Bailes – tumsas spēku ierocis 06.01.2016

Mūsdienās cilvēce tiek turēta baiļu varā. Pamatā bailes tiek kultivētas caur plašsaziņas līdzekļiem. Kam tas ir izdevīgi? Tas ir izdevīgi tikai tumsas spēkiem, jo tikai turot cilvēkus bailēs, viņi spēj nodrošināt savu varu pasaulē.

Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Visas baiļu substances ir uguns pretstats. Tu, kas slēp sevī baiļu dīgļus, netuvojies ugunij. Katru baiļu izpausmi uguns sapelnos, tāpēc traukšanās uz uguns enerģiju nozīmē atmest jebkuras bailes.” Ko šie vārdi nozīmē? Traukšanās uz uguns enerģiju nozīmē garīgās attīstības ceļu, Dievišķās pasaules izzināšanu un tuvošanos Dievam. Savukārt bailes ir tumsas enerģija, tāpēc, ja cilvēks baidās un nav pat svarīgi par ko baidās, tad viņu pārņem tumsas enerģija, kas ir pretstats gaismas enerģijai, un cilvēks nevis iet garīgās attīstības ceļu, bet labākajā gadījumā apstājas uz vietas vai pat kāpjas atpakaļ. Tas arī ir izskaidrojums kāpēc bailes var radīt garīgu slimību. Lai tuvotos Dievam, ir jābūt drosmīgam un jāatmet jebkādas bailes. Cilvēks, kas tic Smalkā plāna eksistencei un Augstākajiem spēkiem, nebaidās ne no kā, jo viņš zina, ka viss notiek saskaņā ar Dieva gribu, un ka viņam vienmēr ir kam lūgt palīdzību, viņš nekad nav un nevar būt viens.

Ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju pasaulē, daudziem cilvēkiem ir bailes par nākotni, bailes no postoša kara un nabadzības. Tikai cilvēki, kas patiešām tic Dievam un uz To paļaujas, nebaidās no šīs sarežģītās situācijas, bet redz to kā pārbaudījumu un iespēju garīgi attīstīties. Visi Skolotāji māca, ka pēc bēdām vienmēr nāk prieks, bet kāpēc cilvēki baidās sastapties ar bēdām, tāpēc, ka nav par sevi pārliecināti, ka spēs tās pārvarēt, bet pārvarēt jebkuru sliktu situāciju var tikai atrodot kādu risinājumu, kas ir radošās enerģijas izpausme. Tātad ar radošumu mēs varam pārvarēt jebkuru negatīvu situāciju, bet radošā enerģija nāk no Dieva. Ja mēs neticam Dievam, ja mūsos ir bailes, tad radošās enerģijas kanāls tiek aizvērts.

Bailes ir radošās enerģijas izbeigšanās. Bailes ir sastingums un  atdošanās tumsai. Bailes ārda jebkuru radošu vibrāciju. Bailes ir uguns jeb radošās enerģijas apdzēsējas. Bailes ir jebkura pasākuma šķērslis. Bailes izposta katru svētīgu pasākumu, tāpēc bailes var uzskatīt par attīstības apturētājām un iznīcinātājām. Viens bailīgais jau padara bezspēcīgus visus klātesošos. Var iebiedēt pat diezgan labu cilvēku, un šīs infekcijas dīgļi var uz visiem laikiem laupīt tam augšupejas iespēju.

Bailes izraisa nejēdzību. It viss, kas radies no bailēm, nav ievērības cienīgs.

Bailes, turklāt, kāpina tumšos spēkus, dodot tiem impulsu tumšām darbībām. Pat visvienkāršākajos dzīves piemēros iespējams pārliecināties, kādā mērā bailes iznīcina visnoteiktāko iepriekš pieņemto lēmumu.

Drosme un bezbailība patiesi var aizsargāt pret visiem ļaunajiem uzbrukumiem, bet drosmei jābūt patiesai un neviltotai. 

Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Mēs vienmēr ieteicam ikkatru baiļu pārvarēšanu. Šī prasība nav abstrakta, bet domāta jūsu visdrīzākai augšupejai. Bailes, līdzīgi daudzām negatīvām īpašībām, pieņemdamās spēkā, rada it kā negatīvu magnētu. Šis magnēts, nākošajos iemiesojumos, virzīs personību ierosināto baiļu sliedēs. Ja cilvēks no kaut kā baidās, tam neizbēgami būs jāiet tieši šis drausmu ceļš, kamēr viņš savas bailes neizdzīvos. Tāpēc ir lietderīgi, ja cilvēks, apzinādamies savas garīgās būtības neaizskaramību, jau tagad atbrīvojas no jebkurām bailēm. Jo visi biedi ir nenozīmīgi. Pat satikšanās ar spēcīgām tumšām būtnēm nav bīstama, ja saglabāta stipra saite ar Hierarhiju…Ir tāda drosmes pakāpe, ka pat tumsas spēks apklust. Tumšos, patiešām, nav iespējams pārliecināt, bet viņus var paralizēt un stipri vājināt, tāpēc ir tik svarīgi pret tumsu izturēties aktīvi.” Nedrīkst ļauties tumsas spēku spēlītēm un no viņiem baidīties. Mums pret tumsas spēkiem ir jāizjūt līdzjūtība, jo viņi patiešām nesaprot ko dara, bet arī viņi ir cilvēki un viņos ir paslēpta Dievišķā dzirksts, kuru ar mīlestību ir iespējams atmodināt.

Daudzi organizāciju īpašnieki baidās no bankrota, bet tie uzņēmēji, kuri jau ir ieguvuši šādu pieredzi – zaudējuši kādu savu biznesu, un pēc tam attīstījuši jaunu biznesu, no bankrota nebaidās, jo zina, ka neveiksme nav beigas, tas ir jaunā sākums. Tāpēc ir tik svarīgi bailes izdzīvot, jo tad pēc tam vairs nav bailes sastapties ar situācijām, kas pirms tam radīja bailes.

Skolotāji māca padomāt par to, kas ir briesmas? Tā saucamās briesmas nav nekas cits, kā bailes par mūsu pašreizējo stāvokli. Bet ja zinām, ka katru stāvokli rada mūsu apziņa jeb attieksme pret dzīvi, kas nav atņemama, tad miesīgu baiļu nevar būt, jo bailes radām mēs paši. Bailes pašas par sevi nepastāv.  Pareiza attieksme pret dzīvi izkausēs briesmas, no kurām tā parasts brīdināt. Tāpēc apziņas attīstība ir visbūtiskākais pamats augšupejai. Briesmu vietā paliks tikai šķēršļi jeb neapgūtās mācības, bet tie būs tikai līdzeklis enerģijas attīstīšanai jeb garīgajai attīstībai. Ja kalns būs pavisam gluds (nebūs šķēršļu), tad neuzkāpsiet virsotnē (garīgā attīstība nenotiks). Lai svētīti akmeņi (dzīves pārbaudījumi), kas plosa mūsu apavus (rada mums raizes), kad dodamies augšup (ejam garīgās attīstības ceļu)! Tā nostiprinieties briesmu neesamības apziņā, kas nozīmē, ka briesmas mums nedraud, mūs sagaida tikai dzīves pārbaudījumi, kas ir nepieciešami, lai mēs kļūtu dzīves gudrāki.

Skolotāji māca, ka atbrīvošanās no bailēm nenotiek sevi pārliecinot katrā atsevišķā gadījumā, tieši otrādi, šādas iedvesmas iedzen baiļu izjūtu iekšienē, lai tuvākais cēlonis nākošo reizi tos izraisītu atkal visā šausmīgumā. Pie tam šausmas kļūs lielākas atbilstīgi mākslīgās iedvesmas spiedienam. Šausmu cietumnieks ļoti bīstams ieslodzītais, bet no bailēm nepieciešams atbrīvoties, tā saka visas Mācības. Bailes iespējams iznīcināt ar salīdzināšanas metodēm. Norādiet uz plēsīgu zvēru briesmām cilvēkam, kuru apdraud ugunsgrēks, viņš sacīs – no zvēriem izvairīšos, bet kā paglābties no ugunsgrēka? Tā sablīvējiet briesmu iespējamības un vieni pēc otras tās atkritīs kā sausas lapas.

Atverieties ticībai, cerībai un mīlestībai, tad bailes pašas no jums nemanāmi aizies projām.

Autore: Elvita Rudzāte