Bailes no nākotnes – ko tās māca? 19.02.2024

Neviens nezina kas būs nākotnē. Tāpēc cilvēki baidās no nezināmā. Tomēr baidīties no nākotnes nav pamata, jo visas grūtības, ieskaitot materiālās grūtības, kas nāks mūsu ceļā, mums ir nepieciešamas, lai mēs augtu garā. Bez Dieva atļaujas nekas nenotiek. Ja Dievs pieļaus situāciju, kad tev būs jāsaskaras ar materiālām vai cita rakstura grūtībām, tad tas nozīmē, ka tev šīs grūtības ir nepieciešamas, lai tu varētu iegūt pieredzi, ka ikvienas grūtības var pārvarēt un nebaidītos nākotnē uzņemties atbildību par lielākiem uzdevumiem.

Jebkādu grūtību laikā cilvēks ir spiests būt radošs – domāt, ko varētu darīt, lai grūtības pārvarētu. Piemēram, materiālo grūtību laikā cilvēkam ir jādomā kā nopelnīt trūkstošos naudas resursus. Domāšana veicina cilvēka attīstību. Savukārt labklājības laikā, kad naudas ir pietiekami, cilvēks paliek slinks, jo kāpēc gan censties kaut ko domāt, ja viss ir pietiekami. Materiālā labklājība savā ziņā ir kaitīga cilvēka attīstībai, tāpēc Augstākie Spēki Mācībā saka, ka ir tikai viens labais, kas Viņiem nepatīk un tā ir materiālā labklājība.

Daudzi cilvēki šos vārdus pārprot, domājot, ka nauda un materiālie labumi ir kaut kas slikts. Nē, tā tas nav domāts. Slikti ir tad, ja cilvēks visu savu dzīvi velta naudas pelnīšanai, lai dzīvotu vēl lielākā materiālā labklājībā, aizmirstot par mūžīgajām vērtībām. Ja cilvēks prot nopelnīt un ar nopelnīto dalās, palīdzot sabiedrībai kļūt labākai, tad viņš izpilda savu uzdevumu. Ja cilvēks ar nopelnīto nedalās, tad gan viņš iemanto sev sliktu karmu un šajā vai nākamajās dzīvēs piedzīvos materiālās grūtības, lai labāk izprastu tos cilvēkus, kuri cieš no materiālām grūtībām.

Ja cilvēks dzīvo bailēs par nākotni – vai spēs nodrošināt materiālo labklājību tādu kāda tā ir šobrīd, tad viņš nav sapratis pārmaiņu un pieticīgāka dzīves veida pozitīvo pusi. Tāpēc arī Dievs viņam var dot tādu iespēju gūt pieredzi dzīvot pieticīgāk un ieraudzīt, ka visas pārmaiņas vienmēr ir uz labu, ja tikai cilvēks ir gatavs ieraudzīt labo, ko nesušas pārmaiņas.

Kādreiz es nespēju saprast svētos cilvēkus, kas dzīvoja ļoti askētisku dzīves veidu, veltot visu savu laiku sabiedrības labumam. Es to nevarēju saprast, jo nezināju kādas izjūtas ir svētā cilvēka sirdī un kāpēc viņš ir gatavs upurēt visu, lai tikai pildītu Dieva uzdevumus. Nekādi materiālie labumi, seksuālas un cita rakstura baudas nespēj dot cilvēkam tādas izjūtas kādas tas iegūst, ja viņš nesavtīgi kalpo Dievam, pildot Dieva uzdevumus. Tanī brīdī, kad cilvēks sāk pildīt Dieva uzdevumus, materiālie labumi un dzīves baudas viņa acīs zaudē vērtību, tāpēc viņam atteikties no materiāliem labumiem un dzīves baudām nav nekādu grūtību. Tomēr jāņem vērā, ka Dievs uztic veikt uzdevumus tikai tam, kas ir sasniedzis noteiktu apziņas līmeni. Lai iemantotu šādu Dieva uzticību, ir ļoti daudz jāmācās, iemācītais jāpraktizē ikdienas dzīves situācijās, jāpārvar dzīves grūtības un ar savu darbu jāpierāda Dievam un nevis sabiedrībai, ka esi gatavs pildīt jau grūtākus uzdevumus.

Bailes no nākotnes māca izprast dzīves patiesības:

1. Viss, kas notiek, notiek tikai uz labu pat, ja šajā brīdī labo nespēj ieraudzīt. Dažkārt labais sliktajā atklājas tikai pēc daudziem gadiem un ne visiem pietiek gudrības to ieraudzīt.
2. Nebaidies no pārmaiņām, jo tās ir nepieciešamas tavai garīgajai izaugsmei. Ja dzīvosi pastāvīgā drošībā un atradīsies komforta zonā, tad tava garīgā izaugsme apstāsies. Tikai izziešana ārpus komforta zonas dos tev iespēju augt garā pat, ja pieļausi kļūdas.

Bailes no nākotnes norāda, ka neuzticies Dievam jeb Augstākajam Saprātam. Tie, kas tic Dievam, nebaidās pat no visliktākās nākotnes, jo zina, ka nekas slikts bez Dieva atļaujas nenotiks. Ja Dievs pieļaus sliktāko scenāriju, tas tikai nozīmē, ka tavs gars grib iegūt šo pieredzi.

Piemēram, šobrīd daudzi cilvēki Latvijā baidās no Krievijas uzbrukuma Latvijai. Neviens nezina, vai uzbrukums būs vai nebūs. To zina tikai Dievs. Ja cilvēks tic Dievam, tad viņš pieņem Dieva gribu lai kāda tā nebūtu. Viņš spēj izprast, ka cilvēka garīgā izaugsme ir ļoti strauja tieši kara laikā, jo tad cilvēks aci pret aci sastopas ar ļoti daudz mācībām. Ja cilvēks zina, ka nāve ir tikai robežstabiņš pārejai no fiziskā plāna uz smalko plānu, tad pat nāve šo cilvēku nespēj nobiedēt un viņš spēj kara laikā veikt lielus varoņdarbus, lai aizstāvētu savu dzimteni.

Citiem vārdiem sakot, no kara baidās tikai tie, kas nezina, ka šī dzīve nav pirmā un pēdējā. Tie cilvēki, kas zina, ka pēc šīs dzīves nekas nebeidzas, tiem bailes no kara nav un viņi pieņem Dieva gribu lai kāda tā nebūtu, jo zina, ka Dievs vēl cilvēkam tikai to pašu labāko.

Autore: Elvita Rudzāte