk no ne-zināšanas stāvokļa un drosmīgi jādodas jaunā meklējumos. Mums jāiet uz priekšu nevainīgi, kā bērnam saviļņotam no negaidītajām iespējām. Un iespēju ir tik bezgala daudz! Šajā pasaulē būt individualitātei ir vajadzīga milzīga drosme un pienācis laiks izrauties no vecajiem šabloniem un sākt jaunu, dabisku, brīvu un neuzspiestu dzīvi!

Dosimies tālāk nekā bijām iecerējuši. Meklēsim vietu, kur dzimst rīta zvaigzne. Un, nonākuši pie tās, būsim pārsteigti, ka ceļš izrādījās daudz vieglāks, nekā bijām iztēlojušies…

Autore: Inga Pfafrode

Izmantotā literatūra.

Ērihs Fomms, “Mīlestības māksla”, JUMAVA 2003.

Paulu Koelju, “ Akras manuskripts”, Jāņa Rozes apgāds, 2012.

Dons Migels Rīzs, “ Četras vienošanās”, ATĒNA, 2001.

Osho, “Drosme”, SĒTAVA, 2006.

Osho, “Brīvība”, SĒTAVA, 2007.