Bērnu meli 01.12.2018

Patiesība ir katra cilvēka nepieciešamība. Cilvēks nespēj dzīvot melos, jo dzīvošana melos ir dzīvošana nereālā pasaulē. Tomēr mūsdienās melošana kļūst arvien izplatītāka problēma. Var pat pabrīnīties cik pārliecinoši prot melot atsevišķi politiķi un turpina to darīt arī tad, ja meli tiek atklāti, pretendējot uz augstiem amatiem. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka cilvēki nezina, kas ir reāla pasaule un kas ilūzija. Tāpēc, ka nezina, ka šī dzīve nav vienīgā un, ka šajā dzīvē tiek likts pamats nākamajai dzīvei. Tāpēc, ka nezina par Karmas likumu un neuzņemas par savu rīcību atbildību.

Ar bērniem ir nedaudz citādāk kā ar pieaugušajiem. Bērniem ir ļoti attīstīta iztēle. Viņi dzīvo ilūziju pasaulē, jo tā viņiem šķiet tik skaista un brīnišķīga. Iztēli bērniem palīdz attīstīt pasakas un tas patiešām ir svarīgi, ka bērni spēj iztēloties pasaku varoņus kā īstus tēlus. Tāpēc nevajag brīnīties, ka bērns var sākt stāstīt nepatiesas lietas, ja viņš ir dziļi iegājis savā iztēlē.

Patiess gadījums

Meitenei, kurai bija 8 gadi, mamma aizbrauca ekskursijā uz ārzemēm. Meitene mājās palika viena ar tēvu. Tēvs rūpējās par meitu cik labi vien prata, bet tomēr meitene skuma pēc savas mammas un nolēma mammai uzrakstīt vēstuli. Meitene, lai izteiktu mammai savas skumjas, aprakstīja situāciju mājās, kas nebija patiesa – viņa vēstulē uzrakstīja, ka ir palikusi pavisam viena, jo visi tuvinieki esot nomiruši un nav neviena, kas par viņu varētu parūpēties un viņa dzīvojot badā.

Meitene vēstuli mammai nenosūtīja, jo nezināja adresi. Vēstule palika uz galda un vakarā to meitenes tēvs izlasīja, kas viņā radīja milzīgu pārsteigumu. Viņš neizprata, kas notiek ar bērnu, kāpēc bērns ir uzrakstījis tik briesmīgu un nepatiesu vēstuli?

Šis gadījums norāda, ka meitene savas skumjas pēc mammas izteica citā formā, izfantazējot kā būtu, ja viņa paliktu pavisam viena, ja visi tuvinieki nomirtu un viņa dzīvotu badā. Patiesībā meitene sevi žēloja un neapzināti bija atradusi formu, kā savas skumjas atbrīvot no sevis, jo vēstuļu rakstīšana palīdz atbrīvoties no iekšējām emocijām.

Tātad bērnu meli var būt saistīti ar viņu iztēli, kad viņi ir tik dziļi savā iztēlē, ka nespēj no tās izkļūt. Tanī pašā laikā iztēle ir nepieciešama radošajā darbā, tāpēc to apspiest nedrīkst. Tomēr mums ir jāmāca bērniem būt patiesiem.

Kā rīkoties Ziemassvētku laikā, kad tiek stāstīts par Salaveci, Sniegbaltīti un Rūķīšiem? Bērni gaida Ziemassvētkos dāvanas no Salaveča vai Rūķīšiem. Vecāki klusiņām tās noliek zem egles un ļauj bērniem dzīvot ilūzijā, ka tās ir atnesis Salavecis. Tomēr kaut kādā vecumposmā bērns sāk saprast, ka Salavecis tomēr šīs dāvanas nav atnesis. Bērni parasti pret šiem vecāku meliem izturas iecietīgi, jo saprot, ka vecāki to ir darījuši aiz lielas mīlestības pret viņiem, piedaloties teātrī, ko sauc par Ziemassvētkiem. Tomēr ir vecāku meli, kuri var sagraut visu bērna dzīvi – piemēram, kad vecāki tēlo laimīgu ģimeni, kaut arī patiesībā ir šķīrušies gan morāli, gan fiziski un strīdas bērniem nedzirdot. Brīdī, kad bērns atklāj patiesību, un tas var būt arī tad, kad jau ir sasniedzis pilngadību, viņa pasaule sabrūk, jo viņš saprot, ka līdzšinējā dzīve ir bijuši vieni vienīgi meli. Tātad ļaut bērnam dzīvot ilūzijā arī nav pareizi. Kā atrast līdzsvaru, lai bērni nezaudētu iztēli un tajā pašā laikā attīstu bērnos patiesuma izjūtu?

