Bailes no materiālām problēmām – ko tās māca? 05.02.2024

Reiz man bija saruna ar pensionāri, kura jau ilgus gadus gāja garīgās attīstības ceļu un ļoti strādāja ar sevi. Viņai ļoti sāpēja abas rokas. Viņa saprata, ka roku sāpes ir saistītas ar viņas dusmām uz esošo situāciju, ka viņai visu laiku diezgan smagi ir jāstrādā, lai varētu sevi uzturēt. Pensija sedz tikai komunālos maksājumus, bet dzīvošanai viņai ir jānopelna ar darbu.

Es viņu mēģināju mierināt, ka viss ir kārtībā, Dievs par viņu parūpēsies, dodot viņai papildus nopelnīšanas iespējas un labu veselību. Kāpēc viņa tā bija sadusmojusies uz esošo situāciju? Viņa atbildēja, ka nejūtoties brīva no materiālām problēmām, ka visu laiku domājot par naudas pelnīšanu, un tas viņu ļoti neapmierina, jo vēloties beidzot vecumdienās, padzīvot mierīgi un brīvi, jo nekad neesot šādu brīvību no materiālām problēmām piedzīvojusi.

Tad es teicu, lai viņa atstāj savas problēmas Dievam un mierīgi ar mīlestību turpina strādāt, bet mans ieteikums viņu pat sadusmoja. Viņa teica, ka negribot vairāk dzīvot bailēs par materiālām problēmām, ka vēlas no tām tikt vaļā, bet laicīgā dzīve viņu no tām neatbrīvo un viņa neredz nekādu iespēju kā no tām atbrīvoties.

Tad es jautāju viņai, vai viņa tic Dievam, ka Tas par viņu parūpēsies? Viņa atbildēja, ka tic Dievam, bet saprot, ka Dievs par viņu nevar parūpēties, ka viņai pašai vien tas būšot jāizdara.

Tajā pašā dienā, kad man notika saruna ar šo pensionāri, ceļot lielu smagumu, pēc ilgiem gadiem atkal sajutu sāpes savas muguras krustu daļā. Ilgus gadus biju atbrīvojusies no muguras sāpēm, bet tās atkal pie manis atgriezās. Kaut arī zināju, ka ceļot pārlieku lielu smagumu, muguras trauma bija dabiska, tomēr es zināju, ka man nebūtu radusies šī trauma, ja muguras krustu daļā nebūtu uzkrājies stress – bailes no materiālām problēmām. Muguras trauma man skaidri norādīja, ka esmu šo stresu nemanot atkal sevī uzkrājusi. Domāju, kāpēc tā ir noticis? Vairāk kā jebkad agrāk ticu un paļaujos uz Dievu, zinu, ka Viņa ziņā ir visi mani materiālie jautājumi, bet ķermenis nekad nemelo, lai kā ar prātu mēs spējam sevi nomierināt un dažkārt pat sevi piemānīt.

Pie sevis nodomāju, ka man ir līdzīga problēma kā pensionārei, ka abas baidāmies no materiāla rakstura problēmām, tikai atšķirība bija tā, ka pensionāre bija sākusi dusmoties par esošo situāciju. Tā kā abas situācijas bija vienā dienā, tad sapratu, ka Dievs man dod zīmi un pieredzi labāk izprast bailes no materiālām problēmām, ko šis stress māca?

Naktī guļot mugura ļoti sāpēja, tāpēc miegs bija nepilnīgs un man bija laiks padomāt. Vispirms sāku domāt, vai man tiešām ir bailes no materiālām problēmām? Sapratu, ka tās vairāk bija bailes piedzīvot materiāla rakstura problēmas, t.i., bailes no nākotnes par kuru mēs neko nezinām un nevaram zināt. Sapratu, ka cilvēkam patīk dzīvot ar apziņu, ka nākotnē viss būs kārtībā, bet, ja tam nav pierādījumu, piemēram, pietiekami uzkrājumi bankas kontā, tad var rasties bailes, ka nākotnē esošā nauda var izbeigties un nebūs iespēja nopelnīt nepieciešamos līdzekļus.

