Bērna sodīšana 23.10.2013

Ļoti bieži man vecāki jautā, vai bērns par palaidnību ir jāsoda? Jā, bērns ir jāsoda, bet sodam par nodarīto kļūdu jābūt taisnīgam, un bērnam tas ir jāsaprot un jāsajūt. Ir vecāki, kas uzskata, ka bērnu nevajag sodīt, bet tādā gadījumā bērnā izveidojas visatļautības izjūta. Šos bērnus parasti bargi soda dzīve. Ko nav izdarījuši vecāki, to izdara dzīve.

Bet kādā veidā bērns ir jāsoda? Pēc iespējas jāizvairās no fiziska soda. Fizisks sods bērnu ļoti pazemo un aizvaino. Noteikti nedrīkst bērnu sist pa rokām, muguru, galvu vai citām ķermeņa vietām, izņemot dibenu. Tomēr arī pēriens pa dibenu kā soda mērs ir jāizvēlas tikai ārkārtējā situācijā, ja visi citi veidi ir izmēģināti. Ja bērns turpina neklausīt, tas nozīmē, ka bērnā ir stress “bailes, ka mani nemīl” un šādā veidā viņš mēģina piesaistīt vecāku uzmanību. Vecākiem nevis jādomā par labāko soda veidu, bet jāmeklē problēmas cēlonis, kāpēc bērns neklausa? Bērni, kas sajūt vecāku mīlestību, nevēlas vecākus sāpināt, un tāpēc viņi kontrolē savu uzvedību. Ja bērns neklausa, tas nozīmē, ka ģimenē parādījušās nesaskaņas un mīlestības trūkums. Dažkārt bērni paliek niķīgi, ja redz, ka viens no vecākiem pret otru vecāku izturas netaisni.

Mīļie vecāki, atcerieties, ka par vienu un to pašu nodarījumu nedrīkst sodīt vairākas reizes. Dažkārt vecāki ik pa laikam atgādina bērnam kādu viņa kļūdu. Tas liecina par to, ka jūs kļūdu bērnam neesat piedevis. Savukārt, bērnam rodas izjūta, ka viņam šo kļūdu atgādinās visu mūžu, un tas viņu ļoti nomāc. Tieši tas pats attiecas uz pieaugušo attiecībām – nekad partnerim nepārmetiet vienu un to pašu kļūdu vairākas reizes. Kļūda ir jāpiedod. Mēs visi kļūdāmies, tāpēc mums visiem ir nepieciešama piedošana. Ja esat piedevis, tad vairāk par pāridarījumu neatcerēsities. Ja tomēr to atceraties, tas nozīmē, ka vēl neesat piedevis, un tas jums nāk galvā tāpēc, ka vēlas saņemt no jums piedošanu un atgādināt par neapgūto dzīves mācību stundu.

Stress „bailes, ka mani nemīl” attīstās, ja bērns nesajūt, ka vecāki viņu mīl. Bērnam jāzina, ka viņš ir labs, ka viņu mīl un sargā no likstām, ka viņam palīdz saprast pasauli, izskaidro viņa kļūdas un soda tad, kad viņš citiem dara sliktu. Tāpēc neaizmirstiet bērnam ar vārdiem laiku pa laikam pateikt, ka jūs viņu mīlat. Sauciet bērnus dažādos mīļvārdiņos, piemēram, „mīļums”, „burbulītis”, „peļuks”, „lāčuks”, „zaķīts”, „čubatiņa” u.tml. Mani tēvs vienmēr sauca par Šuku. Kaimiņu bērni bija tik ļoti pieraduši, ka mani sauc par Šuku, ka aizmirsa manu īsto vārdu. Tēvs bija izdomājis pasaku par Šukēnu, kas man ļoti patika. Kamēr biju maza meitene, viņš man katru vakaru šo pasaku stāstīja. Es zināju, ka tētis to ir izdomājis, bet man to patika klausīties, jo tā bija veltīta man. Tā es sajutu tēva mīļumu pret sevi. Arī es bērnībā izdarīju palaidnības, bet tēvs mani nekad nepēra un pat nebāra. Tajos brīžos viņš bēdīgi skatījās uz mani, un man bija kauns par izdarīto kļūdu.

Viena no smagākajām kļūdām, ko vecāki dažkārt pieļauj, ir draudi bērnu izdzīt no mājām. Nekad nesakiet, ka izdzīsiet viņu no mājas, atteiksieties no viņa, atdosiet svešam onkulim vai ļaunam vilkam. Tas bērnā iesēj šaubas par jums, rada neuzticēšanos un nedrošību par to, vai viņu mīlat. Ja bērns šaubīsies par jums, viņš centīsies pārbaudīt jūsu mīlestību, nemitīgi darot kaut ko sliktu. Jūs dusmosieties, bet viņš iegūs apstiprinājumu, ka jūs viņu nemīlat.

Vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar saviem izsaucieniem un vārdiem, jo tā var ievainot bērna Dvēseli uz visu mūžu. Vecāki, kas dusmu uzplūdā bērnam uzkliedz: “Tu vairs neesi mans bērns! Vācies, kur acis rāda! Tev vairs nav vecāku!” – bērna Dvēseli pāršķeļ uz pusēm un tā asiņo visu dzīvi, radot nopietnas problēmas attiecību jomā.

Ņemiet vērā, ja bērns ir ļoti palaidnīgs, tas nozīmē, ka viņš vēlas pievērst sev uzmanību, ka viņam pietrūkst vecāku mīlestības. Ja jūs bērnu sodāt, tad jūs tikai apstiprināt viņa domas, ka jūs viņu nemīlat. Meklējiet ceļu pie bērna Dvēselītes, lūdziet piedošanu, ka nepratāt līdz šim bērnu mīlēt tā, lai viņš to justu. Bērni ir ļoti atvērti piedošanai, viņi piedod, ja redz, ka vecāki savas kļūdas ir izpratuši un turpmāk tās vairs neatkārto.

Autore: Elvita Rudzāte