Svarīgi ir lietas saukt īstajos vārdos. Ja spēlējam teātri, tad spēlējam un visi saprot, ka tas ir tikai teātris. Ziemassvētku laiku vajadzētu svinēt bez dāvanām, atgādinot bērniem patiesību par Jēzus piedzimšanu, dziedot Ziemassvētku dziesmas un izjūtot mīlestību.

Ja bērns melo, pieaugušajiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, skaidrojot patiesību. Viņiem ir jācenšas izprast, vai meli ir saistīti ar bērna iztēli, vai bērns slēpj patiesību citu iemeslu dēļ.

Patiess gadījums

Brālis bija vardarbīgs pret māsu, taču viņš to darīja tikai tad, kad vecāki to neredzēja. Lai māsa neizstāstītu vecākiem par brāļa vardarbību, brālis māsai piesolīja uzdāvināt tādās dāvanas, par ko māsa ļoti sapņoja. Māsa neteica vecākiem patiesību, jo gaidīja brāļa solītās dāvanas, kuras tā arī nesagaidīja. Tā kā vardarbības pēdas palika uz māsas ķermeņa, tad mamma, liekot meitu vannā ievēroja, ka meita ir cietusi no fiziskas vardarbības. Kad mamma prasīja meitai, kā tas ir noticis, tad meita ļoti negribīgi atklāja mātei patiesību, lūdzot, lai brālim neko nesaka, jo viņa vēl jo projām cerēja saņemt solītās dāvanas.

Līdzīgas ir situācijas, kad bērns cieš no seksuālas vardarbības. Bērns neatklāj patiesību, jo viņā ir iedzītas milzīgas bailes vai arī piesolītas kārotās dāvanas.

Kā izaudzināt patiesus bērnus?

Ja bērns ģimenē neredz melus, vecāki ir patiesi un atklāj patiesību arī neērtos brīžos, tad viņš nemelos. Ja bērns ģimenē redz melus, tad viņš to sāk uztvert kā dzīves normu, un situācijā, kad pats kaunēsies vai baidīsies teikt patiesību, viņš melos. Ja bērns ģimenē redz teātri, tad arī viņš labi pratīs tēlot.

Kā reaģēt situācijās, kad bērns melo? Ar līdzcietību un piedošanu. Pats svarīgākais ir noskaidrot melošanas cēloni – vai tas ir saistīts ar iztēli vai bailēm vai kaunu. Bērniem patīk teikt patiesību, ja viņš zina, ka par to netiks sodīts un patiesības teikšanai nebūs sliktas sekas. Kad cilvēks ir patiess, viņš jūtas ļoti labi. Kad cilvēks melo, viņā uzkrājas stresi, kurus var nomierināt lietojot atkarību veicinošas vielas vai aizmirstoties virtuālajā pasaulē vai azartspēlēs. Tāpēc, ļoti bieži tieši melīgi cilvēki cieš no alkohola un narkotiku atkarības, jo viņiem tik ļoti gribas dzīvot ilūzijā, viņiem tik ļoti nepatīk patiesība, ka viņi ir gatavi upurēt savu dzīvi, lai tikai pastāvīgi atrastos iluzorā pasaulē. Tāda ir viņu izvēle un par šo kļūdu ir jāmaksā ar lielām ciešanām.

Autore: Elvita Rudzāte