Tad es sev uzdevu jautājumu, kāpēc es līdz galam neuzticu savus materiālos jautājumus Dievam, kāpēc manī ir bailes par potenciālām materiālām problēmām?  Iegrimu pārdomās, bet es taču ticu Dievam un pilnībā paļaujos uz Viņa gribu, bet kāpēc tomēr manī šis stress bija? Tad es atcerējos savu sarunu ar pensionāri un neparasto situāciju, ka tajā brīdī nez no kurienes manu acu priekšā bija uz galda parādījies liels zirneklis. Nekad tik lielu zirnekli nebiju redzējusi, ar tik lielām divām acīm. Man nav bailes no zirnekļiem, ārā bija slikts laiks, un es zirnekli saudzīgi nolieku papīrgrozā. Ik pa laikam paskatījos, ko viņš tur dara, bet viņš nekustējās no vietas. Pēc laika zirnekļa vairs tur nebija. Bija skaidrs, ka zirneklis man nesa ziņu. Zirneklis simbolizē vēlmi būt par kaut ko, ticību sev, bet šoreiz man likās, ka viņa parādīšanās un nekustēšanās no vietas bija saistīta ar citu simbolisko nozīmi, zirnekļa tīkliem, kuros iekrīt mušas. Es sapratu, ka gan es, gan pensionāre, mēs abas bijām mušas, kuras bija iekritušas materiālisma tīklos. Mēs abas nebijām brīvas, tikai katrai šī nebrīve no materiālām problēmām izpaudās savādāk.

Sāku domāt, kā atbrīvoties no bailēm piedzīvot materiālas problēmas, jo Dievs mūs neatbrīvo no laicīgiem pienākumiem – par dzīvošanu ir jāmaksā, kaut kas ir arī jāēd un jāvelk mugurā, kā lai nesatraucas par nākotni, kura ir tik neskaidra. Putni nekad nedomā par savu nākotni, bet Dievs vienmēr tos pabaro. Kā iemācīties būt tik brīvam kā putnam? Atkal atcerējos par zirnekli, kurš teica, ka tikai ar Ticību var izkļūt no bailēm. Ja cilvēkā nav pietiekamas Ticības, tad tās vietā ir bailes.

Tā kā mans analītiskais prāts nedeva man mieru, tad atkal sāku domāt, kas notiktu, ja iestātos sliktākais scenārijs no iespējamiem? Sapratu, ka īstenībā jau nekas īpašs, vienīgi dzīvē notiktu pārmaiņas. Esmu ievērojusi, ja es esmu ērti iekārtojusies un kaut kādus savus uzdevumus nepildu, tad Dievs mani izdzen ārā no komforta zonas, lai es sāktu kustēties ašāk un domāt jaunas idejas. Es sapratu, ka tā arī ir paļāvība uz Dievu – skatīties, kas notiek tavā laicīgajā dzīvē, un kad piemeklē kāda problēma, tad tā ir zīme, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, tikai jāsaprot kādām. Svarīgi ir ļauties šīm Dieva dotajām pārmaiņām.

Galvenā atziņa, ko sapratu pēc šī pārbaudījuma bija tā, ka baidoties no materiālām problēmām, mēs liedzam sev pārmaiņu burvību. Pārmaiņas ir nepieciešamas, lai nepārtraukti notiktu attīstība. Stabilitāte un drošība mūs iemidzina un mēs neļaujamies pārmaiņām.

Kā tad mums vajadzētu uztvert dzīvi? Dzīve ir plūsma, kura nevar nevienu mirkli stāvēt uz vietas. Ja mēs mēģinām kādu brīdi to aizturēt, pakavējoties patīkamajās sajūtās, tad mēs kļūstam kūtri un apstājamies attīstībā. Tāpēc tajos brīžos Dievs mūs ar dažādiem notikumiem izkustina mūs no vietas. Ja mēs nebaidītos no pārmaiņām, bet ļautos dzīves plūsmai, tad mēs arī justos līdzīgi kā putni.

Secinājumi:

1. Bailes no materiālām problēmām rada bailes pazaudēt to, kas tev ir, aizmirstot, ka patiesībā tev nekas nepieder, jo viss pieder Dievam.
2. Nebrīves izjūtu no materiālām problēmām rada bailes no pārmaiņām un nevēlēšanās tās piedzīvot.Citiem vārdiem sakot, cilvēks negrib pārmaiņas, jo vēlas justies droši.
3. Bailes no pārmaiņām rada nepietiekama ticība Dievam, ka Viņš par tevi parūpēsies tavai attīstībai vislabākajā veidā.

Ja tu izpratīsi, ka pārmaiņas vienmēr beidzas ar ieguvumu (bieži ar tādu, ko neesam gaidījuši), tad tev vairs nav par ko baidīties. Tev tikai ir jāatveras labajam, kas tevi gaida un jāizjūt brīvība, ka tev nav par ko satraukties. Dievs ir tev līdzās 24 h diennaktī, Viņš tevi mīl 24 h diennaktī. Kāpēc tad tu baidies? Tāpēc, ka nespēj noticēt, ka visas Dieva dotās pārmaiņas ir uz labu.

Ļausimies pārmaiņām, lai cik grūtas pirmajā acu uzmetienā tās mums šķistu, jo mēs taču zinām, ka viss, kas notiek, notiek tikai uz labu pat, ja mēs to neredzam, un rezultātā mēs būsim tikai ieguvēji!

Atceries, ka Dievs mūs nekad neiedzen stūrī. Vienmēr ir atrodama izeja, bet parasti pat vairākas. Ja esam sastapušies ar grūtībām, tas nozīmē, ka šīs grūtības mums ir nepieciešamas, kuras Dievs, mūs bezgalīgi mīlot, ir izvēlējies. Dievs nekad neizvēlas tādas grūtības, ar kurām tu nevarētu tikt galā. Jo augstāk attīstīts Gars, jo grūtību pakāpe ir lielāka – katram pēc spējām un nepieciešamības.

Materiālo grūtību laikā cilvēks ir spiests būt radošs – domāt, ko varētu darīt, lai nopelnītu trūkstošos naudas resursus, kas veicina cilvēka attīstību. Savukārt labklājības laikā, kad naudas ir pietiekami, cilvēks paliek slinks, jo kāpēc gan censties kaut ko domāt, ja viss ir pietiekami. Materiālā labklājība savā ziņā ir kaitīga cilvēka attīstībai, tāpēc Lielo Skolotāju dotajā Mācībā ir teikts, ka ir tikai viens labais, kas Viņiem nepatīk un tā ir materiālā labklājība.

Tātad, ja tu baidies no materiālām problēmām, tas nozīmē, ka tu nevēlies grūtības pārvarēt pat, ja zini, ka grūtības palīdzēs tavai garīgajai izaugsmei. Tāpēc svarīgi ir atcerēties, kāpēc cilvēki nāk iemiesojumā? Kāda ir galvenā dzīves jēga?

Atbilde – cilvēki nāk iemiesojumā, lai evolucionētu jeb paplašinātu apziņas līmeni, jo ar tādu apziņas līmeni ar kādu tu nomiri iepriekšējā iemiesojuma laikā, ar tādu apziņas līmeni piedzimi šī iemiesojuma laikā. Tev ir dota iespēja šī iemiesojuma laikā kļūt gudrākam, bet gudrāks kļūst tikai tad, kad pārvar grūtības. Tāpēc padomā, vai ir vērts baidīties no materiālām grūtībām, ja tās aptur tavu garīgo attīstību?

Esi atjautīgs un atceries, ka Dievs vienmēr dod iespējas pārvarēt grūtības, vajag tikai domāt, domāt un meklēt risinājumus, tad tu iepazīsi daudz jauna un interesanta un vēlāk pateiksies Dievam par materiālām grūtībām, jo citādi nebūtu atklājis daudz mūžīgo vērtību, kuras neviens tev nevar atņemt, lai kas notiktu laicīgajā dzīvē.

Autore: Elvita Rudzāte